8. un 9. maijs kā robežšķirtnes izpratnei par vēsturi un mūsdienām

Skaidrot, skaidrot, skaidrot līdz brīdim, kamēr krieviem vairs negribas dzert šņabi pie Uzvaras pieminekļa Pārdaugavā – ne 8., ne 9. maijā, ne arī kādā citā datumā. Šī ir Latvijas maigās varas stratēģija, ko vēstures un politikas lietpratēji centās formulēt ceturtdien Kara muzejā rīkotajā konferencē 9. maijs – vēsture, politika, propaganda? Kāpēc vēsture ir arī šodiena?. Latvijai Otrā pasaules kara beigas nav pamats līksmībai, drīzāk sērām.

Taču šī fakta izpratnē lielākais šķērslis joprojām ir nacionālais jautājums. Kamēr latvieši konferencē cits citam kategoriski piekrīt, krievi loka svētā Jura vai Georga lentītes, ko spraust pie atloka uzvaras dienas svinībās. Mūsu valsts savu vēsturi skaidro latviešiem, bet ar krievu izglītošanu arvien intensīvāk nodarbojas Krievijas Federācija.

Gan 8., gan 9. maijs

Tehniski nav nekādas atšķirības, kurš datums tiek atzīmēts kā nacistiskās Vācijas kapitulācijas diena. Īstie ir abi. Konferencē īso vēstures kursu saistībā ar atšķirīgām laika zonām Centrāleiropā un Krievijā atgādināja Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Valdis Kuzmins. Vācija bezierunu kapitulāciju parakstīja divas reizes. Reinsā tas notika 1945. gada 7. maijā, bet nākamajā dienā Berlīnē vēlreiz – jau pēc striktākiem Staļina noteikumiem. Kapitulācijas spēkā stāšanās laiks gan netika grozīts – 8. maijs pulksten 23.01 pēc Centrāleiropas laika. Tikmēr Krievijā būtu viena minūte pāri vieniem. Ziņai, ka Vācija bez ierunām noliek ieročus saskaņā ar sabiedroto vienošanos, pasaules sabiedrība bija jāsasniedz 9. maijā. Žurnālisti bija apņēmušies ievērot 36 stundu informācijas moratoriju, taču aģentūras Associated Press žurnālists Edvards Kenedijs to pārkāpa, un viņa izplatītā ziņa radīja lavīnas efektu. Ziņoja visi, runāja visi, un bija vēl 8. maijs. Padomju Savienība gan nogaidīja līdz 9. maija rītam, kad kapitulācija patiešām bija stājusies spēkā.

Valdis Kuzmins secina, ka dienai un stundai nav nozīmes – būtiskais jautājums, kas šajā dienā tiek darīts, un Krievija šajā dienā svin kara beigas. Otrais pasaules karš gan beidzās tikai 1945. gada 2. septembrī ar Japānas bezierunu kapitulāciju. Arī citām valstīm ir atšķirīgi uzvaras dienu datumi: Itālijai 25. aprīlis, Nīderlandei 4. un 5. maijs, Dānijai 5. maijs. Norvēģijai un Francijai 8. maijs. Taču svētki tie ir tikai padomju un Putina Krievijas tradīcijā. Rietumeiropā šīs ir piemiņas dienas, bet Baltijas valstīm iemesla svinībām nav vispār.

Latvija netika atbrīvota

Vēsturnieks Uldis Neiburgs atgādina latviešiem vispārzināmo patiesību, kas tik ļoti konfliktē ar krievu pasaules producēto atbrīvotāju tēlu: «Latvija netika atbrīvota! Kara beigas Latvijai nenozīmēja uzvaru pār absolūto ļaunumu, bet gan viena ļaunuma nomaiņu ar otru ļaunumu.» Padomju okupācija kara sākumā, tad vācu okupācijas laiks, un atkal Sarkanās armijas atgriešanās uz ilgstošu palikšanu. Demonstrācijas par godu vieniem, puķes otriem, tad atkal pirmajiem, robežsardzes ģenerāļa Ludviga Bolšteina pirmsnāves vēstule: dokumentālie kadri īsfilmā Dievs, Tava zeme deg. Otrais pasaules karš un Latvijas okupācija, 1939–1945 skaudri parāda latviešu bezizvēli. Ardievas brīvībai un tūkstošiem – ardievas dzīvībai.

Kolektīvā atmiņa mitoloģizē pagātnes notikumus, vienlaikus mazinot šo notikumu sarežģītību. Krieviem, kuri cīnījās par Padomju Savienības atbrīvošanu, un viņu pēctečiem ir grūti saprast, ka Latvijai šis nebija nekāds Tēvijas karš, un jo grūtāk tāpēc, ka Krievija šobrīd nodarbojas ar savas vēstures politizāciju un eksportu. Arī šajās brīvdienās Rīgas domes līdzorganizētās svinības Pārdaugavā piesponsorē Kremlis, un tā nav «tikai» uguņošana, tās nav «tikai» Georga lentītes, bet gan apliecinājums Krievijas īstenotajai tautiešu politikai, kas šķeļ Latvijas iedzīvotājus.

Mūsu lentītes labākas

Tas tiesa, ka arī Latvijas karoga krāsu lentīšu locīšana un nēsāšana nav spontāna tautas rīcība, bet gan stratēģiski plānots un Aizsardzības ministrijas finansēts sabiedrisko attiecību (vai propagandas) pasākums. Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors Andis Kudors piekrīt, ka tā ir Latvijas maigās varas izpausme. Taču tai piemīt ļoti būtiska atšķirība no Krievijas īstenotās maigās varas. «Mēs ar savu lentīti neatbalstām agresiju – atšķirībā no Svētā Jura lentītes Ukrainā. Mēs ar savu lentīti nelaužamies svešā teritorijā un necenšamies ar saviem reģionālajiem projektiem pārliecināt citu valstu iedzīvotājus.» Ir atšķirība.