Talantīgā koklētāja ar patriotisko vārdu Latvīte ir centusies panākt, lai viņas vārds tiktu ierakstīts kalendārā.
Lai cik reižu Latvīte Cirse rakstīja Kalendārvārdu ekspertu komisijai, allaž prasību latiņa bijusi pacelta pārāk augstu. Taisnība, Latvīšu un Latvju ir ļoti maz, vārds nav iekļauts oficiālajā vārdadienu kalendārā. Tomēr Latvītei šķiet, ka varētu noteikt arī izņēmumu, jo šis personvārds visciešāk saistīts ar Latvijas vārdu. Viņa nepārdzīvo, bet dzīvo – vārds ir dvēseliski tuvs, taču par patriotismu skaļi runāt Latvīte vairās. Kā tas ir – dzīvot ar vārdu, kurš no tā nēsātājas pieprasa īpašu attieksmi?
«Patriotisms ir sirdī, nevis kliedzošs. Pacilājums ir sirdī. Nodarbojos ar tautas mākslu, un tā jau ir patriotisma sēkliņa,» saka Latvīte Cirse. Viņas vecāki meitai vārdu izvēlējās, iedvesmojoties no keramiķes Latvītes Aleksandras Mednieces. Sākumā viņi teikuši, ka vārdiņš iepaticies, pēc tam atzinušies – cerējuši, ka meita varētu nodarboties ar kādu no latviskajām mākslām. Tā arī noticis. Meitēns iemīlējis kokli. Tomēr vecāki neko nav uzspieduši, vienkārši audzinājuši latviskā garā. Vispirms – visi kopā folkloras kopā, pēc tam folkloras festivālos. Latvītes mamma nāk no Latgales, tāpēc ģimenē nav pazaudēta katoliskā kultūra – baznīca, svētdienas skola, baznīcas koris. Meitenei tas ļāvis iepazīt pasauli visā daudzveidībā. Kad Latvītes Cirses, tolaik vēl Podiņas, vārds izskanējis radio, tas iepaticies kādai ģimenei, kas savu meitiņu nosaukuši par Latvīti. Tagad Latvīte Pētersone dzīvojot Anglijā.
Kad Latvijas Latvīte bijusi padsmitnieka vecumā, tētis mudinājis, lai uzrakstot vēstuli vārdamāsai – keramiķei Medniecei. «Un mēs sarakstījāmies. Viņa ļoti skaisti rakstīja, ka šis vārds ir skaists un vajag panākt, lai tas būtu kalendārā. Bet nevaram un nevaram iedabūt kalendārā. Es jau rakstīju komisijai – vai tad nav iespējams izņēmums?» Latvīte piedzimusi īsi pirms Atmodas, un tolaik ne visiem bijusi drosme viņas vārdu izrunāt skaļi. Piesardzīgākie dēvējuši par Vitiņu. Tad Latvītes mamma sadusmojusies: kāda Vitiņa, viņa ir Latvīte! Koklētāja uzskata, ka šis vārds veidots vai nu kā pamazināmā forma no vārda Latve, vai arī tā saknes jāmeklē Latgalē, kur latviešus latgaļu izrunā dēvēja par latvīšiem. «Mani Latgalē vēl tagad sauc par Latveiti,» skanīgi smejas runātīgā Latvīte.
Skolā sākumklasēs bērni esot pavilkuši uz zoba, jo vārds bijis neierasts, tomēr visvairāk uzmanību pievērsuši pieaugušie – skolotāji, ārsti.
«Visādi kuriozi bijuši ar to vārdu, jautri dzīvot bijis. Tagad vairs nav šaubu, ja nosaukšu savu vārdu, man noticēs un nepārjautās. Drīzāk brīnīsies un gribēs zināt par to. Iekšējā sajūta ir laba, esmu ar savu vārdu saaugusi un nekad neesmu gribējusi mainīt. Koklētāju ansambļa dalībnieces mani sauc par Latvītīti – vēl mīlīgāk. Tas ir pozitīvi!» viņa čalo. Vīrs Jānis, kad abi tikko iepazinušies, meitenes vārdu uzrakstījis sev uz rokas, lai nepiemirstos. Nākamajā rītā burti bija padzisuši, un Jānis nekādi nav varējis izburtot. «Es savu vārdu nedaudz sargāju,» atklāj Latvīte, «reiz mani intervēja Vecrīgā, bet man likās, ka tajā raidījumā mans vārds neiederēsies. Pateicu, ka esmu Irbe, tā vīrs mani mīļi dēvē. Tad gan visi, kas redzēja raidījumu, satraucās – kāpēc tu esi Irbe? Ir tādas reizes, kad man šķiet – vajag pasargāt Latvītes vārdu.»
Latvītes, tolaik Podiņas, vārds kļuva zināms, kad parādījās informācija, ka viņa vienīgā šeit spēlē elektrisko kokli. Koklētāja atzīst, ka koklīti iemīlējusi folkloras festivālos. Jau kopš bērnu dienām viņai paticis dziedāt, meitēns mēģinājis atdarināt Ilgas Reiznieces balsi. Izdomājusi, ka spēlēs kokli. Tagad atzīst, ka etnogrāfiskā koklīte ir tuvāka dvēseliski. Toties vīrs ir metālmūzikas piekritējs. Abiem ir kopīgas intereses – mūzika – un ģimeniskas vērtības. Un dēlēns Druvalds. Jā, arī puikam jādzīvo bez vārdadienas. Tētis gribētu, lai dēls būtu sportists, bet mamma noteic – lai izvēlas pats. Bet divgadnieks Druvalds, dzirdot mūziku, jau diriģē un dzied.
Uzziņai