Kamēr atbildīgās institūcijas prāto, kā izdzīvošanas bukletiņā pēc iespējas saudzīgāk ar iedzīvotājiem runāt par teorētiski iespējamu karu, normatīvajos aktos veiktas visas nepieciešamās izmaiņas, lai ikviens Latvijas pilsonis varētu būt noderīgs savai valstij nestundā. Grib viņš to vai negrib.
Izņēmuma stāvoklis ļauj gan ierobežot pilsoņu tiesības, gan arī uzlikt papildu pienākumus. Un runa nav tikai militāro mobilizāciju. Karot spējīgajiem uzvilks mugurā formastērpu un rokās iedos šauteni. Savukārt pārējie tiks mobilizēti citādi – iesaistīti civilās aizsardzības formējumos, strādās par velti vai vismaz atdos savu īpašumu, uzņēmumu vai mašīnu, ja vien tas būs nepieciešams nacionālajai drošībai un valsts aizsardzībai.
Pretoties ir katra pienākums
Pērn aprīlī pētījumu kompānijas SKDS veiktā sabiedriskās domas aptauja liecināja, ka teju puse Latvijas iedzīvotāju kara gadījumā dotos projām no valsts vai vismaz apsvērtu šādu iespēju. Ukraina tobrīd jau bija liesmās. Jau pēc mēneša Nacionālās drošības likumā tika veikts ļoti būtisks ieraksts: «Pilsoņi un sabiedrība vērš iespējamos pretošanās pasākumus pret nelikumīgām pārvaldes institūcijām.» Tātad tagad ikviena pienākums ir pretoties svešai varai, nevis paunot mantiņas. Pilsonis ar visām savām paunām pieder Latvijas valstij. Aizsardzības ministrijas mājaslapā ievietots populārzinātnisks skaidrojums par mobilizāciju un citastarp minēts: «Kā mobilizācijas līdzekļi, atbilstoši speciāli izstrādātiem plāniem, var tikt izmantoti gan valsts, gan juridisko personu materiālie un finanšu līdzekļi, kā arī iedzīvotājiem piederošos materiālos līdzekļus var izmantot kā mobilizācijas resursus.» Gan kustama manta, gan nekustama. Mašīnas, datori, mājas. Atbilstošos Ministru kabineta noteikumus, kas regulē privātu īpašumu iegūšanu valsts vajadzībām, valdība pieņēma Ziemassvētku priekšvakarā – 23. decembrī. Tāpēc arī medijos par to nekas lāgā neparādījās. Bet tas ir gana svarīgi, jo, kara gadījumā valstī ieviešot izņēmuma stāvokli, zemesgrāmata vai tehniskā pase iegūst nulles vērtību.
Ko vajadzēs, to rekvizēs
Mobilizācijas likums noteic, ka iedzīvotājiem ir pienākums nodot pieprasīto īpašumu armijas vai civilās aizsardzības formējumu turējumā. Atgriežoties mieram, iespējams pieprasīt kompensāciju, ja rekvizētais īpašums bojāts vai iznīcināts, un tiesāties, ja šī kompensācija šķiet pārāk maza.
Bet galvenā atziņa – ko nepaņem armija, to paņem civilās aizsardzības sistēma, un tas attiecas gan uz cilvēkiem, gan mantām. Šādā kontekstā studentu niķošanās attiecībā uz militārās mācības ieviešanu augstskolās, ko rosinājusi Aizsardzības ministrija, šķiet nedaudz vīzdegunīga. Protams, neapmācītam un kara apstākļiem neko lietderīgu neprotošam cilvēkam ir lielākas izredzes arī turpmāk palikt neko nedarām.
Arī militārā mobilizācija ir būvēta pēc šī principa – priekšroka prasmīgākajiem vai motivētākajiem. Vispirms profesionālais dienests un zemessargi, tad rezerves karavīri (no dienesta atvaļinātie) un visbeidzot rezervisti – visi iesaukšanas vecuma vīrieši, kas ieskaitīti rezervē, un arī sievietes, kurām brīvprātīgi labpaticis tapt ieskaitītām.
Katram pienāks kārta
Neformālā militārā portāla Vara bungas vadītājs, atvaļinātais kapteinis Mārtiņš Vērdiņš spriež: «Pilnīgi visus nekad ne sāks mobilizēt, ne tas izdosies, ne uz beigām būs kam mobilizēt. Lai gan teorētiski var mobilizēt visus dzīvos.» Pēc profesionālā dienesta kareivjiem vērtīgākie esot rezerves karavīri, jo tie tikai jāekipē un var sūtīt kaujā. «No neapmācīta rezervista sliktu karavīru var uzcept pāris nedēļās – Ukrainas pieredze.» Situācijā, kad valstij jārīkojas operatīvi, no viņiem liela labuma nebūtu.
Cita lieta, ja konflikts eskalētos lēni. Tad i rezervistiem kārta pienāktos, i ārpus rezerves esošajiem darbiņš atrastos.
Mobilizācijas likums noteic, ka tie iedzīvotāji, kuri nav pakļauti mobilizācijai armijā vai robežsardzē, ir iesaistāmi civilās aizsardzības pasākumu veikšanā un mobilizējami civilās aizsardzības formējumos. Tādi var tikt veidoti ikvienā tautsaimniecības nozarē – kā zemessardze armijai vai brīvprātīgie ugunsdzēsēji Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam. Pagaidām gan tādi nav tapuši. Visticamākais, miera laikā ar brīvprātīgo speciālistu apmācību iestādēm un institūcijām negribas ne ķēpāties, ne tērēties.
Cepuri pacelt neļaus
VUGD Civilās aizsardzības pārvaldes priekšnieks Mārtiņš Baltmanis skaidro, ka teorētiski jebkura iestāde var sagatavot mobilizācijas pieprasījumu, ja izņēmuma stāvokļa apstākļos tai pietrūkst darbinieku vai resursu kādu akūtu problēmu risināšanai. Kaut vai grāvju rakšanai armijas atbalstam. Taču medicīnas joma ir uzskatāmāks piemērs. Ārsti tiktu mobilizēti. Dārgām privātām klīnikām pavēlēts kļūt par bezmaksas slimnīcām karavīru ārstēšanai, aptiekām medikamenti būtu jāizdala iedzīvotājiem bez maksas.
Izņēmuma stāvoklis ir īpašs tiesiskais režīms, kas ierasto dzīvi maina pilnībā. Valdība tiesīga arī aiztaisīt robežu dezertieru un bēgļu straumes apturēšanai, un pilnīgi noteikti likumīga aizceļošana nespīdētu valsts amatpersonām. «Tiem, kas strādā valsts iestādēs, pilnīgi noteikti būs jāturpina rūpēties par sabiedrību, nevis jāpaceļ cepure,» rezumē civilās aizsardzības priekšnieks. Kas, kam un cik ātri jādara kara draudu gadījumā, precīzi sarakstīts Valsts civilās aizsardzības plāna 29. pielikumā: tostarp jāevakuē iedzīvotāji, jāsamazina sprādzienbīstamo vielu daudzums bīstamajos uzņēmumos, jānodrošina satiksme, jāuztur sabiedriskā kārtība, jāglābj kultūras mantojums, jāorganizē Brīvības pieminekļa apsardze. Tā šī sistēma darbojas teorijā. Vai darbotos arī praksē – nevienam nav ne jausmas, un līdz tam, cerams, nekad arī nenonāks.
UZZIŅAI
Nacionālās drošības likums
25. pants. (..)
Ja likumīgās valsts varu un pārvaldi realizējošās institūcijas likvidētas nedemokrātiskā veidā vai citas valsts militāra iebrukuma rezultātā, tad neatkarības saglabāšanas vai atjaunošanas interesēs:
4) pilsoņi un sabiedrība vērš iespējamos pretošanās pasākumus pret nelikumīgajām pārvaldes institūcijām.
Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli
11. pants. (..)
(2) Izņēmuma stāvoklis ļauj likumā noteiktajā apjomā un kārtībā ierobežot fizisko un juridisko personu tiesības un brīvības, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus.
18. pants. (..)
par valsts apdraudējuma pārvarēšanu atbildīgās valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijas atkarībā no valsts apdraudējuma veida, intensitātes un rakstura ir tiesīgas:
5) pārņemt turējumā fizisko un juridisko personu īpašumu (kustamo un nekustamo mantu), ja tas nepieciešams nacionālajai drošībai un valsts aizsardzībai;
6) apturēt personām normatīvajos aktos paredzēto un piešķirto tiesību (licenču, atļauju, sertifikātu) darbību, kā arī piešķirt šādas tiesības, ja tas nepieciešams nacionālajai drošībai un valsts aizsardzībai.
Mobilizācijas likums
12. pants. (..)
(1) Iedzīvotājiem ir šādi pienākumi:
1) Nacionālo bruņoto spēku mobilizācijas gadījumā izpildīt Nacionālo bruņoto spēku rezerves uzskaites struktūrvienību izsniegtajās pavēstēs noteikto;
2) izpildīt pašvaldības rīkojumus attiecīgajā administratīvajā teritorijā valsts civilās aizsardzības sistēmas mobilizācijas gadījumā.
(2) Mobilizācijas izsludināšanas gadījumā, pildot mobilizācijas pieprasījumus, iedzīvotājiem ir pienākums nodot Nacionālo bruņoto spēku vienību un civilās aizsardzības formējumu turējumā mobilizācijas pieprasījumā noteikto īpašumu. (..