ZINĀTNE: Vaboles nes Latvijas vārdu pasaulē
Daugavpils universitātes (DU) rektors profesors Arvīds Barševskis ir pasaulē pazīstams karabidologs – skrejvaboļu pētnieks. Viņa kontā ir 40 jaunas sugas, viena no tām nes Daugavpils vārdu, bet kāda no Spānijā atklātām vabolēm nodēvēta par Platyderus barsevskisi. Sarīkojis vairāk nekā 20 starptautiskas ekspedīcijas, ir publicējis ap 200 zinātniskos rakstus, vada divus žurnālus. Par savu darbu viņš šogad saņēma Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) lielo medaļu, bet pērn – Triju Zvaigžņu ordeni.
LZA prezidents Ojārs Spārītis, uzteicot profesora paveikto, pasmaida, ka A. Barševskis tiešām esot sava darba fanāts – nevieni brikšņi viņam nebūs par biezu, lai meklētu jaunas vaboļu sugas. Arī pats DU rektors paironizē, ka par viņu stāstot – viņš liekot vaboles pētīt pat jaunajiem fiziķiem.
Sarunā ar Neatkarīgo viņš atzīst, ka patiešām esot laimīgs cilvēks, jo darbs viņam esot arī vaļasprieks. Viņam esot zinoši un labi kolēģi, tostarp septiņi doktori – vaboļu pētnieki. DU pētniecības centru Ilgas pazīst gan Eiropā, gan pasaulē. Un kur tad vēl ekspedīcijas, kas vienmēr bagātas piedzīvojumiem!
Liktenīgie cilvēki
Vispār par ceļa izvēli esot jāpateicas liktenīgiem cilvēkiem, kas viņu ieinteresējuši par floru un faunu. Vispirms jau Izvaltas vidusskolas bioloģijas skolotājai, tāpat arī tantei, kas mācījusi bioloģiju Kupravā un ņēmusi līdzi savos dabas ceļojumos. Tas viss novedis pie tā, ka jau 4. klasē viņš zinājis, ka būs biologs un mācīsies DU. Tagad, kad pētnieks pabraukājot pa lauku skolām un tiekoties ar 12. klašu skolēniem, pārsteidzot tas, ka daudzi vēl nezina, par ko kļūt. Tas viņam liekoties uztraucoši, jo pats tajā vecumā bijis ļoti mērķtiecīgs – piedalījies gan zinātniskajos konkursos, gan olimpiādēs. Uz vabolēm gan noorientējies tikai DU. Jo, kad klausījies kursu par botāniku, sapratis, ka tas viņam maķenīt par garlaicīgu. Par laimi – atkal gluži liktenīgi, pirmo lauku praksi viņam vadījusi Dabas muzeja speciāliste Aija Zilspārne. Tas bijis tik interesanti, ka pirmā kursa beigās nolēmis – specializēsies šajā jomā. Šādu apņemšanos nostiprinājusi satikšanās ar vēl citu Dabas muzeja zinošu cilvēku, vaboļu pētnieku Mihailu Stipro, kurš spējis viest skaidrību dažādos sarežģītos jautājumos. Patīkami bijis, ka šie gudrie ļaudis viņu, vēl zaļu studentiņu, uztvēruši nopietni, atbalstījuši un devuši papildu literatūru, rādījuši savas kolekcijas. «Tas, ka jau studiju gados man izdevās iekļūt šajā pasaulē, bija ļoti nozīmīgi. Tāpēc varu teikt pēc savas pieredzes – svarīgi jau laikus tiekties uz mērķi, vēlēties ko sasniegt. Uz augstskolu jādodas ar interesi, nevis nejaušības dēļ,» teic A. Barševskis, piebilstot, ka izdevies tiešām piepildīt daudzus sapņus, tostarp – Daugavpilī pirms dažiem gadiem sarīkots Eiropas karabidologu kongress, viņš vada divus žurnālus: Baltic Journal of Coleopterology un Acta Biologica Universitatis Daugavpiliensis, no kuriem pirmais ir arī augstos starptautiskos reitingos. Profesors pasmaida, ka, ja pateiktu tā izmaksas, neviens neticētu. Lai gan tajā publicējas augsta ranga zinātnieki, viņi to darot par velti. Pats viņš izdevumus maketējot, atlasot materiālus – lielākoties to darot pēc darba dienas, vēlajās vakara stundās.
Vēl esot prieks par DU pētniecības centru, kura vaboļu kolekcija noteikti esot Baltijā lielākā. Te glabājoties arī jauno sugu tipi, ko vietējie zinātnieki ir aprakstījuši. Izdevies noturēt arī pasniedzējus, kas lielākoties esot DU absolventi. Arī starptautiskie eksperti DU institūtus labi novērtējuši, viens pat saņēmis četrinieku, bet pārējie neviens nav bijis zemāk par trīs vērtēts. Šobrīd esot veikta liela reforma, vienpadsmit mazie zinātniskie institūti (ZI) apvienoti un izveidoti divi lieli, katrā vairāk nekā 25 pētnieki. Vienīgi nelielais mākslas ZI palicis pie fakultātes. Atceroties šo vērtējumu, gan palikušas mieles, jo kopumā daudzi Latvijas ZI nepelnīti saņēmuši zemu vērtējumu tāpēc, ka eksperti nav bijuši konkrētās nozares speciālisti un tajā nav iedziļinājušies. Tam viņš saskatot arī citus zemūdens akmeņus – iespēju atbrīvoties no konkurentiem, nošpikot idejas utt. Neesot gan saprotams – kāda velna pēc šiem ārvalstu ekspertiem tiekot maksātas astronomiskas summas par akreditāciju – 400 eiro dienā? Vai Latvijas eksperts, ja viņam maksātu tādu naudu, to pašu nevarētu izdarīt vēl pamatīgāk?
Mazliet sāpot arī tas, ka augstākā izglītība tiek nolikta un prioritāte dota vidējai profesionālajai izglītībai. «Tādi speciālisti ir vajadzīgi, bet valstij ir jāliek augstāki mērķi, un vienam no tiem jābūt spēcīgai augstākajai izglītībai. Taču kā mēs tādu varam iegūt, ja kopš 2008. gada tai nav palielināts finansējums un pasniedzēji nereti strādā par grašiem, spiesti piesaistīt projektus, lai varētu nopelnīt.»
Neticamā daudzveidība
«Varu lepoties ar četriem desmitiem pasaulē pilnīgi nepazīstamu sugu atklāšanu. Tās ir iemūžinātas arī ar Latvijai un man svarīgiem vārdiem, piemēram, akadēmiķim Jānim Stradiņam un Daugavpilij par godu. Man Stradiņš ir ļoti svarīgs cilvēks, un tā bija mana dāvana viņam – skaista, krāšņa īsspārnu vabolīte. Tāpat gribēju izteikt savu pateicību Daugavpilij, kas nereti tiek nepelnīti nolikta un padarīta teju par Krievijas protektorātu. Teikšu atklāti – tajā situācija ir daudz labvēlīgāka nekā vienā otrā Rīgas mikrorajonā,» A. Barševskis neslēpj savas emocijas, norādot, ka tad, kad viņam piedāvājuši pārcelties uz Rīgu un arī lielāku algu, viņš izvēlējies palikt Daugavpilī, jo patīkot dzīvot tur.
Kur mitušas viņa atklātās spārnaines? Daļa atrastas ekspedīcijās dažādās pasaules vietās, bet daļa nonākušas kolekcijās ar tā sauktajiem dīleriem. Šie cilvēki zinot, kur ko meklēt, nereti riskējot pat ar dzīvību. Atrasto viņi pārdod pētniekiem, un tādā veidā arī DU nonācis viens otrs eksemplārs. Arī rektora algu A. Barševskis dažkārt izmantojot, lai ko iegādātos, – lielākoties tie nākot no Austrumāzijas. Tā jau nav, ka Latvijā nekas jauns nebūtu atklājams, taču, lai to atrastu, esot krietni jāpiepūlas. Kopumā te ir fiksēts 3500 vaboļu sugu. Vēl šā gadsimta sākumā Moricsalā un Slīterē izdevies noķert nezināmu eksemplāru, kas dzīvo ozolu trūdos. Faktiski jau esot daudz tādu specifisku vietu, kur noteikti varētu uziet ko nezināmu. Jo vaboles attiecībā uz dzīvesvietām esot ļoti radošas – piemēram, ir tādas, kas mīt sikspārņu midzeņos, vēl citas – kārklu piepēs vai kurmju rakumos. Viena no ģintīm, ko pēta profesors, Filipīnās dzīvojot tikai uz vienas vulkāna nogāzes un nekur citur. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka ik pa laikam tiek atklāts kas jauns. «Dabā viss ir tā sasaistīts, ka teju katra vieta ir dzīvības pilna. Protams, mietpilsoniskajai sabiedrības daļai var rasties jautājums – kam tas viss ir vajadzīgs un kāpēc tas jāpēta? Mēs daudz ko nezinām, kāpēc tas ir vajadzīgs. Ar ļoti daudziem augiem ir bijis tā, ka tikai tad, kad tie izzuda, tika aptverta to vērtība – pat ārstnieciskā. Mums šķiet, ka tikai mūsu eksistence ir attaisnojama,» bilst zinātnieks. Viņš esot pārliecināts, ka ir vajadzīga arī šāda pētniecība, kas it kā nenodod tiešu pienesumu tautsaimniecībai. Vienā otrā vietā akadēmiskās zinātnes sākušas izmirt, un tad ir tā, ka viens kolēģis no Rīgas regulāri braucot uz Vācijas muzejiem, lai palīdzētu noteikt materiālu. A. Barševskis paskaidro, ka lielākoties vaboļu pētnieki specializējoties uz noteiktām grupām, jo skaidrs, ka visu šo jomu, kur ir simtiem tūkstošu sugu, apgūt nav iespējams. Ar tām ģintīm, ar ko viņš nodarbojas, arī citur esot «plus, mīnus divi cilvēki», tāpēc zinātnieki uztur ciešus kontaktus un sarakstās, lai noskaidrotu vajadzīgo informāciju.
Ekspedīcijas un piedzīvojumi
Protams, nevar nepieminēt ekspedīcijas, kuru biežums atkarīgs no tā, cik naudas izdodas piesaistīt. Nereti gan tiekot braukts pat par savu naudu uz vietām, kur citi varbūt neriskētu doties. «Mūsējie ir bijuši pat Himalajos, Indijas daļā, kur ir lielākais tīģeru blīvums uz vienu kvadrātkilometru pasaulē. Tas vien liecina par tiešām savas lietas fanātiķiem. Es pats tikko biju Tadžikistānā. Tā vieta ir man gan zinātniskā, gan emocionālā mīlestība. Tur pirmo reizi ierados, būdams otrā kursa students, kad es Dušanbe 1985. gadā piedalījos bioloģijas studentu olimpiādē. Man iepatikās gan fantastiskā viesmīlība, gan senā persiešu kultūra,» stāsta profesors, atklādams noslēpumu, ka šobrīd rakstot grāmatu par šo zemi, un, cerams, rudenī tā būs gatava. Interesanti, ka tieši Hisāras kalnos, kur A. Barševskis savulaik ķēris vaboles, zinātnieks Aleksejs Šavrins atradis vienu nezināmu īsspārnu vaboli, ko nodēvējis A. Barševska vārdā. Vai neesot laba sakritība? Neparastais notikums viņam uzjundījis atmiņas par šo valsti un vēlmi tur aizbraukt vēlreiz. Kā jau tas dažkārt gadās, palīgā nācis gadījums: viņš iepazinies ar Tadžikistānas universitātes prorektoru, arī biologu, un viņš uzaicinājis uz augstskolas jubileju. Aizbraucis un nu braucot uz turieni katru gadu.
Runājot par zinātnisko vidi, A. Barševskis nenoliedz, ka tajā pastāvot arī konkurence, skaudība, neizpratne un politiskā aizmugure. Pēc DU beigšanas viņš devies uz aspirantūru Maskavas Valsts universitātē. Tur entomoloģijas katedru vadījis profesors Žantijevs, kurš ar savām rokām darījis lielus brīnumus! Ar sīkām stieplītēm spējis atpreparēt vaboles un izpētīt. Kā viņu satriecis ārzemju kolēģu raksts, kurā bija norādīts, ka viņš blefojot, jo to nekādā ziņā nevarot izdarīt. Pagājuši pieci gadi, un tad kāds zinātnieks savā publikācijā atzinis, ka tā bijusi taisnība un viņa izpētītais apstiprinājies. Tikai ar atšķirību, ka ārzemnieks par to bija pārliecinājies, lietojot elektronu mikroskopu.
Runājot par vasaras plāniem, A. Barševskis teic, ka tad viņš cenšas izrauties dabā, lai atslēgtos no pienākumu gūzmas, ko uzliek rektora darbs. Ir bijuši gadi, kad viņš uz divām nedēļām aizbraucis uz taigu, kur sasmēlies dabas doto enerģiju visam gadam. Reizēm aizbraucot tepat uz Moricsalu, kur zinot, ka tur nebūs neviena cilvēka – tikai viņš un neskartā daba. Pēdējie divi gadi gan projektu dēļ esot tādi saspringtāki. Piemēram, viens esot sadarbībā ar mežzinātnes institūtu Silava – par celmu nozīmi mežu daudzveidībā. Tā kā patlaban ir tendence celmus izņemt un pārstrādāt šķeldā, tad profesora uzdevums kopā ar Silavas pētniekiem noskaidrot, vai tas nenodara pāri dabai. Vēl šovasar viens brauciens plānots uz Dienvidpoliju – uz kādu no tās nacionālajiem parkiem.