Biedē ar konsolidācijas atkārtošanu
Pagaidām tikai baidīšana ir Fiskālās disciplīnas padomes (FDP) paziņojums par 2016. gada valsts budžeta konsolidāciju 113,8 miljonu eiro apmērā.
Latvijas un citu Eiropas Savienības dalībvalstu tēla uzlabošanai ir ieviesta kārtība, kādā ES dalībvalstis saskaņo ar ES pārvaldes institūcijām savus budžetus ne tikai katram nākamajam gadam, bet arī vairākus gadus uz priekšu. Tādā veidā valstīm ir jāpierāda saviem kreditoriem, ka tās neuzņemas pārāk lielus parādus – nerīkojas kā Grieķija, kuras bēdīgais piemērs bija galvenais cēlonis budžetu saskaņošanas ieviešanai. Briseles iestāžu darba atvieglošanai ir ieviesta arī tāda prasība, lai saskaņošanai iesniegtie budžeti nāktu kopā ar pozitīviem atzinumiem no tādām instancēm, kāda Latvijas gadījumā ir FDP. Vismaz formāli tā skaitās neatkarīga no Latvijas valdības. Padomi vada Jānis Platais, kurš ilgstoši strādājis Starptautiskajā Valūtas fondā un ar to saistītās instancēs. Tagad viņš atsūtīts uz Latviju kā šo instanču uzticības persona, kas patiešām var nepakļauties Latvijas finanšu ministram u.tml. vietējām amatpersonām. Padomē ietilpst arī Rīgas Tehniskās universitātes kanclers Ingars Eriņš, Swedbank galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks, Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzēja Mortens Hansens un Igaunijas Bankas viceprezidents Ulo Kāsiks. Šobrīd Fiskālās disciplīnas padome uzņēmusies būt sliktā cilvēku biedētāja. Tas ļauj valdībai un valdošās koalīcijas partijām būt labajām, kas vismaz daļēji pasargās Latvijas iedzīvotājus no starptautiskās finanšu oligarhijas tīkojumiem.
Padomes loceklis M. Kazāks sarunā ar Neatkarīgo atklāja, ka par konsolidācijas vārda lietošanu padomē domas dalījušās. Galu galā izlemts vietējo sabiedrību pabiedēt ar atmiņām par 2008. gada krīzi un vienlaikus nomierināt kreditorus, ka nekas pārāk slikts Latvijai nemaz nedraud. Proti, tas, ko Latvijā saprot ar konsolidāciju, uz angļu valodu bāzētajā starptautisko finanšu aprindu terminoloģijā tiek apzīmēts ar vārdu austerity. Piemēram, reportāžas par grieķu protestiem pret kreditoru prasībām atdot viņiem naudu ir atrodamas internetā ar apzīmējumu antiausterity protest. No Latvijas kreditori šobrīd neprasot naudu, bet tikai atskaites par to, ka katru nākamo aizdevumu Latvija izmantošot aizvien pareizāk. Tas uzliek pienākumu valsts budžeta izdevumus pārdalīt, bet ļauj tos faktiski nesamazināt un nomināli pat palielināt uz inflācijas rēķina (ar inflāciju bieži vien saprot jebkuru sadārdzinājumu, nešķirojot patēriņa cenas un ražotāju cenas, banku procentu likmes un nodokļus vai nodevas).
It kā ļoti konkrēti nosauktajiem 113,8 miljoniem ir tikai biedējoša nozīme, jo tas ir samazinājums attiecībā pret izdevumu palielinājumu, kas iedabūts valsts budžeta un dažādu nozaru plānošanas dokumentos laikā no 2016. gada līdz 2020. gadam un ilgāk. Tās ir kopš 2008. gada perfekti apgūtas darbības, kā katra ministrija sacer fantastisku izdevumu tāmi un pēc tam maksā ierēdņiem prēmijas par izdevumu samazināšanu – par atkāpšanos no pašu izfantazētajiem izdevumiem. 2008.–2009. gadā šādi skaitījās ietaupīti miljardi eiro (toreiz vēl latu izteiksmē), tikai Latvijas kreditori novērtēja šādu atskaitīšanos par krāpšanu un palūdza, lai Ministru prezidents Ivars Godmanis atbrīvo vietu no Briseles atsūtītajam Valdim Dombrovskim. Pēc tam J. Plato atsūtīja uzraudzīt V. Dombrovski. Šādai uzraudzībai diemžēl nav pozitīvas ietekmes uz reālās ekonomikas attīstību. Rakstiski izteiktais FDP paziņojums par konsolidācijas draudiem ietver J. Platā tiešo runu, ka «ekonomikas tempu un inflācijas palēnināšanās ir radījušas problēmas budžeta mērķu sasniegšanā, tādēļ kritiska nozīme būs strukturālajām reformām, lai piešķirtu ekonomikas izaugsmei dinamismu». Kas tās «strukturālās reformas» tādas ir? J. Platā publisko izteicienu krājums dod uz šo jautājumu divas atbildes. Reformas esot vai nu kaut kas ļoti labs, bet nekonkrēts, vai arī ļoti strauja nodokļu celšana. M. Kazāks teicās izprotam nodokļu celšanas ietekmi uz darbaspēka emigrāciju.