Latvijas krievvalodīgie negrib būt krievi
Mazākumtautību skolu skolēni nejūtas piederīgi Krievijai, bet tajā pašā laikā viņi sevi neuztver par latviešiem, jo uzskata, ka par latvieti var tikai piedzimt. Viņi sevi identificē kā Latvijas krievvalodīgos, nevis krievus, secināts pētījumā par mazākumtautību skolu skolēnu piederības sajūtu Latvijai.
Pētījuma rezultāti atklāj arī to, ka mazākumtautību jaunieši ir patriotiski un jūtas piederīgi Latvijai kā savai dzimtenei, īpaši to izjūtot brīžos, kad ir lieli, visu tautu vienojoši notikumi, piemēram, 18. novembra svinības, dziesmu svētki, Līgo diena. Lai gan daudzi vēlas ceļot un doties prom mācīties, Latvija tiek uztverta kā mājas, kur atgriezties. Tie, kas gribētu dzīvot ārzemēs, pamatā to saprot ar Eiropu un Eiropas Savienību. Krievija daudziem nešķiet pievilcīga dzīvesvieta. Tajā pašā laikā Latvijas pilsonība netiek uzskatīta kā piederības izjūtas sastāvdaļa – pilsonības vienīgā priekšrocība ir iespēja politiski līdzdarboties. Tomēr arī tas lielāko daļu jauniešu neinteresē. Viņi ir pārsvarā negatīvi noskaņoti pret politiķiem un politisko procesu. Katrā ziņā viņiem nepatīk pretnostatījums: latvietis – krievs, kam nereti katra dzimtajā valodā ir arī negatīvs skanējums. Latvijas vienotību viņi izjūt kontekstos, kur etniskā piederība ir mazāk svarīga par nacionālo, vai nav svarīga vispār, kā arī to būtiski ietekmē saskarsmes pieredze ar latviešiem vai tās trūkums.
Pievēršoties izglītībai, bilingvālās izglītības jautājums tiek uztverts ļoti racionāli, pamatā izglītības kvalitātes nozīmē. Jaunieši izvēlas mazākumtautību skolas, jo vēlas apgūt un kopt savu kultūru, mācīties skolā, kur mācījušies viņu vecāki, bet tajā pašā laikā svarīgākais ir konkurētspējīgas izglītības iegūšana. Motivācija mācīties latviešu valodu vairāk saistīta ar darba meklēšanu un izglītības iegūšanu, kā arī iespēju komunicēt ar latviešiem. Izvēle starp mazākumtautību un latviešu skolu nav izvēle pret valsts valodu – to apgūst visās skolās.