Valda Dombrovska un Laimdotas Straujumas valdību laikā Latvijas valsts pazaudēja banku Citadele tajā pašā stilā, kādā Ivars Godmanis nopirka Citadeles priekšteci Parex banku par diviem latiem
2009. GADA 16. APRĪLĪ Ministru prezidents Valdis Dombrovskis parakstīja līgumu ar Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku (ERAB) par tās līdzdalību nacionalizētās Parex bankas tālākā uzturēšanā. ERAB ieguldīja naudu pret Latvijas valsts garantijām 126,6 miljonu eiro apmērā, ka ERAB šo naudu atgūs neatkarīgi no tā, cik Parex zaudēs. Pēc tagadējiem aprēķiniem, zaudējumi būšot pusmiljarda eiro līmenī. To norakstīšanai ir izveidota speciāla iestāde Reverta, bet Parex reālie aktīvi atdoti bankai Citadele. Bankas darbības uzsākšanai nepieciešamos 104 miljonus latu (=147 miljonus eiro) bankai piešķīra Latvijas valsts. Ar 16. aprīļa līgumu tiek pamatots tas, kāpēc Latvijas valstij bija jāpārdod 147 miljonu ieguldījums un tā nestā peļņa par 74,7 miljoniem eiro, kurus īstenībā saņēma ne jau Latvijas valsts, bet ERAB. Tādējādi tika dzēstas saistības, ko Latvijai uzlika tās izsniegtās kredītgarantijas. ERAB saglabā 25% Citadeles pamatkapitālā.
2010. GADA 1. JŪLIJĀ tika svinēta bankas Citadele atvēršana. Tās pirmais valdes priekšsēdētājs Juris Jākobsons solījās strādāt tik labi, lai banku varētu pārdot 3–4 reizes dārgāk par bankas pamatkapitālu. Trīsreiz dārgāk būtu 441 miljons eiro, bet īstenībā pārdošanas cena tika aprēķināta nevis reizinot ar trīs, bet dalot ar divi. Līdzās J. Jākobsonam 2010. gadā bija toreizējais Latvijas ekonomikas ministrs Artis Kampars. Tagad viņš ir valdošās partijas Vienotība ģenerālsekretārs. Kad jau bija skaidrs, ka Citadeli neizbēgami pārdos ar nocenošanas metodi, viņš 2014. gada 6. novembra Neatkarīgajā nāca klajā ar jaunu pamatojumu, kāpēc šis darījums jāveic: «Partija nemitīgi skatījās ministriem uz pirkstiem un ir gandarīta par investoru, kas nav Šeflers – vai tad ne tā!»
2014. GADA 7. NOVEMBRĪ ar 5. novembrī datētu Citadeles pirkuma līgumu rokās un ar valsts svētku gaidās piespraustu sarkanbaltsarkano lentīti pie uzvalka Rīgā parādījās bankas pircējs Tims Kolinss. Precīzāk sakot, viņš savācis bankas pircējus – savus paziņas, kuri bijuši ar mieru samest sīkus iekrājumus pa dažiem miljoniem ASV dolāru no katra pret T. Kolinsa solījumu, ka viņš pēc pāris gadiem atdošot katram naudas devējam viņa ieguldījumu ar pienācīgiem augļiem. T. Kolinss to mierīgi var izdarīt kaut vai tūlīt. Viņš 7. maijā kļuvis par padomes priekšsēdētāju bankā Citadele, kuras kasē 74,7 miljoni eiro ir praktiski nepamanāma summa. Komercbanku uzraugi šādas naudas pazušanu konstatētu vēlāk, nekā banka var cerēt to atpelnīt. Šādas cerības nepiepildījās Latvijas Krājbankā, iepriekš Bankā Baltija un, mazliet savādākā nozīmē, arī Parex bankā, bet šie gadījumi toties parāda, ka banku uzraugi nespēj izsekot banku faktiskajiem darījumiem un Latvijas valsts nespēj sodīt banku īpašniekus par zaudējumiem, kādus tie nodarījuši Latvijas iedzīvotājiem un valstij. Laiks no novembra līdz aprīlim pagāja, gaidot banku uzraugu atzinumu, ka T. Kolinss un viņa savāktā kompānija neesot tāda, kas tūlīt un apzināti metīsies iztukšot Citadeles kasi. L. Straujumas valdības un partijas Vienotība apņēmība darīt visu iespējamo un neiespējamo, lai tikai Citadeli praktiski bez maksas saņemtu T. Kolinsa savākta cilvēku grupa, ir izraisījusi pieņēmumus, ka vismaz daļa fizisko un juridisko personu vārdu šajā grupā esot vietējo politiķu un/vai uzņēmēju pseidonīmi. Kuri tad tie varētu būt?
Pagaidām drošāko pieturas punktu pārliecībai par Citadeles nonākšanu vietējo personu grupas īpašumā dod skandāliņš, ar kādu no grupas tika izgrūsts būvuzņēmējs Māris Martinsons. Viņš sākotnēji pieteikts kā T. Kolinsa partneris, bet kļuva par bijušo partneri pēc tam, kad Finanšu policija paciemojās pie viņa ar laipnu aicinājumu doties atbildes vizītē uz īslaicīgas aizturēšanas telpām. Saistībā ar jau pieminēto Juriju Šefleru dzirdēts, ka viņa līdzdalību Citadeles darījumā mēģinājuši nokārtot savstarpējos darījumos iesaistītie Gints Lazdiņš, Guntars Kukuls un Sandra Sondore-Kukule, izmantojot savu pazīšanos ar piemērotā laikā ekonomikas ministra amatā bijušo Vjačeslavu Dombrovski. Šī mēģinājuma neveiksmi iezīmē Vjačeslava Dombrovska visai kritiskie publiskie izteikumi par paša virzītā darījuma faktisko iznākumu. Pēdējā laika aktualitātes liek pārcilāt jautājumu par saistību starp šo iznākumu un tādu nejaušību, ka vienā lidmašīnā uz Gruziju pagājušā gada vasarā bija devušies M. Martinsona vietu ieņēmušais Valdis Siksnis (finansists, kuru nedrīkst sajaukt ar vairākiem citiem sabiedrībā zināmiem Sikšņiem), bijušais Ministru prezidents Valdis Dombrovskis un lemšanā par Citadeles pārdošanu iesaistītais L. Straujumas valdības aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis.