Kā dzīvot bez transporta nozares
Padomju Savienības sabrukums deva Latvijas transporta nozarei lielāku triecienu, nekā tagad spētu dot Krievija, izrokot nešķērsojamu grāvi gar visu savu robežu ar Latviju.
Latvijā pārvadāto kravu kopapjoms joprojām ir reizes trīs mazāks nekā 1990. gadā, ar kuru datēta Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana. Statistiķi liecina par 318,4 miljoniem pārvadāto tonnu 1990. gadā un 116,4 miljoniem pārvadāto tonnu 2013. gadā, ar kuru beidzas datu salīdzinājums konkrētajā sadaļā Centrālās statistikas pārvaldes datubāzē. Turpat atrodama arī vēl trakāka liecība, ka 2000. gadā valsts iztikusi, pārvadājot tikai 69,3 miljonus tonnu kravu. Tas nozīmē jūtami mazāku darba apjomu ostās, dzelzceļa un auto pārvadājumos nekā tagad. Tātad nozare nodarbināja mazāk cilvēku, mazāk maksāja valstij nodokļos. Tomēr ne konkrēti tajā gadā, ne vispār gados pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijā nekas traģisks nenotika. Veselais saprāts un ziņu arhīvi neliecina, ka tajā laikā Latviju būtu piemeklējis bads un citas nelaimes, kas apdraudētu cilvēku un valsts izdzīvošanu. Ļaudīm nekad nepatīk pašreizējais bridis, bet pagātn pagātnē gandrīz vienmēr bijis labāk arī tad, 90. gados visu nozaru rādītāji tiecās uz nulli, ko daudzas nozares sasniedza un kur joprojām ir palikušas.
Transports ar savu serdi tranzītu ir noturējies pats un bijis viens no nedaudzajiem balstiem Latvijas ekonomikai kopumā. Atbilstoši ļaunākajām versijām visai valsts ekonomikai būtu jāsabrūk līdz ar tranzītpārvadājumiem, ja Krievija izlemtu tos Latvijai atņemt. «Ja Krievija vēlas, tā var nopietni ietekmēt tranzīta plūsmas ar dažādiem administratīviem pasākumiem, piemēram, 100% kravu kontrole uz robežas, sliežu vai ceļu remonti galvenajos tranzīta maršrutos, ritošā sastāva atteikums,» teikts Satiksmes ministrijas sagatavotajā ziņojumā valdībai par tagadējo situāciju tranzīta nozarē. No šā teksta izriet, ka nav nekādas nozīmes sameklēt kravas Krievijas kaimiņzemēs, jo kravu transportēšana uz Latviju vispār nav iespējama bez Krievijas piekrišanas. «Satiksmes ministrija nevar sniegt vērtējumu, vai Krievija īstenos minētos pasākumus,» atrunājas ziņojuma autori.
Ziņojuma izskatīšana bija iekļauta vakardienas valdības sēdes atklātajā, nevis slēgtajā daļā, kas arī būtu labi saprotams. Vakar tika izbīdīta platforma, no kuras politiķiem paust to, kas nav ierēdņu kompetencē. Ministri ar Laimdotu Straujumu priekšgalā varētu neklātienē uzrunāt gan Krieviju, gan ES instances, gan Latvijas sabiedrību. No tā visa vakar nekas nesanāca. Ministru iesaiste dažādos pasākumos ļāva valdībai pieņet tikai pašus nepieciešamākos lēmumus, ko prasīja pārvaldes aparāta darba uzturēšanas termiņi. Satiksmes ministrijas ziņojuma izskatīšanai šādu termiņu nav. Rezultātā ziņojums tiks skatīts varbūt pēc nedēļas, kad valdības sēdē piedalīsies arī satiksmes ministrs Anrijs Matīss.
Satiksmes ministrijas ziņojuma teksts valdības mājaslapā ministru 5. maija sēdei sagatavotajā dokumentu pakā ir publicēts bez jebkādiem filtriem pret valsts pārvaldē neiesaistītiem cilvēkiem. Kā jau parasti, ierēdņi ziņojumā ir ietvēruši maksimāli daudz faktu un maksimāli maz secinājumu un priekšlikumu, ko ar šiem faktiem iesākt. Piemēram, izmantot ziņojumu kā ieganstu, lai pārcilātu atmiņas, kā cilvēki, iestādes un nozares pielāgojās kopējam ekonomikas sarukumam pagājušā gadsimta 90. gadu garumā. Toreiz un līdz šim laikam pielāgošanās vadmotīvs bija iedzīvotāju skaita samazināšanās. Tagad varbūt būs iespējams aizvietot preču tranzītu ar cilvēku tranzītu – ievešanu no ES, ja ES iestādes maksās par viņu uzturēšanu Latvijas teritorijā. Varbūt ir vēl citi argumenti, kāpēc samazināt Latvijas atkarību no Krievijas kravu apkalpošanas ir izdevīgāk Latvijai nekā Krievijai.