Jānis Vanags: Manas acis nav tuksnesīgas

Lieldienu saruna ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskapu Jāni Vanagu: par gara brīvību, par to, kāpēc cilvēku dzīvē nekas nemainās, kaut arī viņi iet uz baznīcu, par to, kādam jābūt Latvijas prezidentam, un par to, kas aizkustina cilvēku Jāni Vanagu.

– Tikko noskatījos Dailes teātra izrādi Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu. Tās galvenā tēma, manuprāt, ir cīņa starp cilvēka gara brīvību un sabiedrības dogmām. Un par to, kādā trakomājā mēs patiesībā dzīvojam. Vai cilvēks šodien ir brīvs? Vai vispār ir iespējama brīvība?

– Pilnīgas brīvības nemaz nav. Mūs saista pienākumi, atbildība, norunas. Un tā ir labi, tā jābūt. Mani varoņi nav tie, kas par katru cenu grib izaicināt sabiedrībā pieņemtās normas. Lūk, Grenuijs Patrika Zīskinda romānā Parfīms: stāsts par kādu slepkavu jutās absolūti brīvs. Darīja, ko gribēja, ņēma visu, ko vajadzēja, un atstāja aiz sevis līķu kaudzes. Savukārt kādā klosterī uz sienas bija zīmējums: muca, kam satrūkušas stīpas, un vīns pa dēļu starpām tek zemē. Zem zīmējuma paraksts «Caur brīvību samaitāts». Tādēļ man vienmēr jājautā, pēc kādas brīvības vajag tiekties un kādas stīpas labāk nelauzt. Ārējās, pilsoniskās brīvības, salīdzinot ar padomju laikiem, mums ir nesalīdzināmi vairāk. Tagad cilvēks biežāk uzduras «zelta robežai» – visu drīkst, bet nevar samaksāt. Bet septiņdesmitajos, kad studēju universitātē, reiz vēlējos izlasīt kādu grāmatu par jogu. Rakstīju iesniegumu, pats profesors Augusts Milts to novīzēja. Gāju ar stipro papīru uz bibliotēku, taču bibliotekāre paskatījās uz mani un pateica: «Es domāju, ka jums šo grāmatu nevajag.» Un tā pat nebija viņas brīvība nolemt. Viņa darīja, ko viņai lika. Padomju laikā jautājums par iekšēju brīvību tiešām pirmām kārtām nozīmēja attiecības ar režīmu. Bija tādi homo sovieticus, par kuriem tagad vīpsnā, bet bija arī homo sovieticus erectus – taisni stāvošie, kas atrada visradošākos veidus, kā padomju īstenībā palikt iekšēji brīviem.

– Lielākoties tie bija radoši cilvēki.

– Ne tikai. Mans vectēvs bija zemnieks, amatnieks un dārznieks. Atceros viņu vakaros pieplakušu pie radioaparāta Daugava un klausoties Amerikas balsi. Viņš dzīvoja padomju iekārtā, bet nebija padomju cilvēks. Neviens no mūsu ģimenes nebija. Līdzīgi kā Kristus teica par savējiem: «Jūs esat pasaulē, bet tai nepiederat.» Mēs vienmēr nevaram izvēlēties apstākļus, kuros dzīvot. Taču mēs vienmēr varam kaut ko darīt savas iekšējās brīvības labā. Galvenais varonis Dzeguzes ligzdā – Makmērfijs – to mēģināja iegūt tādā mežonīgā veidā. Filmu skatoties, simpātijas ir viņa pusē. Filmās dumpinieks un normu pārkāpējs ir pozitīvais varonis. Taču vai ceļš, kādu viņš prata iet, kādam galā atnesa ko labu? Gara ceļš uz iekšēju brīvību nav ārdošs, tas nes labumu. Piemēram, Ričards Fosters raksta, ka vissmagākās važas ir vergošana saviem dziļi iesakņotiem, postošiem ieradumiem. Ja ar Svētā Gara palīgu tos izdodas pamazām aizstāt ar celsmīgiem, dzīvinošiem ieradumiem, tava dzīve ir kļuvusi labāka. Atbrīvoties no bailēm ir kā iziet no ēnas mīļajā saulītē. Dzīve uzreiz kļūst skaistāka.

– Bet bailes no kā?

– No nākotnes, vecuma un slimībām, no okupācijas, no kaut kā mīļa un dārga zaudēšanas, no vientulības.

– Šīs bailes ir saprotamas. Tās pat ir normālas.

– Tās ir dabiskas. Bet vai normālas? Vai tām noteikti jābūt? Jēzus teica, ka baidīties vajag tikai no tā, kas dvēseli pazudina un iemet ellē. To, protams, var uztvert ar šaubām, jo viegli ir pateikt, bet kā līdz tam nonākt? Taču Kristus dod pats sevi kā durvis laukā no bailēm. Ja Kristus ir dārgums, pie kura ir tava sirds, tad jau daudzi baiļu avoti ir izsīkuši...

– Kristus kā morāla vērtība?

– Kristus kā persona. Kā draugs. Kā glābējs. Kā līdzgaitnieks. Kā mīļotais cilvēks. Kā mans Kungs un mans Dievs. Mīlestība uz Kristu ir atslēga visam. Lojolas Ignācijam ir tāda lūgšana: ņem, Kungs, manu brīvību, manu atmiņu, manu saprašanu, visu, kas man pieder, – tu man visu devi, es dodu tev atpakaļ. Dari ar to, ko gribi, man dod tikai mīlestību uz tevi, jo man ar to pietiek. Ja tiešām pietiek, tad cilvēka dzīvē kaut kas ir milzīgi izmainījies, jo Kristus paliek vienmēr. Lūk, galvenais jautājums ceļā uz iekšēju brīvību: Kā nonākt pie tā, lai ar mīlestību uz Kristu pietiek? Tas nenozīmē to, ka Dievs tūlīt uzklups un noģērbs pliku, tikko būsi pateicis tādu lūgšanu, bet gan to, ka pats esi atvērtāks dažādiem dzīves pagriezieniem.

– Tādus dziļumus var sasniegt, tikai ilgi un pamatīgi domājot par attiecībām ar Dievu. Manuprāt, cilvēki baznīcā lielākoties lūdz par savām vajadzībām, nevis par izmaiņām garīgumā. Cilvēki iet uz baznīcu, taču sūkstās, ka viņu dzīvē no tā nekas nemainās.

– Tā nav, ka nemainās. Vienkārši katram ticības slānim ir sava atdeve. Kamēr kristietība cilvēkam ir mācība vai stāsts par Jēzu Kristu, kas glabājas atmiņā, viņš to var apdomāt un stāstīt citiem, par to diskutēt, taču tas viss var itin labi pastāvēt atsevišķi no paša ikdienas dzīves uztveres. Cits slānis ir, ja cilvēks šai mācībai ļauj ietekmēt savu apziņu, savus lēmumus un vērtības. Tas izmainīs vairāk. Vēl cits slānis, ja kristietis Bībeli, sakramentus, lūgšanas un meditācijas lieto tā, lai dalītos ar dzīvo Kristu savā dzīvē un piedalītos viņējā. Lūk, tad var tuvoties sirds stāvoklim, kad Ignācija lūgšanu var pateikt no sirds. Tad pietiek. Cilvēks var dzīvot savu ticību dažādos slāņos, pat vairākos uzreiz, un katrs no tiem ir legāls. 13. gadsimta bīskaps Ričards no Čičesteras arī ir atstājis labu lūgšanu, kas apraksta ceļu no slāņa uz slāni: «Visžēlīgais glābēj, draugs un brāli, kaut es varētu tevi redzēt skaidrāk, mīlēt pilnīgāk un sekot tuvāk.»

Piemēram, kas ir Lieldienu prieks? Viens priecāsies par to, ko Kristus mūsu labā ir paveicis – uzņēmies mūsu grēkus un pie krusta tos izpircis, ar savu nāvi ir atņēmis nāvei tiesības uz mums. Par to jāpriecājas. Var arī citādi. Kad Jēzus iznāca no kapa, dziļi ieelpoja rīta gaisu un sajuta, ka atkal ir dzīvs, – vai varat iedomāties, kā viņš priecājās? Visu mūžu viņam priekšā bija Golgāta un krusts kā smaga ēna pār dzīvi. Bet tagad viss ir aiz muguras, priekšā tikai dzīvība un svētlaime kopā ar Tēvu, kopā ar draugiem. Lieldienās mēs varam arī priecāties par drauga prieku un svinēt to, ka viņš ir dzīvs un tuvu. Tāpat ir ar gavēni pirms Lieldienām. Viens apņemsies 40 dienu neēst gaļu un nespēlēt datorspēles, gaidot, kad gavēnis paies, lai varētu spēlēt atkal. Cits izmantos gavēni, lai kādā lietā labotu savu dzīvi un neatgrieztos pie pirmsgavēņa vājībām. Vēl kādam gavēņa atslēgas vārds būs līdzcietība. Jēzus, 40 dienu būdams tuksnesī, neēda un cīnījās ar ļauno. Mūsu dēļ viņš uzņēmās ciešanas, pazemojumus un sāpes. Mēs sevi ierobežojam ēdienā un izpriecās, lai kaut drusku dalītos ar viņu liktenī. Gavēņa grūtums ir mūsu līdzcietība. Mēs gribam būt kopā gan Viņa bēdās, gan Viņa priekā. Ticību var izdzīvot dažādi, taču tā vienmēr kaut ko maina.

– Tās ir vienkāršas, saprotamas un labas lietas, tām visām var sirsnīgi piekrist. Bet kāpēc tad visi cilvēki nav kristieši?

– Es to tiešām nesaprotu! Ar Kristu ir tik labi, ka visiem vajadzētu to gribēt. Taču varbūt der drusku frivola līdzība. Iedomājieties, ka bārā ienāk labsirdīgs cilvēks un saka: «Es izmaksāju visiem kafiju, izdzeriet to kopā ar mani!» Kādi to pieņems, kādi nepieņems. Varbūt neuzticas svešiniekam, varbūt saka «es kafiju nedzeru», varbūt – «es pats varu nopirkt». Kāds varbūt nemaz nedzirdēja, jo bija aizņemts ar ko citu. Dievs ienāca pasaulē ar mīlestības piedāvājumu – satveriet mūžīgo dzīvību, uz ko esat aicināti. Es jums to izmaksāju. Dzīvosim kopā! Kāds pieņem, kāds ne. Bet Dievs līdz pat nāves stundai nebeidz piedāvāt un aicināt. Kamēr elpojam, mums ir iespēja.

– Piedot un izglābt. Vai tas attiecas arī uz mūsdienu akūtajām tēmām – homoseksuālisma propagandu, abortiem, pašnāvībām?

– Pašnāvība īsti neiederas uzskaitījumā. Daudzi gan tic, ka tieši tas ir vissmagākais grēks, kas noved tieši elles liesmās. Tomēr tā nav baznīcas mācība, un viduslaiku paraža liegt pašnāvniekiem dusu svētītā zemē bija tikai kā bieds, lai atturētu no pašnāvības. Luters uzskatīja, ka cilvēks arī dabiskā nāvē nomirst, nenožēlojis un neizsūdzējis visus grēkus, jo tos neapzinās vai ir aizmirsis. Dvēseles glābiņš nav atkarīgs no tā, bet no ticības uz Kristu. Ja cilvēks izmisumā vai prāta aptumsumā atņem sev dzīvību, bet ir dzīvojis ticībā, tad nevar teikt, ka viņa dvēsele aiziet pazušanā.

Runājot par praidu rīkošanu un abortu liberalizāciju, gribas atcerēties teicienu: «Dievs tevi pieņem tādu, kāds tu esi, taču ne tādēļ, lai tu paliktu tāds, kāds esi.» Sievietei, ko pūlis par viņas grēku gribēja nomētāt ar akmeņiem, Jēzus teica: «Es tevi nepazudinu. Ej un negrēko vairs.» Viņš redz starpību starp cilvēku un viņa rīcību. Kristus grib izglābt cilvēku, izlabot viņa dzīvi. Mūsu laikos daudzi pūlas, lai neļautu viņam to izdarīt. Praidu rīkotāji dara visu, lai cilvēks grēkotu, lai paliktu ar savu grēku un turklāt ar mierīgu sirdsapziņu. Tātad gādā, lai dvēseles aizietu bojā. Tādēļ viņu atbildība Dieva priekšā ir smagāka. Bet tiem, kas grēku apzinās un kam tas sāp, Dievs ir saprotošs un žēlsirdīgs. Sievietei, kuras sirdsapziņu moka pagātnē veikts aborts, Kristus saka: «Es tevi nepazudinu!» Apsūdzība un bauslis nespēj ne izglābt, ne dziedināt, to spēj tikai žēlastība un piedošana. Ja cilvēku, kuru jau tāpat moka sirdsapziņa, visu laiku dauza par viņa kļūdām, viņam ir tikai viens ceļš – nocietināties. Kā reiz teica Koko Šanele: «Man vienalga, ko jūs par mani domājat. Es par jums nedomāju vispār.» Toties, redzot tuneļa galā piedošanu, cilvēks drīzāk ir gatavs atzīt kļūdas un sākt jaunu ceļu.

– Jūs runājāt par bailēm, no kurām jāatbrīvojas. Vai jums nekad nav bail par Latviju? Krievijas agresija ir draudīga, daudzi baidās.

– Kara draudu priekšā ir vēl jo svarīgāk meklēt brīvību no bailēm. Niršanas sportā panika ir viens no biežākajiem nāves cēloņiem. Jēzus teica: «Nebīstieties no tiem, kas miesu nonāvē, bet dvēseli nespēj nonāvēt.» Esam šos vārdus dzirdējuši, lasījuši, bet tagad tie iegūst reālu nozīmi. Protams, ka ļoti negribas karu, taču baiļošanās Latviju nepasargās. Drīzāk ir vajadzīgs iekšējs miers un izsvērta un prātīga rīcība. Manuprāt, ļoti pareizi, ka izdeva brošūru par to, kā rīkoties kara gadījumā. Cilvēkiem ir vieglāk būt drosmīgiem, ja viņi zina, ko darīt, un var tam sagatavoties. Tāpat vajadzētu jau iepriekš stiprināties garā un ticībā.

– Vai kāds var un drīkst pateikt: «Nebaidieties un palieciet, kur esat!»?

– Droši vien labāk būtu gādāt par to, lai cilvēki pietiekami mīlētu savu valsti un nepamestu grūtā brīdī. Teikt: «Jūs palieciet savās vietās, es palikšu savējā» ir milzīga atbildība.

– Tā ir prezidenta atbildība – izvēlēties vārdus un aicinājumu. Kādam ir jābūt prezidentam?

– Katram prezidentam ir jāveic konkrēti pienākumi, bet, domājot par īpašo virsuzdevumu, ko vajadzētu tieši tagad, es teiktu – dot valstij vīziju, kas saliedētu Latvijas tautu. Šobrīd sabiedrība ir sašķelta, bet iedvesmojoša vīzija vieno. Vajadzētu pulcināt un iedvesmot eliti, mūsu labākos, spējīgākos cilvēkus mērķiem, kam elite domāta, – kopā ar visu tautu celt taisnīgumu un labklājību un stāvēt pretī visam, kas Latviju posta un apdraud, – ārējiem ienaidniekiem, korupcijai, lienošajai korporāciju varai, morāli degradējošām parādībām utt. Prezidentam vajadzētu būt cilvēkam, kas meklē ceļu uz izlīgumu, uz politiskas nācijas veidošanos, kas nav rezervēta tikai latviešiem. Latvijas pilsonību vajadzētu padarīt par goda lietu, pēc kā tiekties. 18. novembri – par lielākajiem visas tautas svētkiem.

– Vai redzat tik harismātisku cilvēku, kas spētu to paveikt?

– Es mūsu tautā redzu spējīgus cilvēkus. Par harismu mēs baznīcā sakām: «Dievs nevis aicina kvalificētos, bet kvalificē aicinātos.» Par to, kurš tiks ievēlēts, tautai vajadzētu lūgt Dievu, lai dod vajadzīgās dāvanas.

– Vai tauta ir gatava vēlēt prezidentu?

– Parlaments ir tautas priekšstāvji, tādēļ nevajadzētu būt iebildumiem, ka prezidentu ievēlē Saeima. Taču jāatzīst, ka man kā parastam cilvēkam vēlēšanu norise šķiet diezgan neizprotama un necaurskatāma. Tas jau izraisa cilvēkos vēlēšanos ņemt to lietu savās rokās. Tas darītu prezidentu neatkarīgāku. Vai tauta ir gatava? Ja uzticam tautai vēlēt parlamentu, kādēļ lai tā neprastu ievēlēt prezidentu?

– Kas spēj jūs aizkustināt? Novest līdz asarām?

– To nav grūti izdarīt: manas acis nav tuksnesīgas. Mani aizkustina kaut kas īsts, dziļš, skaists. Aizkustina, ja cilvēkā parādās labestība kā Dieva atspulgs. Vai arī – traģiski notikumi. Tagad skatieni pievērsti Irākai, Sīrijai, Ukrainai...

– Es nesaprotu, kā Dievs pieļauj to, kas notiek šajās valstīs – netaisnība, zvēriskums, asinsizliešana...

– Dievs nav žandarms, kas cilvēku aiz krāgas velk caur dzīvi pa taisnām līnijām. Klaivs Steiplzs Lūiss* teica, ka ir divu tipu cilvēki. Vieni ir tie, kuri Dievam saka: «Tavs prāts lai notiek...», otri ir tie, kuriem Dievs saka: «Lai tad notiek pēc tava prāta.» Pasaule ir tāda vieta, kurā daudz kas notiek pēc cilvēku prāta. Nevajag pārmest Dievam to, ko paši darām, no Viņa atkāpjoties. Labi, ka gala iznākums vienalga paliek Dieva rokās. Gan nobendētajiem, gan viņu slepkavām. Lieldienas apliecina, ka Viņš spēj nāvi pārvērst dzīvībā.

* Klaivs Steiplzs Lūiss (1898–1963), britu rakstnieks, akadēmiķis, literatūrkritiķis un teologs. Vislabāk pazīstams ar saviem fantastikas darbiem, piemēram, Nārnijas hronikām, Skrūvšņores vēstulēm, kā arī citiem darbiem, piemēram, Vienkārši kristietība (Mere Christianity), Miracles, The Problem of Pain. Viņa darbi ir tulkoti vairāk nekā 30 valodās un pārdoti vairākos miljonos kopiju.