Tiesībsargs turpina cīņu pret bērnunamiem

Tiesībsarga veiktās pārbaudes bērnunamos uzjundījušas ne tikai emocijas, bet arī vairākus būtiskus jautājumus, kāpēc bērni tik ilgstoši dzīvo iestādēs, kāpēc mācās simtiem kilometru attālās skolās, kāpēc bieži nonāk psihoneiroloģiskajās slimnīcās? Diskusijā Saeimā, kur Tiesībsarga birojs iepazīstināja arī deputātus ar pētījumu, vakar izskanēja gan taisnošanās, ka pirms desmit gadiem situācija bija vēl traģiskāka, gan pēkšņs atklājums – kā tā, mums bērna dzīvesvietā nav nevienas skolas ar speciālu izglītības programmu, kas varētu uzņemt bērnus arī ar uzvedības traucējumiem?

Tiesībsargs Juris Jansons atgādināja, ka viņa mērķis bija noskaidrot faktisko situāciju bērnunamos – cik ilgi bērni tajos uzturas, vai un kādēļ tiek ievietoti psihoneiroloģiskajās klīnikās, kā tiek nodrošināta izglītība un kāda ir bērna saskarsme ar ģimeni. Diemžēl tiesībsarga secinājumi ir pietiekami skaudri un izraisa neizpratni, kāpēc daudzi no šiem jautājumiem nav risināti pietiekami augstā – politiskā – līmenī.

Izrādās – nav skolu

Viens no šādiem jautājumiem ir izglītības iespējas bērnunamu bērniem. Izglītības likums paredz: bārenim un bez vecāku gādības palikušam bērnam ir tiesības izglītoties jebkurā valsts vai pašvaldību izglītības iestādē, un katras pašvaldības pienākums ir nodrošināt bērniem iespēju iegūt pamatizglītību bērna dzīvesvietai tuvākajā skolā. Praksē speciālās izglītības programmas nav pieejamas bērnunamam tuvākajā skolā, turklāt ir novērots bērnunamu vadītāju izpratnes trūkums par saviem pienākumiem. Atsevišķu bērnunamu vadītāji uzskata, ka «pastāv likums, ja bērniem ir problēmas ar mācībām vai veselību, piemēroto skolu izvēlas speciālā komisija» vai «pedagoģiski medicīniskā komisija ir tā, kura izlemj atbilstoši bērna vajadzībām, vai sūtīt viņus uz specializētām internātskolām». Taču, kā norāda tiesībsargs, likumā tas šādi nav ierakstīts. Pedagoģiski medicīniskā komisija nepieņem lēmumu par bērna ievietošanu konkrētā skolā, bet tikai iesaka izglītības programmu. Kāpēc tiek izvēlētas skolas tālu no dzīvesvietas? Kartē, ko izveidojis birojs, parādās, ka Rēzeknes novada internātskolā mācās bērni no Tērvetes novada (304 kilometri), bet Ciblas internātskolā no Rīgas (278 kilometri). Pārbaudēs iezīmējas viena no atbildēm – finansiāls izdevīgums, jo laikā, kamēr bērns dzīvo internātskolā, viņa uzturēšanas izmaksas sedz valsts. Dati par bērnu ilgstošo atrašanos bērnunamā nozīmē, ka netiek pārskatīts jautājums ne par atgriešanās iespējām bioloģiskajā ģimenē, ne par citu ārpusģimenes aprūpes veidu – audžuģimeni vai aizbildni, – arī šo problēmu konstatējis tiesībsargs.

Vai liktu slimnīcā?

Tiesībsargs konstatējis, ka bērnus ar dažādām uzvedības problēmām nereti ievieto psihoneiroloģiskās slimnīcās. Bērnu slimnīca novērojusi tendenci, ka slimnīcā nonāk bērni no visām sociālās aprūpes iestādēm ar uzvedības traucējumiem, kurus pārsvarā izraisa sociālā situācija aprūpes iestādē. Bet diagnoze uzvedības traucējumi, kas izpaužas kā zagšana, spītība, klaiņošana, melošana, nav efektīvi ārstējama, un nav arī uz pierādījumiem balstītu medicīnas datu par to medikamentozas ārstēšanas efektivitāti. «Vai jūs savu bērnu, kurš samelo, sakaujas, sūtītu uz psihiatrisko slimnīcu?» jautā Tiesībsarga biroja speciāliste Ruta Siliņa. Atbilde uz jautājumu, kāpēc uzvedības traucējumus mēģina risināt slimnīcā, ir speciālistu un izglītības, sociālās pedagoģijas, sociālā darba sociālās korekcijas programmu trūkums pašvaldībā un visā valstī, jo arī daudzās ģimenēs, arī audžuģimenēs, kuras pieņem bērnus bez vecāku gādības, bieži netiek ar galā ar šādu bērnu uzvedību.

Arvien grūtāk

«Speciālo izglītības programmu trūkums skar ikvienu bērnu Latvijā, ne tikai bērnunamus,» atzīst Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja Laila RiekstaRiekstiņa. Tieši inspekcija ir tā, kurai valsts noteikusi pienākumu vērtēt bērnu tiesību ievērošanu bērnunamos, skolās. «Tas, ko mēs redzam, arvien vairāk ir bērnu ar uzvedības problēmām, arvien sarežģītākas situācijas. Tomēr pēdējo desmit gadu laikā bērnu skaits iestādēs ir būtiski samazinājies, tad bērnunamos dzīvoja 9000 bērnu [tagad aptuveni 2000]. Bērnu iestādēs bērni nonāk jau ar smagām uzvedības problēmām, un kur atrast ģimeni, kas šādu bērnu uzņems. Tā nav ne bāriņtiesu, ne bērnunamu ļaunprātība, tās ir mūsu dzīves reālās iespējas,» saka L. Rieksta Riekstiņa.

Viedokļi

Inese Laizāne, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāja:

– Milzīga plaisa izveidojusies starp bērnu institucionālo aprūpi «uz papīra» un to, kas daudzviet notiek reālajā dzīvē. Skumji apzināties, ka šo jomu uzraugošā ierēdniecība pastāvošo praksi acīmredzot uzskatījusi par pieņemamu, jo trauksmes zvans ir atskanējis tikai pēc tiesībsarga publiskotā pētījuma.

Aija Barča, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja:

– Fakti ir ļoti skaudri. Bērni ar uzvedības traucējumiem vairākus mēnešus pavada psihoneiroloģiskajās slimnīcās, lai gan viņiem nepieciešams psiholoģisks un sociāls atbalsts, nevis medikamentoza ārstēšana. Bērni ceļā no bērnunama uz internātskolu brauc uz otru Latvijas malu, jo pašvaldībai jāpērk lētākais pakalpojums.