Gatavo reformu valsts sociālās aprūpes centros

Tuvāko četru piecu gadu laikā Latvijā plānots slēgt vismaz trīs sociālās aprūpes centrus un par aptuveni tūkstoti samazināt aprūpes centros dzīvojošo personu ar invaliditāti skaitu. Labklājības ministrija šo reformu pamato ar cēlu ideju – jāļauj cilvēkiem dzīvot sabiedrībā, jo citādi viņi ir izolēti un iestādes noteikumi vienmēr būs prioritāri pār cilvēka individuālajām vajadzībām. Tomēr, lai no pansionāta iznākušajam cilvēkam būtu, kur un no kā dzīvot, lai viņu nepazemotu un patiešām sabiedrībā pieņemtu, ir jārada atbilstīga vide, piemēram, dažādi sociālie atbalsta pasākumi. Vai Latvijā tam esam gatavi?

Lai izklāstītu savas pārdomas par valsts sociālo aprūpes centru reformu un valsts virzību prom no institucionālās aprūpes uz sabiedrībā balstītiem pakalpojumiem, Labklājības ministrija izvēlējusies brīdi, kad valstī, tostarp parlamentā, viļņojas sarunas par divu aprūpes centru (precīzāk sakot, filiāļu) slēgšanu – arī Neatkarīgā aprakstījusi abu – Raunas un Kauguru – slēgšanas emocionālo un arī racionālo pusi. Tāpēc LM Sociālo pakalpojumu departamenta direktore Danute Jasjko uzsver, ka šo divu centru slēgšana nav saistīta ar LM plānotajām reformām un īpaši deinstitucionalizācijas mērķiem. «Centru iemītnieki bija jāpārvieto, jo pašlaik viņi dzīvo neatbilstošos apstākļos,» saka D. Jasjko. Te domas var dalīties, jo tikpat labi šos abus procesus var sasaistīt. Ja nebūtu uzcelts jauns pansionāts par Eiropas naudu, vai vajadzētu tik steidzami slēgt divus centrus? Ja nebūtu nosprausts politisks mērķis samazināt cilvēku skaitu iestādēs, vai jaunajā pansionātā neuzņemtu cilvēkus ar invaliditāti, kuri gaida rindā? Šāda rinda joprojām ir un tajā «stāv» ap 550 cilvēku. Tomēr šī publikācija nav par divu jau reformēto pansionātu likteni, bet par sistēmu kopumā un to, kāpēc tik ilgus gadus Latvijā tiek runāts par alternatīvu aprūpi, bet reāli tā netiek ieviesta.

Izolēti, apspiesti

LM idejiskajam uzstādījumam par sabiedrībā balstītiem pakalpojumiem un deinstitucionalizāciju var tikai un vienīgi piekrist, jo pasaules prakse pierāda to, ka cilvēkiem ar invaliditāti, tostarp garīgās attīstības traucējumiem, pansionātos pēc būtības nav jādzīvo. Ja arī ir nepieciešama ilgstoša, nepārtraukta aprūpe, tā nodrošināma dzīvesvietā, tuvu tai vai arī tiek veidotas alternatīvas formas, piemēram, grupu mājas vai ciematiņi. Ir daudz dažādu ideju un veidu.

Danute Jasjko skaidro: institucionālo aprūpi raksturo tas, ka cilvēki, kuri dzīvo iestādēs, jeb klienti ir izolēti no sabiedrības un spiesti visi dzīvot kopā, viņiem nav pietiekamas kontroles pār savu dzīvi un lēmumiem, kas ietekmē viņus pašus, tāpat iestādes noteikumi ir prioritāri pār cilvēka individuālajām vajadzībām. Bet deinstitucionalizācijas mērķis ir novērst situāciju, ka cilvēkam ir jāpārceļas uz dzīvi institūcijā, jo nav pieejams atbalsts dzīvesvietā. «Mūsu plāns ir attīstīt individualizētus pakalpojumus dzīvesvietā, kas nodrošinātu cilvēku iziešanu no iestādēm vai novērstu nonākšanu tajās,» stāsta speciāliste. Tas nozīmē arī ilgstošās aprūpes iestāžu slēgšanu.

Mīts, ka vēlas dzīvot pansionātā

D. Jasjko min vairākus mītus, kurus ļoti grūti pārvarēt ne tikai sabiedrībai, bet, iespējams, arī tiem, kuri strādā aprūpes centros. Divi no mītiem: institūcija ir ļoti laba vieta, kur dzīvot personai ar garīga rakstura traucējumiem, un visi šie cilvēki ir tik slimi, ka viņiem ir jābūt izolētiem. «Faktiskā situācija rāda, ka aprūpes centros ir pārāk mazs darbinieku skaits, kuri strādā tieši ar cilvēkiem, praktiski, lai uzturētu vienu iestādi, ir viens saimnieciskais darbinieks uz vienu aprūpes vai sociālo darbinieku, tas rada nevērības risku pret klientiem, pārlieku lielu medikamentu lietošanu klientiem, aprūpe netiek veikta, ņemot vērā individuālās vajadzības,» stāsta D. Jacjko. Tāpat, izskatot datus par aprūpes centros dzīvojošo cilvēku diagnozēm, atklājas, ka lielākoties viņi nav slimāki par daudziem jau sabiedrībā dzīvojošiem cilvēkiem (kopumā Latvijā ir teju 83 000 cilvēku ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem, bet valsts sociālās aprūpes centros no viņiem dzīvo 6,6 procenti). «Te mēs nonākam pie mīta, ka visi psihiski slimie ir drauds sabiedrībai, taču – kā sociālās aprūpes centros dzīvojošie var apdraudēt kādu, ja sabiedrībā līdzās mums jau dzīvo desmit reižu vairāk cilvēku ar dažādām saslimšanām?» vaicā D. Jasjko. Saskaņā ar LM informāciju 43 procenti no aprūpes centru iemītniekiem atbilst tā sauktajam 1. un 2. aprūpes līmenim, kas nozīmē to, ka viņi var dzīvot patstāvīgi vai ar atbalsta personāla palīdzību.

Kur paliek, kad atstāj pansionātu?

LM speciālisti min datus, ka jau pašlaik cilvēki aiziet no pansionātiem, piemēram, 2013. gadā izstājušies 264 cilvēki, no tiem 86 atgriezušies ģimenēs vai sākuši dzīvot grupu mājā (tā ir kā alternatīva aprūpes centram, kad cilvēki praktiski dzīvo sabiedrībā, bet viņiem ir pieejams atbalsts no sociālā un citiem darbiniekiem). Taču, papētot datus sīkāk, atklājas, ka lielākā daļa nav atgriezusies sabiedrībā, bet gan pārcēlušies uz citām iestādēm. Iemesli vispār nav pētīti, taču var pieļaut, ka cilvēkiem nemaz nav citu iespēju – kurp lai viņi dotos, kur viņus gaida atplestām rokām? Kā Neatkarīgā rakstīja, balstoties uz tiesībsarga veikto pētījumu, – pēc iznākšanas no pansionāta cilvēki pazuda, bet divi tika atrasti miruši.

Par 1000 mazāk

LM tagad plāno par 1000 samazināt cilvēku skaitu, kas dzīvo valsts sociālās aprūpes centros, un slēgt trīs centrus (līdz 2020. gadam). Konkrēti – kurus, LM nenosauc, taču min kritērijus: neatrodas valsts īpašumā, nav vides pieejamība, neatbilstoši higiēnas apstākļi un arī ekonomiskā lietderība. Tam varētu atbilst vairāki klientu skaitā nelieli centri reģionos, par kuru pastāvēšanu jau diskutēts. Ātrāk varētu slēgt arī tos centrus, kuros ir vairāk cilvēku, kuri var dzīvot patstāvīgi. Laikā līdz 2020. gadam ar Eiropas struktūrfondu atbalstu LM vēlas panākt, ka visos reģionos tiek izstrādāti deinstitucionalizācijas plāni – šogad un nākamgad novērtēs cilvēku individuālās vajadzības un izstrādās atbalsta plānus, tam sekos infrastruktūras attīstīšana. D. Jasjko atzīst, ka riski reformas ieviešanai ir sabiedrības un arī pašvaldību attieksme, jo tieši pašvaldībām cilvēki no aprūpes centriem jāuzņem un jāintegrē. Svarīgākais gan ir tas, lai neizveidojas situācija, ka cilvēks no aprūpes centra iznācis, bet atbalsta pasākumus viņam vēl tikai plāno un reformē...

Valsts sociālās aprūpes centri

30 valsts sociālās aprūpes centros un 13 citos (līgumiestāžu) aprūpes centros dzīvo ap 5500 cilvēku

Diagnozes cilvēkiem valsts finansētajās institūcijās

Garīgā atpalicība - 40%

Šizofrēnija - 38%

Demence - 19%

Citas diagnozes - 3%

No sociālās aprūpes centriem izstājušās personas

2010.gadā -  420

2011  - 298

2012  - 383

2013  - 264

no tiem atgriezušās ģimenē un pārcēlušās uz grupu dzīvokļiem

2010.gadā -  47

2011 - 65

2012 - 84

2013 - 86

REFORMA PANSIONĀTOS – VAI PĀRDOMĀTA?

Tuvāko četru piecu gadu laikā plānots slēgt vismaz trīs sociālās aprūpes centrus

Paredzēts par 1000 samazināt cilvēku skaitu, kas dzīvo valsts sociālās aprūpes centros

Labklājības ministrija: cilvēki institūcijās ir izolēti no sabiedrības, un iestādes noteikumi ir prioritāri pār cilvēka individuālajām vajadzībām

Aktuālais jautājums – kas šos cilvēkus gaida ārpus centriem?

Personu sadalījums pēc aprūpes līmeņiem

1. līmenis – var patstāvīgi dzīvot ārpus aprūpes centra - 10%

2. līmenis – uzlabojot dzīves prasmes, ir spējīgi organizēt savu dzīvi paši vai ar nelielu atbalsta personāla palīdzību - 33%

3. līmenis – nepieciešama regulāra speciālistu palīdzība - 35%

4. līmenis – nepieciešama nepārtraukta aprūpe un 24 stundu uzraudzība - 22%

Avots: Labklājības ministrija