LZA prezidents: ar baļķiem IKP uzaudzēt nevar
Latvijas Zinātnes akadēmijas (LZA) prezidents Ojārs Spārītis ir pārliecināts, ka tikai ar zāģmateriālu un baļķu pārdošanu Latvija iekšzemes kopproduktu (IKP) uzaudzēt nevar un vien zinātnē balstīta valsts var cerēt uz ekonomikas kāpumu. Diemžēl hroniskā nihilistiskā attieksme pret zinātnes uzturēšanu, finansēšanu, pētījumu komercializēšanu atstāj negatīvu ietekmi uz šīs jomas attīstību.
«Kopš pērnā gada septembra esam piedzīvojuši vienus vienīgus apgriezumus. 2015. gadā Izglītības un zinātnes ministrija pieņem voluntāru plānu samazināt valsts pētījumu programmu naudu vēl par 15%. Iepriekšējā nozares ministre Ina Druviete desmit programmām paredzēto finansējumu izšķaida četrpadsmit programmām, galu galā katrai paredzēto summu samazinot par desmit procentiem. Vai tas nozīmē, ka arī pētniekam tad jāveic darba apjoms tikpat samazinātā veidā?» retoriski jautā O. Spārītis, raksturojot zinātnes bāzes finansējumu kā vairāk nekā liesu. Tas ierobežojot ne tikai iespējas izmantot arhīvus vai materiālu pētījumus ārvalstīs, bet arī pašu zemē. «Pamēģiniet jūs kā zinātnieks ieiet Latvijas muzejā un palūgt kādas fotogrāfijas vai materiāla kopiju. Jums ir jāmaksā valsts cenrādī noteiktā summa, un muzejs tikai plāta rokas, rādot Ministru kabineta noteikumus. Tā ir absolūta finansiālā tuvredzība, domājot, ka šādā veidā zinātnieki spēs atbalstīt muzejus un sabalansēt to budžetu, ko tiem valsts izsniedz nepietiekamā veidā,» neslēpj sašutumu LZA prezidents. «Zinātnes finansējuma pieauguma regularitātes nav – tā pastāv tikai Finanšu ministrijas zīmētajās shēmās, kurām nav nekāda aprēķinos balstīta pamatojuma. Tās ir izveidotas skaistumam, jo tur ir paredzēta summa, ko it kā dotu privātais kapitāls, bet, apvaicājoties uzņēmējiem, viņi apgalvo, ka tādas naudas viņiem nav un tuvākajā laikā nebūs. To var nosaukt par pierakstījumu politiku, lai Eiropas Savienības acīs izskatītos labāk, nekā esam patiesībā,» pauž LZA prezidents.
Traģiskākais esot tas, ka bāzes finansējuma summa ir viena piektā daļa vai pat vēl mazāka, kas vajadzīga pētniecības nodrošināšanai, un tikai neliela daļa zinātnisko institūtu (ZI) spēj piesaistīt teju 80% no malas. Līdz ar to neesot runa par attīstību, bet vien izdzīvošanu. Konkurence notiek starptautiskā mērogā, sacenšoties ar labi dotētu ZI sniegumu, kuri citu valstu budžetā atrod vajadzīgo starta kapitālu un arī zinātnieku sociālā atbalsta instrumentus. Šie ZI spēj būt sekmīgi, un, ja kādu reizi nav tādi, tad viņiem ir sociālais spilvens, kā sevi pasargāt un noturēt pētniekus, lai tie neemigrētu.
«Tas, ka starptautiskajā vērtējumā daļai ZI bija izdevies gūt piecas, četras vai trīs balles, ir pateicoties viņu fanātiskajiem direktoriem, kuri meklē starptautiskos projektus un iespēju, kā piekļūt ražotājiem pasaulē vai Latvijā,» teic akadēmijas vadītājs.
Nesenajā braucienā uz Uzbekistānu O. Spārīti pārsteidzis tas, ka tur dažu gadu laikā uzcelti vairāki tehnoloģiskie parki. Latvijas zinātnieki viņam deleģējuši tiesības parakstīt sadarbības līgumu, lai mūsu pētnieki varētu braukt uz turieni strādāt. «Vai tas nav pazemojoši, ka nevaram to darīt savās mājās?» vaicā LZA prezidents.