Premjeres Laimdotas Straujumas vadībā pērn jūlijā sāka darboties Latvijas Pētniecības un inovācijas stratēģiskā padome. Tās paveikto vērtē atšķirīgi: vieni uzteic, citi izsakās kritiski. Vairākums gan uzskata – šāds forums ir vajadzīgs, jo ir vienīgā vieta, kur var satikties tie, kam ikdienā nav saskares punktu.
L. Straujuma padomi uzskata par būtisku, jo «inovācijas un eksports ir divi svarīgi ekonomikas virzieni». Tā esot vieta, kur to visu izrunāt un rast risinājumus problēmām.
Latvijas Pašvaldību savienības padomniece uzņēmējdarbības jautājumos Andra Feldmane norāda, ka pašlaik nav citas alternatīvas kā vien šī padome: «Kur gan citur visi kopā varam izrunāt Eiropas struktūrfondu plānošanas jautājumus? Pie Ekonomikas ministrijas ir Tautsaimniecības padome, taču tā darbojas tikai ministrijas ietvaros, bet šī ir daudz plašāka.» Latvijas gadījumā neesot viegli pagriezties industriālajā virzienā, jo ietekmē priekšnoteikumi – gan mazais tirgus, gan atvērtā Eiropas ekonomika, gan valsts politika nestrādā par labu.
Uzņēmējs Juris Biķis kā būtisku atzīmē ciešākas sadarbības iespēju starp zinātniekiem un ražotājiem: «Informatīvā bāze ir svarīga, tikai tā varam tuvināt abas šīs frontes.»
Latvijas Ķīmijas un farmācijas uzņēmēju asociācijas valdes priekšsēdētājs Vitālijs Skrīvelis norāda, ka inovācijām, kas vairāk ir uzņēmēju lauciņš, diemžēl pieķērušies klāt tikai iepriekšējā sēdē. Iepriekš vairāk spriests un runāts par zinātni, tāpēc viņam nācies lielākoties tikai klausīties. Ierobežojot arī padomes konsultatīvais raksturs (nevar pieņemt lēmumus) un laiks – vienreiz mēnesī tiekoties uz pusotru stundu, maz ko var izrunāt. No otras puses, tikt pie premjeres ar savām problēmām esot svarīgi, it īpaši ņemot vērā to, ka Latvija inovāciju ziņā Eiropā ir pēdējā vietā.
«Mēs esam IKP veidotāji un dodam darba vietas 70 000 cilvēku, taču mēs nekliedzam, ka viss ir slikti un neviens mūs nesaprot, kā to dara viens otrs vadošais zinātnieks,» V. Skrīvelis domā, ka būtu vairāk jāatbalsta pielietojamā, nevis, viņa vārdiem sakot, «Andromēdas miglāju» pētniecība. Tas ir, 80% valsts naudas būtu jāpiešķir praktiskajai, bet 20% akadēmiskajai zinātnei.
Zinātnieks Elmārs Grēns arī atbalsta šādas platformas nepieciešamību, taču domā, ka tā ir par plašu, tāpēc tās darbība nav tik konstruktīva un strukturēta. Viņš arī iesaka to nostiprināt likumiski, citādi «te tā ir, bet – nāk cits premjers, un tad tās vairs nav». Pašlaik E. Grēns stratēģisko padomi nosauktu par diskusiju klubu, kam nekas būtisks neseko.
Krietni asāk par padomi izsakās Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents Ojārs Spārītis. Ministrijas diemžēl vēloties torpedēt šīs padomes rekomendējošo darbību, aizņemot premjeres laiku ar garām formālām un garlaicīgām prezentācijām – rādot ciparus un atliekot uz vēlāku laiku svarīgus stratēģiskos jautājumus. Tam visam klāt jāpieskaita mēģinājumi falsificēt protokolus, mainot formulējumu būtību – ierēdņi pūloties padomes darbību padarīt par neefektīvu.
«Sajūtam bezdarbību, ko veic vidējā un augstākā līmeņa ierēdniecība. Tā nereti vada ministrus, kas bieži vien nespēj vadīt politiku nozarē. Gribas jautāt – kas viņus motivē rīkoties subjektīvi, kaitnieciski vai neefektīvi? Vai tur darbojas kādi personiskās ieinteresētības momenti vai kas cits?» vaicā O. Spārītis. Padome esot konstatējusi un tādējādi iemantojusi lielus ienaidniekus kompetences centru vadītāju personā, ieraugot, ka no ES līdzekļiem iepriekšējā periodā 70 miljoni latu izmantoti kaut kam no sērijas – sarunas, pārrunas. «Pirmā rindiņa atskaitē bija šāda: kompetences centri ir pārliecinājušies, ka zinātnieki ir iemācījušies sarunāties ar ražotājiem. Lai to iemācītu, rīkotas neskaitāmas konferences, kafijas dzeršanas un citi nelietderīgi pasākumi. Bet kontrolējošās iestādes neefektivitāti nav konstatējušas,» rezumē O. Spārītis.