Pārtikas cenas iekļaujas ekonomikas sarukumā
Gada laikā saplacis cenu burbulis, ko pagājušajās Lieldienās bija ar kopīgiem spēkiem uzpūtuši aģitatori par un pret eiro ieviešanu.
Šobrīd ļoti uzjautrinoši skan iepriekšējā Latvijas finanšu ministra Andra Vilka vārdi eiro ieviešanas noslēguma pasākumā pagājušā gada 3. jūlijā. Aģentūras LETA arhīvā šis pasākums ievietots ar virsrakstu «Latvijai ir potenciāls apgāzt kalnus» – kā toreiz teicis A. Vilks. Patiešām, ir Latvijai potenciāls kaut ko apgāzt un pašai apgāzties. Šā procesa iesākumam pietiek ar nošļūkšanu no cenu uzkalniņa, kas bija sastumts no pretēja veida solījumiem. Aģitācija par eiro ieviešanu solīja ekonomisko izaugsmi un pieļāva cenu vilkšanos pakaļ iekšzemes kopprodukta un algu izaugsmei, aģitācija pret eiro biedēja ar cenu kāpumu Latvijā līdz augstākajam līmenim, kāds vispār ir manīts eiro zonā. Nu jau ir redzama abu solījumu neatbilstība īstenībai. Pārtikas cenas ir pietiekami jutīgs dzīves īstenības rādītājs, tāpēc Neatkarīgā turpina piepildīt pārtikas grozu ar precēm, kuru lietošanas vērtība iespējami līdzinās tām, kuras 2004. gada Lieldienās tika nopirktas kopā par pieciem latiem.
Katru gadu preču grozā nākas likt arī mazliet citādākas preces nekā iepriekš, jo veikala plauktos vairs nav tāda paša preču komplekta, kāds tas bija pirms gada. Ražotāji un pārdevēji maina ne tikai cenas vienām un tām pašām precēm, bet arī preču sortimentu, kas lielā mērā ietekmē preču groza gala cenu. Šāds cenu mērījums modelē reālo situāciju, kādā atrodas cilvēki noteiktā iepirkšanās vietā. Viņi var izvēlēties tikai starp pirkšanu un nepirkšanu, bet bieži vien nevar (nevar pagūt, nevar segt papildu izmaksas u.tml.) doties uz citu veikalu vai tirgu meklēt viņu ieplānotās preces un cenas.
Spilgtāko piemēru preču īpatnību saistībai ar to cenām Neatkarīgās pārtikas grozā rāda pozīcija, kas 2004. gadā sākās ar cīsiņiem 400 g iepakojumā. 2011. gada 29. aprīlī nācās aprakstīt cīsiņus par 1,09 latiem (pēc nomināla par 1,55 eiro), «kuros vienīgais iztrūkstošais produkts, ja ticam etiķetei, ir zāģu skaidas. Ticību etiķetei gan mazina tas, ka tur ir apsolīta arī gaļas klātbūtne, ko neapstiprināja ne produkta izskats, ne garša». Tā, lūk, pārtikas produktu ražotāji, tirgotāji un patērētāji centās pielāgoties krīzei Latvijas ekonomikā un pircēju makos. Pagājušajā gadā šī pati pozīcija bija sadārdzināta vairāk nekā divkārtīgi nevis ar cenas pacelšanu gaļas aromātvielās mērcētām zāģu skaidām, bet ar šādu un vispār jebkādu cīsiņu aizvākšanu no veikala plaukta. Bija jāpērk vai nu mednieku desiņas, vai jāatstāj tukša vieta pārtikas grozā. Pagājušajā gadā par pārtikas grozu iztērētie 14,63 eiro ietvēra mednieku desiņas, kuras šogad palika veikala plauktā, jo sākotnēji izvēlētajiem cīsiņiem tuvākais produkts bija sardeles par 2,39 eiro. Preču līdzība šeit deklarēta labā ticībā tam, kas rakstīts uz produktu etiķetēm, jo neko citu taču nevar noskaidrot praktiski neviens pircējs.
Analogs būtu stāsts par 200 g sviesta. Pērn šis produkts gozējās lepnā vientulībā aiz vārda President un cenas virs diviem eiro, kur produkts ar visu cenu palicis līdz šai baltai dienai, tikai blakus tam parādījies līdzīgs produkts par pusotru eiro gabalā. Pircējiem nebūtu iemeslu pirkt dārgāk, ja var nopirkt lētāk praktiski to pašu produktu ar jau minēto atrunu, ka jānotic uz preču iepakojumiem rakstītajam. Piena produktu kopējo palētināšanos vainago norāde uz Eiropas Savienības un Krievijas apmaiņu ar tirdzniecības ierobežojumiem.
Pārtikas preču cenu samazināšanās ir nākamā aina tajā pašā joku lugā, kuras sižetu Neatkarīgā jau izstāstīja pagājušā gada 22. aprīļa publikācijā par pārtikas cenu celšanos. Proti, Latvijas iestāšanās un, no otras puses raugoties, uzņemšana eiro zonā atgādina divu krāpnieku cerības apprecēt partneri, uz kura rēķina visu atlikušo mūžu pavadīt bez bēdām. Laulības notiek, bet atklājas, ka sevi par princesi saukusi vieglas uzvedības meiča un kā miljonārs uzstājies puisis, kura vienīgais miljons ir kāršu spēlē un tai līdzīgos veidos sakrāts miljons ar parādiem. Tajā pašā laikā šiem nabagiem uzradusies labā tante, no kuras viņi saņems tik naudas, cik vien viņiem vajag. Joku lugā šī tante ir naudas viltotāja, reālajā dzīvē – Eiropas Centrālā banka, kas patiešām apņēmusies atpirkt bezcerīgas parādzīmes. Nākamgad vērosim šādas labestības iespaidu uz pārtikas cenām Latvijā.