Smagās automašīnas šoferis liecinājis, kas sadursmes brīdī vieglās automašīnas vadītājs pat nav veicis apdzīšanas manevru – viņš vienkārši braucis pretī pa pretējo joslu. Purnu purnā. Kravas mašīna bremzējusi, vieglā – ne. Nav pēdu.
Oficiālie ekspertīžu rezultāti par svētdien notikušo traģisko avāriju uz Tīnūžu–Kokneses šosejas pie pagrieziena uz Lēdmani būs zināmi pēc mēnešiem trim – tie pateiks, vai šoferis pie stūres sēdies skaidrā, kādā tehniskā kondīcijā bija viņa vadītais spēkrats, no kādiem tieši ievainojumiem mira viņš, sieva un divus mēnešus vecais zīdainis utt. Taču neviena ekspertīze – ne auto tehniskā, ne tiesu medicīniskā – nepateiks, vai šī avārija bija vai nebija apzināti izraisīta pašnāvība komplektā ar slepkavību. To var tikai teorētiski pieļaut, balstoties uz ekspertu pieredzi. No visām avārijām ar letālām sekām tikai 2% gadījumu apstiprinās pieņēmums, ka notikušais ir pašnāvība. Pieskaitot tos gadījumus, kuros šaubu nav, bet trūkst pierādījumu – iznāks visi 5%. Pērn uz Latvijas ceļiem bojā gāja 212 cilvēki. Tātad viens desmits varētu būt devies paša vai kāda cita izraisītā apzinātā nāvē. Teju katrs vilciena mašīnists kādu ir sabraucis, un formāli arī šie tiek noformēti kā satiksmes negadījumi.
Satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis savā praksē atminas divus pierādītus pašnāvības gadījumus. Pirmajā – cilvēks novietojis savu auto ceļa malā, sagaidījis īsto garāmbraucošo mašīnu un tad izlēcis uz ceļa. Otrs gadījums bija klasiskā ietriekšanās ar vieglo auto pretim braucošajā kravas mašīnā. Nepierādītu gadījumu ir daudz vairāk – gadā pieci seši. Pārsvarā tie esot «solo gājieni», kur līdzbraucēju pašnāvnieka mašīnā nav bijis. Padziļināta izmeklēšana šādos gadījumos parasti nenotiek, jo retu reizi iespējams pierādīt pašnāvības nodomu. Nav taču mašīnās iebūvētas melnās kastes kā lidmašīnās. Bet tipiskās pazīmes pašnāvībai pie stūres līdzinoties aizmigšanai – viegli pārsniegts ātrums, taisns un labi pārredzams ceļš, bremzes nav lietotas.
Savulaik arī Neatkarīgā aprakstīja līdzīgu gadījumu. Četri jaunieši braukuši no Ventspils uz Rīgu. Zaļajā pauzē sācies konflikts. Puisis iesitis meitenei un ar bļāvienu «Tūlīt es sevi nogalināšu!» ielēcis mašīnā. Aiz nākamā līkuma viņš tā arī izdarījis – purnu purnā kravas mašīnai. Tās šoferis izdzīvoja.
Transporta pašnāvībās šis ir briesmīgākais aspekts. Kāds tiek paņemts līdzi nāvē, kāds tiek sakropļots vai arī tiek padarīts par slepkavu. «Tas ir bezatbildīgākais aiziešanas veids, jo tam otram šoferim nākas sadzīvot ar smagu morālu traumu visu turpmāko dzīvi,» secina O. Irbītis.
Runājot par konkrēto avāriju uz Tīnūžu ceļa, Valsts policijas cilvēki tomēr apšauba, ka notikusi pašnāvība. Ceļš gājis slaikā līkumā. Iespējams, pārsniedzot ātrumu, vadītājs ņēma trajektoriju pārāk tuvu ceļa asij, iebrauca pretējā joslā, varbūt nespēja savākt mašīnu. Tikai – kāpēc tādā gadījumā nebija bremzēšanas pēdu? Varbūt skatījies uz aizmugurē sēdošo bērnu, varbūt sievu, varbūt aizdomājies vai konfliktējis. No citu autovadītāju liecībām izriet, ka vēl pirms sadursmes mašīna vadīta visai agresīvi.
Un te vietā satiksmes drošības eksperta O. Irbīša padoms – nedusmoties pie stūres. Bieži vien avārijas, un arī ar letālām sekām, notiek agresijas uzplūdos. Sevišķi bīstami ir strīdi pa telefonu. Tie tik ļoti novērš uzmanību no ceļa, ka cilvēki pat sarkano gaismu neievēro. Stresa situācijās ir jāstājas malā – jāizstrīdas, jāizlamājas, jānolaiž tvaiks un tikai tad var turpināt ceļu. Pretējā gadījumā galamērķis var palikt nesasniegts. Kā tas, iespējams, noticis ar jauno ģimeni uz Tīnūžu ceļa.