Liecina par SWH impērijas bēdīgo galu

Deviņdesmito gadu sākumā Latvijā turīgākie un ietekmīgākie akciju sabiedrības Sofware House Rīga (SWH) dibinātāji jau deviņdesmito gadu vidū nonākuši naudas grūtībās; viens no viņiem palicis pat bez kapeikas kabatā, Rīgas apgabaltiesā tā dēvētajā Lemberga prāvā liecināja eksprokurors miljonārs Valentīns Kokalis.

Prokurors Jānis Ilsteris vaicāja V. Kokalim par SIA Puses dalību akciju sabiedrībā Latvijas Naftas tranzīts (LNT). V. Kokalis atminējās, ka ne tikai SIA Puses dalībnieki, bet arī tā dēvētais Rīgas grupējums jeb SWH grupu pārstāvošie uzņēmēji ar Aināru Gulbi un Māri Forstu priekšgalā vēlējušies privatizēt akciju sabiedrību Ventspils nafta (VN). Tobrīd viens no veidiem, kā tikt pie VN privatizēšanas iespējām, – bija jākļūst par LNT dalībnieku. V. Kokalis atminējās, ka A. Gulbim tolaik bijušas naudas grūtības. SIA Puses dalībnieki – V. Kokalis, Uldis Pumpurs un Mamerts Vaivads – esot vienojušies aizdot A. Gulbim naudu, pretim kā ķīlu saņemot LNT daļas. Ventspilnieki paredzējuši, ka naudas grūtībās esošais A. Gulbis parādu nespēs atdot un tad LNT daļas paliks ventspilniekiem. Tā arī noticis.

Vecā draudzība

Tolaik varenā SWH grupa Kokalim joprojām atmiņā palikusi ar savām reklāmām uz namu fasādēm: «Atceros, kad braucu uz Jūrmalu, Kalnciema ielā bija tāds liels plakāts uzzīmēts pa visu māju. Tur viens tāds vīrs sēdēja uz tualetes poda un apakšā rakstīts SWH.» Par galvenajiem cilvēkiem šajā grupā V. Kokalis un viņa biznesa partneri uzskatījuši A. Gulbi un M. Forstu.

Prokurora Aivja Zalužinska vaicāts, vai V. Kokalis atminas, ka A. Lembergs gribējis atņemt A. Gulbim piederošās daļas uzņēmumos Ventspilī, eksprokurors atbildēja, ka atminas skandālu deviņdesmito gadu vidū A. Lemberga darba kabinetā. No tā bijušas dzirdamas skaņas – lamāšanās un kliegšana par to, ka kādam kaut kas nozagts vai atņemts: «Gulbis pārmeta, ka viņam no Ventspils tranzīta biznesa bijusi ap sešdesmit miljoniem latu peļņa gadā. Tāds zaudējums viņam bija nodarīts, jā. Tad viņš sāka dzert briesmīgi vienu brīdi, kā saka, līdz nemaņai, un pārdzīvot to visu, ka viņam atņēma. Beigās bija ļoti naidīgs uz mani, ka es tur – Lemberga čoms, mēs uz vienu roku esam un tamlīdzīgi. Par otro lielāko ienaidnieku, nez kāpēc, mani bija uzskatījis pēc Lemberga. Nepamatoti apsūdzēja mani. Aināru Gulbi pazinu diezgan labi tajā laikā. Bija jākārto dokumenti par bankas pārņemšanām un citiem tranzīta biznesiem un Ventransiem. Ar privāto lidmašīnu mēnesī divas, trīs reizes mēs bijām Cīrihē. Mēs esam kopā pusdienojuši, vakariņojuši esam, pasākumos visur bijuši esam, esam kāzās bijuši kopā un daudz kur esam runājuši par šiem jautājumiem arī tad un arī pēc tam. Pie viņiem mājās esmu bijis Krišjāņos ne vienu reizi vien. Tāpēc es to zinu, no viņa teiktā. Tagad mēs neuzturam nekādus kontaktus. Es domāju, ka viņš vairāk ar dēlu pa ārzemēm dzīvo.»

Uzmeta ar gleznām

Uz A. Zalužinska jautājumu, vai 1994.–1995. gadā V. Kokalim bijušas sarunas ar A. Gulbi par komānijām Vent TK Company Limited un Multionord AG, V. Kokalis atbildēja: «Es tagad tās kompānijas nenosaukšu. Es zinu, ka viņam (A. Gulbim) bija ļoti smagi ar Forstu, ir bijušas sarunas. Forsts vispār bijis, kā saka, bez kapeikas kabatā, viņam viss bija atņemts, un vienu brīdi pat bija tā, ka Forsts tirgoja kaut kādus peldbaseinus. Viņš pazaudēja visu, kas viņam bija Ventspilī, viņam viss tika atņemts. Atceros vienu no pēdējām tikšanām ar Forstu bijušajā zivju restorānā. Viņš zināja, ka es kolekcionēju gleznas. Viņš man atnesa kaut kādas desmit fotogrāfijas ar gleznām. Tās gleznas ir Vācijā, un vai es negribu viņas nopirkt. Es jau esmu latgaļu puika, čangaļu puika, iedevu viņam naudu, saku: «Atved man šitās gleznas!» Tā nauda nebija liela, kādi piecpadsmit tūkstoši dolāru. Tā Forsts ar to naudu pazuda. Viņam pat nebija tik daudz. Tad tev bija miljoni, privātās lidmašīnas, viesnīcas, mājas un viss pārējais, un pēkšņi tev jāizkrāpj piecpadsmit tūkstoši. Tādā stāvoklī viņš bija novests.»

Straujā bagātība

Atbilstīgi Neatkarīgās pētījumiem, pirmo miljonu A. Gulbis nopelnīja astoņdesmito gadu beigās, Latvijā pārdodot lietoto kopēšanas un datortehniku. To ārzemēs viņam palīdzēja savākt Vācijā pazīstamais informāciju tehnoloģiju speciālists, trimdas latvietis Jānis Gobiņš. 1990. gadā tika sasniegts vēl augstāks līmenis – A. Gulbja datortehnikas tirdzniecības kooperatīvs pārtapa par akciju sabiedrību Software House (SWH). Jaunais uzņēmums uzsāka arī programmēšanas biznesu. Vācijā pārdotā datorprogramma mākslinieku sociālās apdrošināšanas sistēmai atnesa miljonus.

Nākamo būtisko kapitāla pieaugumu radīja A. Gulbja draudzība ar agrofirmas Ādaži priekšsēdētāja Alberta Kaula vietnieku M. Forstu un viņa tābrīža padoto, Ādaži Impex vadītāju Grigoriju Lučanski. Iespēja sadarboties ar G. Lučanski, kurš vēlāk kļuva par miljardieri un vienu no pasaulē visskandalozākajiem biznesmeņiem, A. Gulbim palīdzēja iesaistīties tādos tranzīta uzņēmumos kā Ventrans, Ventkālijs, Ventkondensāts, Ventminerāls, Lat Transnafta u. c., kā arī piedalīties Kālija parka dibināšanā.

Cita starpā A. Gulbis ir iezīmējies arī pie mēģinājuma privatizēt agrofirmu Ādaži, kurai jau padomju laikos bija ekskluzīvas tiesības tirgoties ar Rietumu kapitālistiem, pārdodot tiem Krievijas dabas resursus, pirmām kārtām kālija sāli. Tomēr privatizācijas darījums nenotika, jo A. Gulbis sastapa spēcīgu rūdīto ādažnieku pretspēku. Nespējot ieņemt šo cietoksni impulsīvā triecienuzbrukumā, viņš ātri zaudēja interesi un devās citos virzienos.

SWH izmantoja «pirmās nakts tiesības» uz vairākiem PSRS militārā kompleksa un VDK industrijas objektiem ar it kā latviskiem nosaukumiem – Komutators, Dambis, Liepājas kuģu remonta rūpnīca u. c.

Kapitālu noturēt un vairot palīdzēja politika, jo bez politiska atbalsta lielas lietas izdarīt nevarēja. Piemēram, avoti stāsta, ka A. Gulbis bija Latvijas ceļa galvenais sponsors 1993. gada vēlēšanās. Pārbaudīt dokumentāri to nav iespējams, jo tajos laikos nebija stingras partiju finansēšanas likumdošanas. Latvijas ceļš šajās vēlēšanās ieguva tādu vietu skaitu (36), kas šai partijai deva pilnu varu valstī. 1993. gada beigās, 1994. gada sākumā SWH varenība bija sasniegusi augstāko virsotni. SWH impērijā ietilpa ražojoši uzņēmumi, finanšu institūcijas (Rīgas Apvienotā Baltijas banka un Ventspils Apvienotā Baltijas banka), SWH grupai piederēja daļas medijos, piemēram, laikrakstā Labrīt un Radio SWH.