Lieljuksis: cik lielo lietu ir novestas līdz tiesai?

Gadiem ilgst sāga ap KNAB iekšējiem konfliktiem un Jutas Strīķes pretenzijām pret iestādes tā brīža nominālo vadītāju. Rīgas Stradiņa universitātes tiesību zinātņu katedras asociētais profesors, ģenerālis Aldis Lieljuksis ir viens no likuma par KNAB autoriem un arī pats bijis KNAB priekšnieka amata kandidāts. Saruna ar viņu par Latvijas spēka struktūru vadības mehānisma sistēmu, kā arī par Eiropā valdošajām tendencēm attiecībā uz valsts un personu tiesībām un pienākumiem.

– Katrā valstī spēka struktūras (tiesībsargājošās iestādes un drošības dienesti) ieņem ļoti nozīmīgu vietu, jo to rokās ir nepastarpinātas fiziskas ietekmes sviras. Tāpēc svarīgi, lai būtu līdzsvars starp šo struktūru neatkarību un kontroli no sabiedrības puses. Vai Latvijā šis līdzsvars atbilst mūsdienīgas, demokrātiskas valsts prasībām?

– Visas sistēmas uzraudzība un kontrole ir ļoti sazarota, daudzveidīga un daudzslāņaina. Kriminālprocesa likumā (KPL) ir apzināti izveidota sistēma, kurā ir trīs cilvēki, kā es dažkārt saku – «svētā trīsvienība», kas par visu atbild – izmeklētājs; viņa tiešais priekšnieks un uzraugošais prokurors. Tas tika veidots ar domu, lai augstākstāvoši priekšnieki lieki nejaucas lietu izmeklēšanā. Līdz ar to, ja kāds žurnālists uzdod policijas priekšniekam jautājumu par kādu konkrētu lietu, tad atbilstoši KPL viņš neko nevar pateikt, jo viņš nav starp šiem trijiem cilvēkiem. Man ir bažas, vai neesam aizgājuši sistēmā par tālu un vai tie trīs cilvēki ir pietiekami, kad runa ir par ārkārtīgi lielām lietām, kas skar plašas sabiedrības intereses un kuru sekas mērāmas daudzos miljonos. Vai neesam pārcentušies?

– Uz kuru pusi?

– Uz to, ka iestāžu vadītājiem nav iespēja ietekmēt procesu gaitu. Ja es būtu Valsts policijas priekšnieks un jūs būtu izmeklētājs, tad viss, ko es varētu jautāt, būtu: vai jums nevajag mašīnu, datoru, kādu palīgu? Vai tomēr nevajadzētu paredzēt plašāku kontroles mehānismu?

– Vai tas nozīmē, ka zemākā līmeņa izmeklētājiem ir pārāk liela teikšana?

– Varbūt ne tik daudz viņiem ir pārāk liela teikšana, cik augstākam līmenim nav efektīgas kontroles sistēmas pār procesiem savā struktūrā.

– Nupat laikrakstā Diena žurnāliste Agnese Margēviča aprakstīja četrus gadus senu gadījumu (tagad tas tiekot no jauna caurskatīts), kad tirdzniecības centrā Domina toreizējam Ekonomikas ministrijasparlamentārajam sekretāram Klāvam Olšteinam tika iedots kukulis 50 000 latu apmērā, šo kukuļdošanas faktu fiksēja Drošības policija, bija paša kukuļdevēja liecība, un šo lietu nodeva KNAB, kur toreizējā KNAB priekšnieka vietniece Juta Strīķe šo lietu nodeva tālāk Jurim Jurašam, kurš lietu sekmīgi apklusināja.

– Diemžēl neesmu šo rakstu lasījis, bet, ja jūs pajautātu Jaroslavam Streļčenokam, lai viņš pastāsta, kas tajā lietā ir, viņš neko pateikt nevarētu. Kāpēc nevarētu? Tāpēc, ka mums ir tāda sistēma. Priekšnieks pat nevar saviem padotajiem paprasīt, kas notiek, un arī jūs savukārt no viņa neko nevarat uzzināt. Jūs varat prasīt ģenerālprokuroram, un arī viņš atbildēs, ka neko lāga pateikt nevar. Ja jautāsiet KNAB priekšniekam, viņš pateiks to pašu. Mēs šeit nerunājam par vistu zādzībām. Mēs runājam par lielām sabiedrību interesējošām lietām. No vadības viedokļa, nav jau slikti, jo tā ir vieglāk – vienmēr var pateikt, ka neko nezinu, par to atbild izmeklētājs, kurš savukārt sabiedrību var informēt tikai tad, kad tas ir lietas izmeklēšanas interesēs. Vadība tiek attālināta no paša izmeklēšanas procesa, un tad, kad ir svarīgas ekonomiskās lietas, kuras izmeklē meitene, kura knapi var dabūt ciet seifu, tad nu tā ir...

– Vai tad nopietnas lietas uzdod izmeklēt «meitenēmiesācējām»? Katrā struktūrvienībā ir izcili izmeklētāji, kuriem šīs «lielās» lietas tad arī uztic.

– Cik tad šo izcilo izmeklētāju ir? Daudzi ir aizgājuši prom un turpina iet prom.

– Lielo lietu jau arī nav tik daudz.

– Lietu ir pietiekami, bet cik no tām ir izmeklētas un novestas līdz tiesai? Cik nav lietu, par kurām savulaik bijusī valsts kontroliere Inguna Sudraba runāja. Sākot ar tiltiem un daudz ko vēl. Vai esat kaut vienuValsts kontroles rosinātu krimināllietu dzirdējuši, kura ir līdz galam novesta? Te jau ir tā problēma, ka nav kam pajautāt, kāpēc tas tā. Ja jūs pajautāsiet tai meitenei, tad viņa jums pateiks, ka seifu nevar dabūt ciet. To viņa jums pateiks.

– Vai problēma ir šajās, kā jūs sakāt, «meitenēs, kuras seifu nevar dabūt ciet», vai varbūt tiesībsargājošās struktūrās esošos grupējumos, kuri piesedz vienus un piekasās citiem? Nevis objektīvi izmeklē lietas, bet sāk spēlēt savas spēles.

– Lai izvairītos no šādas situācijas, ir trešā puse – uzraugošais prokurors. Protams, ja viņi visi trīs ir sagājuši kopā vienā komandā un spēlē vienu spēli, tad tur viss ir izteikts. Vai tas ir pareizi, ka par šāda veida lietām nav augstākas vadības kontroles? Ja mēs paskatāmies uz situāciju KNAB, tad tur ir izmeklētājs, ir izmeklēšanas priekšnieks plus vēl ir KNAB priekšnieka vietnieks, kurš atbild par operatīvo darbu (līdz šim bija Juta Strīķe), un vēl ir pats priekšnieks. Kaut kāda hierarhija ir, bet, pēc KPL, KNAB priekšnieks ir diezgan attālināts no lietām. Vai viņam ir liela loma šajos uzraudzības un kontroles procesos? Teikšu – nē. Nav viņam šīs lielās lomas. Nedomāju, ka tas ir pareizi. Desmit gadu ir pagājuši ar šo jauno KPL, un man nešķiet, ka tas darbojas labi.

– Vai šī attālināšanās no lietām kaut kādā veidā sasaucas ar to situāciju, kad KNAB priekšnieks acīm redzami neuzticas savai vietniecei J. Strīķei, bet nekādi nevar tikt no viņas vaļā. Vai tur ir likumdošanas vaina vai kas cits?

– Pēc savām funkcijām KNAB priekšnieks ir administrators ar plašām vadītāja tiesībām organizatoriskos jautājumos. Saimnieciskās daļas vadītājs. Viņš var sadalīt dažādus darbus, bet konkrētā rīcībā viņš ir stipri KPL ierobežots.

– Skaidrs, ka par procesiem viņš neatbild, bet par saviem darbiniekiem?

– Ja uz šo jautājumu skatās no sistēmiskā viedokļa, tad mums valsts pārvalde ir izveidota hierarhiskā sistēmā. Tas nozīmē, ka vienā struktūrā nav divu priekšnieku. Ir viens priekšnieks, kuram ir padotie, kuriem savukārt ir zemāka līmeņa padotie. Radus un priekšniekus mēs neizvēlamies. Ko darīt, ja man priekšnieks nepatīk? Ir divas iespējas – vai nu jāiet prom, vai jāpakļaujas.

– Ir vēl trešais variants – nepakļauties un atrast sev dažādus atbalstītājus.

– Lai kādu atlaistu, ir jābūt pamatojumam. Tur šobrīd nav skaidrs, pēc kādas likumdošanas šo lietu skatīt. Vai pēc darba tiesiskām attiecībām vai dienesta attiecībām? Vienu brīdi arī policijā bija liels sajukums, kad sāka jaukt kopā dienesta un darba attiecības. Ja tas ir darbs, tad piecos aizslēdzu kabinetu ciet un sveiki. Ja tas ir dienests, tad man vienmēr ir jābūt gatavam, ka varu būt vajadzīgs. Pastāvot gan darba attiecībām, gan dienesta attiecībām vienā iestādē, veidojas grūti pārvaldāmas sistēmas. Domāju, ka dienests ir dienests un darba attiecības tur nevajadzētu jaukt iekšā. Noziegumus neviens neizdara pēc grafika.

– Tātad, jūsuprāt, tiesībsargājošajās struktūrās strādājošie atrodas...

– ...Tas ir dienests, un, ja sāk tos jaukt kopā, tad sajūk arī galvās. Katrs jau meklē, kā viņam vieglāk. Vai dienestu priekšnieki zina, kur ir viņu darbinieki sestdienas vakaros? Ja tiktu izsludināta trauksme, tad cik no šiem darbiniekiem ierastos? Kad ir nepieciešams reāls spēks, piemēram, vajāt bruņotu laupītāju, tad rodas problēmas.

– Jūs bijāt viens no KNAB likuma autoriem un vienu brīdi pat pretendējāt uz KNAB priekšnieka amatu. Kur jūs redzat esošā konflikta cēloni?

– Mani nesen uzaicināja uz Saeimas apakškomisijas sēdi, kad tika izskatīts jautājums par nepieciešamajām izmaiņām KNAB likumā. Deputāti noklausījās grozījumu prezentāciju un teica – ļoti labi, jāvirza uz priekšu. Mans vienīgais iebildums bija par to, ka likumprojektā paredzēts, ka KNAB vietnieku novērtēšanas sistēmā iesaistās cilvēki, kuri nav nekādi saistīti ar izpildvaru, – ģenerālprokurors, Augstākās tiesaspriekšsēdētājs, un viņu viedoklis vēl jāakceptē valdībai. Tas varētu būt sitiens pa augsto amatpersonu autoritāti. Šo iestāžu pirmās personas ir komisijā, bet valdība var pateikt, ai, nu ko tā komisija tur lēma...Tādā veidā tiek pilnībā sajaukta valsts pārvaldes hierarhija. Tad arī priekšnieks vairs nav nekāds priekšnieks. Tad būs tā, ka KNAB priekšniekam noliek vietnieku, un muti ciet, strādā ar viņu, vienalga kāds viņš ir.

– Kur šis likumprojekts ir tagad?

– Tas kaut kā nobremzējās.

– KNAB kā galvenajiem augstākā līmeņa korupcijas apkarotājiem valstī, teorētiski, būtu visaktīvāk jāmeklē koruptanti tieši augstākajos varas gaiteņos, taču viņi daudz labprātāk izmeklē sen no varas atstumtu cilvēku lietas, nevis to, kas saistīti ar valdošajām partijām.

– Pēc savas funkcionalitātes KNAB ir izpildvaras institūcija, kuras galvenais uzdevums ir organizēt visu korupcijas apkarošanas sistēmu valstī. Taču tad tam ir jāatskaitās Saeimai, jo tā ieceļ vadītāju un veic parlamentāro kontroli, savukārt valdībai par korupcijas apkarošanas programmas izpildi valstī, jo tā apstiprina programmu, nevis jādzīvo no vienas pārbaudes līdz nākamajai. Savukārt uzraudzību par izmeklēšanu jāveic Ģenerālprokuratūrai, kas ir tiesu varā, tādējādi izraujot KNAB no izpildvaras pārraudzības. Taču pieļaut KNAB maksimālu neatkarību negrib. Kamēr KNAB pastāv, tik ilgi ir bijusi šī pretruna un, lai gan ir bijuši solījumi KNAB padarīt neatkarīgu, tāpat kā Valsts kontroli, tie ir palikuši vien solījumi.

– Jūsuprāt, KNAB būtu jāizņem no izpildvaras un jāveido kā neatkarīga institūcija?

– Jā. Esmu arī pret KNAB pakļaušanu Ģenerālprokuratūrai, jo tai ir jāuzrauga KNAB operatīvais un izmeklēšanas darbs (nevis administratīvi jāvada), jāpārņem kriminālvajāšanā lietas. Tāpat esmu noteikti pret KNAB sadalīšanas ideju, jo šīs struktūras spēks ir tieši kompleksā viengabalainībā.

– Pielaides valsts noslēpumam noņemšana Valsts kancelejas direktorei Elitai Dreimanei aktualizējusi šo pielaižu jautājumu. Skaidrs, ka valsts noslēpumam ir jābūt un pielaide tam jānosaka. Taču vai esošā procedūra, kurā persona netiek informēta, par kādiem nodarījumiem viņai šī pielaide tiek liegta un to nevar pārsūdzēt tiesā, atbilst mūsdienu tiesiskuma prasībām?

– Man ir vairāk iznācis darboties nevis ar pielaidēm, bet gan ar operatīvā darba pasākumiem, kuru metodes un saturs arī ir valsts noslēpums. Laika gaitā prasības, kas saistās ar operatīvā darba rezultātā iegūto ziņu satura atklāšanu, pieaug. Tas izriet no Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedumiem. Piemēram, ja mums kāds ziņo, ka Latkovskis tirgo narkotikas, un mēs uzsākam operatīvo noklausīšanos, bet beigās izrādās, ka tas viss ir samuldēts un nekas nenotiek, tad ECT saka, ka tam cilvēkam ir jāpasaka, ka viņš ir ticis noklausīts. Igaunijā tāda prakse ir kriminālprocesa likumā ieviesta, lai gan tā arī ir problēma, jo uzreiz rodas tūkstošiem jautājumu – kāpēc jūs mani klausījāties, kas jums sastāstīja, ka tirgoju narkotikas un mani jāklausās, utt. Bet prakse attīstās tieši šādā virzienā. Arvien vairāk pacelt uz augšu noslēpumainības plīvuru, lai būtu mazāka patvaļas iespēja un vairāk tiesības tam, pret kuru tiek vērsti operatīvie pasākumi. Jau gadu iestrēguši grozījumi operatīvās darbības likumā, kur šie jautājumi tikai operatīvā darba kontekstā tiek risināti. Kas attiecas uz Dreimanes gadījumu un iespēju, ejot uz SAB, ņemt līdzi advokātu, tad jau 2002. gadā Satversmes tiesas spriedumā Ternovska lietā ir līdzīgs gadījums aprakstīts kā Vācijas sistēmas labs piemērs. Arī Satversmes 92. pantā teikts par ikvienas personas tiesībām uz advokāta palīdzību, kā arī Advokatūras likums neierobežo advokātu šajā ziņā. Kas attiecas uz personas tiesībām zināt un izteikt savu viedokli, tad, kā redzams no ECT 2014. gada sprieduma Ternovskis pret Latviju, prasītājs 1999. gada decembrī, saņemot ģenerālprokurora atbildi, nepārprotami ieguvis ļoti konkrētu informāciju par tiem datiem, kas liedz iegūt pielaidi darbam ar valsts noslēpuma objektiem. Cita lieta, ka viņam nebija iespējas tos izlasīt. Tomēr redzams, ka, kaut gan piecus gadus pēc atvaļināšanas, Ternovskis tomēr ticis iepazīstināts ar vismaz daļu no SAB rīcībā esošajiem materiāliem.

– Dreimane ir neapmierināta ar esošo pielaižu atteikuma procedūru. Ka netiek minēts pamatojums un nav iespējas šo lēmumu apstrīdēt tiesā.

– SAB un Maizīša kungs jau darbojas esošās likumdošanas ietvaros. Ja likumdevējs, izlasot Satversmes tiesas un ECT spriedumus, nolems, ka kaut kas ir jāpamaina, tad viņi arī pamainīs. Bija neskaidrības un milzīga kavēšanās ar ministriem, tagad vēlēs prezidentu, un ir vajadzīgs laiks, lai katru personu pienācīgi pārbaudītu. Neviens likums nav tik labi uzrakstīts, lai tas nevarētu būt labāks. Kā jau minēju, procesi attīstās un tendence ir skaidra. Arī ECT uz šīm lietām pilnīgi noteikti skatās citādāk nekā vēl pirms desmit gadiem. Arī pie mums likumdošanas darbs un diskusijas būs vēl ilgi. Žēl, ka Dreimanes gadījums ieguvis tādu skanējumu. Ja starp viņiem [Dreimani un Maizīti] būtu bijis kāds labs mediators, tad tos redzējumus varbūt varētu satuvināt un jautājumu atrisināt, nenostājoties tik striktās pozīcijās.

– Izveidojas paradoksāla situācija – SAB ir jāatskaitās valdībai un parlamentam, taču jebkuram tajā brīdī zālē sēdošajam SAB var noņemt pielaidi, bez paskaidrojuma, pamatojoties uz «radušām šaubām». Kurš no kura tad īsti ir atkarīgs?

– Vai ģenerālprokuroram SAB direktors Maizītis var noņemt pielaidi? Var. Un tajā pašā laikā Ģenerālprokuratūra uzrauga Maizīša lēmumus. Vai šādā situācijā varam runāt par ideālu regulējumu?!

– Dreimane uz to arī norāda, ka viņa var sūdzēties nevis neatkarīgā tiesā, bet ģenerālprokuroram, kuram pašam pielaide atkarīga no SAB.

– Sistēma attīstās, un, iespējams, nākotnē kārtība būs citādāka. Pagaidām ir tā, kā ir.

– Rezumējot, cik līdzsvarota ir mūsu drošības un tiesībsargājošo iestāžu neatkarība un kontrole?

– Šīs attiecības attīstās demokrātijas virzienā ar pagaidām nepietiekamām šo iestāžu vadītāju tiesībām un pilnvarām procesus kontrolēt. Priekšnieku pilnvaru un atbildības līmenim ir jābūt augstākam.