Ķīmiskie ieroči jūrā – politiska problēma

Par Baltijas jūrā nogremdētajiem ķīmiskajiem ieročiem jāsatraucas ne tāpēc, ka tie pēkšņi būtu kļuvuši bīstamāki nekā pirms desmit, divdesmit vai trīsdesmit gadiem.

Latvijai jebkurā gadījumā jāpiedalās ar savu artavu globālajā programmā ķīmisko ieroču iznīcināšanai, jo esam dalībvalsts konvencijā Par ķīmisko ieroču izstrādes, izgatavošanas, uzkrāšanas un pielietošanas aizliegumu un ķīmisko ieroču iznīcināšanu. Un tādā gadījumā labāk, lai mūsu nauda tiek tērēta pašu reģiona problēmām, nevis Sīrijas milzīgo krājumu apsaimniekošanai. Ja ne ķīmisko ieroču izmakšķerēšanai no Baltijas jūras, tad vismaz monitoringam un pētniecībai. Šis ir zemteksts ārlietu ministra Edgara Rinkēviča paziņojumam Hāgā, tiekoties ar Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācijas ģenerāldirektoru Ahmetu Uzumcu. Latvija rosina Baltijas jūrā Pirmā un Otrā pasaules kara laikā nogremdētos iprīta un sternīta lādiņus iekļaut organizācijas risināmo problēmu sarakstā. Pēc aptuvenām aplēsēm, Baltijas jūrā nogremdēts ap 40 000 ķīmisko ieroču vienību. Par laimi – ne Latvijas krastu tiešā tuvumā.

HELCOM rekomendē nekustināt

Pašlaik Ķīmisko ieroču konvencija Baltijas jūras militārā mantojuma problemātiku neapskata, lai arī neviens neapšauba, ka briti, amerikāņi un krievi te un Ziemeļjūrā izgāzuši Vācijai atņemtos ķīmiskos ieročus. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) skaidro, ka konvencija pieņemta 1992. gadā, tātad uz abu pasaules karu sekām tā neattiecas. Baltijas jūras valstis ieinteresētas to labot. Tāpēc ar zināmu regularitāti stāsts par ķīmiskajiem ieročiem tiek aktualizēts. Pēc pēdējā Baltijas jūras vides aizsardzības komisijas HELCOM ziņojuma 2013. gadā ar iniciatīvu Apvienoto Nāciju Organizācijas līmenī nāca lietuvieši, un viņu virzītā rezolūcija guva vienprātīgu dalībvalstu atbalstu. Baltijas jūras militārais mantojums jāpēta, jāuzrauga, ja nepieciešams – jālikvidē. Te jāpaskaidro, ka HELCOM, apkopojot dalībvalstu līdzšinējo pētījumu datus, rekomendējusi neaiztikt dziļūdens ieplakās nogremdētos ķīmiskos ieročus. Kā skaidro VARAM Starptautiskās sadarbības un ES koordinācijas nodaļas vadītājs Rolands Bebris, drošāk ir tos nekustināt, jo pat no korodējušiem lādiņiem ķīmiskās vielas uz gultnes notur spiediens un apaugums. Turklāt šie lādiņi atrodas jūras mirušajā zonā, kur ūdens kustība ir minimāla, bet dzīvības skābekļa trūkuma dēļ – tikpat kā nekādas. Visbeidzot, makšķerēt militāro ķīmiju ir šaušalīgi dārgs pasākums: vajadzīgi roboti, sūkņi, tvertnes, kuģi, darbinieki u.c.

Īstā mīkla ir radiācija

Ūdens apmaiņa mūsu jūrā notiek tikai augšējos slāņos, bet no ķīmisko ieroču viedokļa tas ir labi – tos nekas neizkustinās. Vides teorētiķu aprindās gan apspriesta arī terorisma iespējamība, proti, kādi ļaunprāši varētu nolaisties līdz jūras dibenam, pielikt ķīmiskajiem ieročiem klāt lādiņus un uzspridzināt. Tomēr galu galā secināts, ka virszemē atrodami krietni iedarbīgāki terorisma objekti, piemēram, tās pašas atomelektrostacijas.

Tomēr tā gluži nav, ka jūras militārais arsenāls nekādas objektīvas bažas nerada. No vides viedokļa daudz bīstamākas ir parastās jūras mīnas, ko militāristi ik gadus spridzina. Bet arī tas vēl nav viss. Militāristi – gan krievi, gan sabiedrotie visu informāciju par nogremdētajiem ieročiem joprojām neatklāj, un zinātniekiem ir tikai miglainas aizdomas, kāpēc. Baltijas jūrā ir vietas, kur dabiskais radiācijas fons paaugstināts divas reizes. Iespējams, kāda vai kādas valstis tur izgāzušas savus radioaktīvos atkritumus. Arī nogremdētas atomraķetes būtu nesalīdzināmi lielāks vides risks, par dzelmes aprītām iprīta mucām. Taču pat oficiālās starpvalstu darba grupās šī informācija neesot pieejama.

Līdz biznesam vēl gadi

Vienu laiku Baltijas ķīmiskā piesārņojuma problēmu ļoti aktīvi cilāja Krievija – jo tās rīcībā bija pieci zinātniskās izpētes kuģi bez finansējuma. Galu galā kuģus nopārdeva Holivudai, un interese par jūras glābšanu apsīka. Tikmēr otrā pasaules malā raizes un rūpes par iepriekšējo karu militāro mantojumu ir liels bizness. Pie ASV un Kanādas krastiem nogremdēts nesalīdzināmi lielāks ķīmijas arsenāls nekā Baltijas jūrā. Tā likvidēšanai izveidota nevalstiska organizācija, kuras gada budžets esot miljards dolāru. Protams, no šāda viedokļa raugoties arī Eiropas pētniekiem un zinātniekiem ir vēlme šo problēmu pārvērst bagātīgos grantos dažādiem projektiem. Pagaidām gan ķīmiskais piesārņojums Baltijas jūrā nav atzīts pat par reģionāla mēroga prioritāti. Taču politiskā virzība šai virzienā notiek. Nākamais solis būtu rosinājums par konvencijas grozīšanu, ratificēšana, tad starptautiska fonda nodibināšana ar pētniecības programmu un pilotprojektiem. Tie, protams, būs daudzi gadi, taču, par laimi, Eiropu apdraudošo kreņķu sarakstā vēsturiskā militārā ķīmija ir kaut kur lejasgalā.