Kalniete: Prezidentam jābūt ar politisko pieredzi

Sandra Kalniete (Vienotība) tiek minēta kā Valsts prezidenta amata kandidāte, lai gan līdz oficiālajai izvirzīšanai viņa varētu arī nenonākt. Viņa vēlreiz pievērsa sev vietējās un starptautiskās sabiedrības uzmanību, netiekot ielaista Krievijā. Uz ko vērstas viņas pēdējā laika politiskās aktivitātes, un kādus valstiskos mērķus viņa šobrīd saskata?

Par Latvijas attiecībām ar Krieviju, valsts un iedzīvotāju gatavību cīnīties un patriotismu, politiķu uzdevumiem un Valsts prezidenta vēlēšanu peripetijām Neatkarīgā sarunājas ar Eiropas Parlamenta Tautas partijas grupas deputāti Sandru Kalnieti.

– Pēc skandāla, kad jūs neielaida Krievijā uz opozicionāra Borisa Ņemcova bērēm, jūs jūtaties kā ieguvēja vai kā zaudētāja?

– Nejūtos ne kā ieguvēja, ne kā zaudētāja. Kopumā ieguvēja ir Eiropas Savienība un Latvija, jo šis gadījums vēlreiz parādīja Krievijas stilu savu starptautisko saistību izpildē. Ja starp ES un Krieviju ir līgums par bezvīzu režīmu diplomātisko pasu turētājiem, tad tas ir jāievēro.

– Latvijā jūs tiekat uzskatīta par prezidenta amata kandidāti. Vai prezidenta amatā var tikt ievēlēts cilvēks, kuram ir, pēc definīcijas, sliktas attiecības ar Krieviju?

– Patiesi neatkarīgā Latvijā visiem prezidentiem, pēc definīcijas, ir sliktas attiecības ar Putina Krieviju. Mums ir bijis tikai viens prezidents, kas tika ielaists Krievijā – Valdis Zatlers. Kamēr Krievija turpinās uz konfrontāciju vērsto ārpolitiku, šim faktam [par neielaišanu Krievijā] nav nekādas nozīmes. Nepatiess ir arī apgalvojums, ka man ir kāda īpaša nepatika pret Krieviju. Es domāju, ka neviens tik ļoti nevēlas normālas attiecības ar šo valsti kā mēs, baltieši, jo mums ir robeža ar Krieviju. Pašlaik es nevaru iedomāties, kā būtu jāuzvedas Baltijas valstīm, lai, piemēram, Itera Latvija prezidents Juris Savickis neteiktu «nu nemākam mēs ar kaimiņiem sadzīvot». Kā tad viņš iedomājas šo «sadzīvošanu» ar Krieviju?

– Varbūt citas Krievijas kaimiņvalstis to prot?

– Nupat biju vienā Krievijas kaimiņvalstī – Baltkrievijā. Tur gan visos varas līmeņos, gan opozīcijā valda bailes par Baltkrievijas suverenitāti. Pat opozīcija ir iesaldējusi saukli «nekādu sadarbību ar Lukašenko režīmu», jo viņi saprot situācijas dramatismu. Šobrīd sabiedrībā atbalsts [Baltkrievijas prezidentam Aleksandram] Lukašenko ir ļoti liels, jo viņā saskata valsts suverenitātes garantu.

Protams, Krievija greizsirdīgi reaģē uz katru Baltkrievijas soli iepretī Eiropai. Un tas atstāj Lukašenko ļoti nelielas manevra iespējas. Baltkrievijā joprojām ir politieslodzītie, un vēl nupat vienam no viņiem soda termiņš tika pagarināts. Tas ir veids, kā Lukašenko signalizē Krievijai – sak, es tomēr joprojām esmu «jūsējais».

– Vai jums ir pareizā recepte sadarbībai ar Krieviju?

– Eiropas Savienībai ir vismaz līdz gada beigām jāturpina uzsāktā sankciju politika, kamēr Ukraina atgūst savā kontrolē robežu atbilstoši Minskas otrā samita rezultātiem. Neraugoties uz to, ka ES ir valstis, kas neatbalsta sankciju pastiprināšanu, tomēr tiek gatavota vēl stingrāku sankciju pakete. To pieņems, ja separātisti pārkāps Minskas sarunās novilkto līniju un sāks tālāku iebrukumu Ukrainas teritorijā. Kāpēc tas viss tiek darīts? Lai piedabūtu Krieviju pie sarunu galda. Citādu līdzekļu jau nav. Neviens jau ar Krieviju nekaros, jo pēc Berlīnes mūra krišanas Eiropas valstis savus aizsardzības budžetus ir bīstami samazinājušas. Samazināja, jo ticēja, ka ir sākusies jauna savstarpēji izdevīgas sadarbības ēra. Tagad atkal steidz palielināt. Tikai stiprais ar stipro var sarunāties kā vienlīdzīgi partneri. Cita veida valodu Krievija nesaprot.

– Kuri šobrīd ir stiprie?

– Vienīgi ASV, kas ir militāri stiprākas nekā Krievija. Bet par Eiropu runājot – ietekmīgākā valsts ir Vācija. Merkele godam izmanto vēsturiski doto iespēju. Tomēr vāciešiem ir grūti atbildību uzņemties, jo pēc Otrā pasaules kara Vācija veidoja sevi par valsti ar augstu miera kultūru. Šodien tās sabiedrībai ir grūti pieņemt domu, ka Vācijai ir jāiesaistās miera uzturēšanas spēkos, ka tai ir liela ārpolitiska atbildība. Bet arī šī attieksme mainās, kā to liecina aptaujas. Vēl tikai pirms gada no katriem septiņiem vāciešiem tikai divi uzskatīja, ka Krievija ir drauds Eiropai un mieram, tagad – seši no katriem septiņiem. Un Merkele ņem vērā šo sabiedrības noskaņojumu.

– Viens ir noskaņojums, bet vai Vācija un Eiropa var atļauties uzturēt Ukrainu?

– Nekur nodokļu maksātājiem nepatīk, ka nauda tiek dota citu valstu atbalstam. Taču varu skaidri apliecināt, ka Eiropa ļoti nopietni gatavojas Ukrainas atbalstam. Tiek gatavota 40 miljardu atbalsta pakete, kas faktiski būs «Māršala plāns» Ukrainai. Svarīgākais ir apzināties, ka palīdzība Ukrainai ir Eiropas spēju pārbaude: vai mēs spēsim padarīt Ukrainu par paraugu, lai citām Austrumu partnerības valstīm un Krievijai ir, ar ko sevi salīdzināt.

– Ja Ukraina Eiropai ir tests, kā šo testu – būt sabiedrības līderiem, valsts virzītājiem – ir izturējuši Latvijas politiķi?

– Būšu diezgan nežēlīga un teikšu tā: kopš Vairas VīķesFreibergas, kura redzēja asi un tālu, šobrīd Latvijā tāda līmeņa politiķu nav. Bet situācija prasa tieši tāda līmeņa valstsvīrus.

Tuvāko desmit gadu uzdevumi mūsu politiķiem būs saistīti ar valsts drošības nostiprināšanu, ar spēju sadarboties ar sabiedrotajiem tā, lai pārliecinātu viņus, ka mēs paši esam izdarījuši visu, lai nosargātu Latvijas neatkarību. Tad arī viņi nešauboties mūs aizstāvēs.

– Šī Saeima var ievēlēt tāda tipa prezidentu, kas atbilstu jūsu minētajiem kritērijiem?

– Ja būtu atklāts balsojums, tad drīzāk ievēlētu.

– Atklāts balsojums ir panaceja?

– Nedomāju, ka tas būtu panaceja, bet tas būtu labāk par aizklāto. Jo politiķi domā par savu nākotni, un pēdējās divas Saeimas vēlēšanas parāda, ka kandidātu svītrošana vēlēšanu sarakstos ļoti būtiski maina politiķu izredzes. Tā viņi no pirmās vietas sarakstā reizēm nokļūst pēdējā vietā vai ap saraksta vidu. Atklātais balsojums būtu spiediens balsot tā, lai deputātam vēl būtu politiska nākotne.

– Kāpēc tauta nevar prezidentu vēlēt?

– Pirms gadiem pieciem sešiem es biju pilnīgi pārliecināta tautas vēlēta prezidenta atbalstītāja. Tagad redzot, kādā veidā Krievija šobrīd Eiropā ieplūdina lielu naudu, lai atbalstītu dažādās kustības, es vairs neatbalstu tiešas prezidenta vēlēšanas Latvijā.

Čehijā ļoti atklāti runā par to, kāda nauda ieplūdināta tur, lai par prezidentu kļūtu nevis Švarcenbergs, bet Zēmans. Kā zināms, viņš brauks uz Maskavu 9. maijā...

Pašlaik tiešas prezidenta vēlēšanas būtu ļoti liels risks Latvijai. Jo viena cilvēka ievēlēšanai vajag mazāk naudas nekā kvazipartiju radīšanai un finansēšanai.

Pēdējās vēlēšanas Latvijā parādīja, ka tādas tika radītas trīs vai četras, un Sudrabai izdevās iekļūt parlamentā.

– Jūs sakāt, ka Latvijas tauta ir Krievijas naudas zombēta?

– Es nesaku, ka pašlaik tā ir. Aptaujas rāda, ka nav. Bet mēs taču redzējām, kā var ievēlēt dažus mazpazīstamus deputātus – ieguldot lielu naudu un izkarot portretus pie katra staba. Ar to jārēķinās, ka cilvēkiem īsā laika sprīdī, kampaņas laikā, var iebarot jebko, atrodot pareizos saukļus. Ilgtermiņā patiesību nenoslēpsi, īstermiņā tas var izdoties. Piemēram, SKDS pētījums parāda, ka gada laikā pat Latvijas krievvalodīgo vidē attieksme pret Ukrainas notikumiem ir mainījusies.

– Minimāli mainījusies.

– Tomēr. Gada laikā ir ievērojami sarukusi tā krievvalodīgo daļa, kura uzskata par attaisnojamu Krievijas agresiju Ukrainā – no 43% uz 29%.

– Ja runājam par krievvalodīgo auditorijas uzrunāšanu, tad jāpiekrīt mediju ekspertam profesoram Sergejam Krukam – kāda jēga veidot TV kanālu krievu valodā, ja tajā pašā laikā latviešu politiķi atsakās medijos runāt krieviski...

– Lielākā daļa Latvijas politiķu krieviski runā medijos. Es – nē, jo uzskatu, ka lielākā daļa Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju latviski saprot. Un pat ļoti labi.

Runājot par TV kanālu – ja Russia Today un Sputnik izdodas skalot smadzenes visai pasaulei, mums tam ir jāpretojas? Ir vajadzīgs Eiropas līmenī atbalstīts audiovizuālais saturs, kas ir konkurētspējīgs un pievilcīgs krievvalodīgajā auditorijā un konfrontē melus ar faktiem.

Bet tā ir ne tikai Eiropas, bet pirmāmkārtām nacionālo valstu atbildība. Es ļoti ceru, ka mēs spēsim izmantot to situāciju Latvijā, kas ir izveidojusies labvēlīga krievvalodīgo integrācijai. Jo ir skaidrs, ka lielākā daļa krievvalodīgo šeit nebūt nevēlas Putina režīmu.

– Ja jums vajadzētu šobrīd uzrunāt krievvalodīgo auditoriju, aicinot neiet pie Uzvaras pieminekļa 9. maijā, ko jūs sacītu?

– Nav nepareizi, ja 9. maijā pie šī pieminekļa iet cilvēki, kas lējuši savas asinis Otrajā pasaules karā, kā arī tie, kuru tēvi krituši karā. Piemiņa ir svēta lieta visām tautām. Tāpat es saprotu leģionārus, kas 16. martā dodas pie Brīvības pieminekļa. Bet man nav pieņemamas politiskās manipulācijas ar šiem cilvēkiem. Būtu jākoncentrējas uz piemiņu, nevis politiku. Jābūt spēcīgai vēstij par izlīgumu, tādai kā 2005. gadā, kad Vācijas kanclers Šrēders un Francijas prezidents Širaks Normandijā nolika vainagus vācu karavīru kapos.

– Vai jūs uzskatāt par pareizu nemitīgās spriedzes uzturēšanu sabiedrībā, katru dienu ziņojot par kādu krievu lidmašīnu, kuģi vai tanku, kas manīts pierobežā? Jo brīdī, kad iedzīvotāji prasa – ko darīt, tiek pateikts aptuveni tā – ielieciet somā telti, cirvi un sērkociņus un dodieties nezināmā virzienā.

– Būtu bezatbildīgi neziņot. Jāziņo ir, lai nerastos viltus drošības ilūzija. Protams, piekrītu, ka ar to mugursomu, telti un cirvi civilās aizsardzības ieteikumos pašreizējo militāro draudu kontekstā ir iznācis smieklīgi.

Latvijas uzdevums šobrīd būtu radīt mūsdienīgu Zemessardzi, kurā būtu iesaistīti pietiekami daudz jaunu ļaužu, kuri spētu, piemēram, darboties kiberaizsardzībā, analizēt informāciju un novērst potenciālos diversiju aktus. Modernajai Zemessardzei ir vēl viens uzdevums – stiprināt patriotismu. Latvijā dominējošā noskaņa ir – nu, ko tad mēs, mums jau te četri vīri un pusotra mašīna. Šī gaudu dziesma man atgādina slaveno Ulmaņa runu – palieciet jūs savā vietā, jo neko jau mēs izdarīt nevaram. Modernizēta Zemessardze varētu nostiprināt pārliecību, ka briesmu gadījumā mēs nesalēksim automašīnās, lidmašīnās un kuģos, bet paliksim un aizstāvēsim savu zemi. Kaut vai trīs dienas, līdz sabiedrotie nāks mums palīgā.

– Kāpēc trīs dienas? Lai NATO iznīcinātāji no Šauļiem gaisā paceltos, vajag pāris minūtes.

– Ar NATO iznīcinātājiem nepietiek. Neesmu militārā eksperte, bet NATO Ātrās reaģēšanas spēki ir gatavi (5 tūkstoši vīru) pārvietoties divu trīs dienu laikā. Bet īsta militārās aizsardzības garantija būtu

20 tūkstoši NATO valstu karavīru Baltijas valstīs. Tas ir viens uzdevums, kas jārisina nākamajam prezidentam, aizsardzības un ārlietu ministram. Un tagadējiem arī.

– Vienotības līdere Solvita Āboltiņa ir teikusi, ka nākamajam prezidentam jābūt bezpartijiskam. Jūs piekrītat?

– Es domāju, ka prezidentam jābūt ar politisko pieredzi. Bet pieļauju, ka partiju sasvtarpējās greizsirdības dēļ tāds netiks izvirzīts. Bez greizsirdības pastāv arī politiskais līdzsvars, un tajā brīdī, kad prezidents tiktu ievēlēts no kādas partijas, citas uzskatītu, ka tām pienākas lielāks varas pīrāgs.

– Vai pieļaujat, ka prezidents un premjers varētu būt no vienas partijas?

– Ir valstis, kur tas tā ir. Un tas nav nekas ārkārtējs. Valsts prezidentam jau pats amats uzliek politiskās neitralitātes zīmogu. Amats prasa politiski neitrālu rīcības loģiku, biedra karte te neko nenozīmē. To pierādījuši visi Latvijas līdzšinējie prezidenti – arī Zatlers un Bērziņš – lai kā arī viņu izvirzītāji domāja, ka tie būs «kabatas prezidenti». Bet viņi nebija un nav.

Ļoti svarīgi prezidentam ir saprast, kā nodrošināt iekšpolitisko līdzsvaru, kā nonākt pie politiska lēmuma. Ārpus politikas stāvošam cilvēkam būs jātērē pārāk ilgs laiks, lai to apgūtu. Laikā, kamēr tas nav apgūts, viņš būs pārāk atkarīgs no saviem politiskajiem padomniekiem. Es uzskatu, ka par prezidentu jākļūst cilvēkam, kuram ir pieredze ārpolitiskajā jomā un iekšpolitiskajā jomā.

– Kā jums?

– Man dažu lietu pietrūkst – pašas partijas atbalsta. Vienotība vēlas vienoties par kopīgu koalīcijas kandidātu. Situācija varētu mainīties tajā brīdī, ja 9. aprīlī Valsts prezidents Andris Bērziņš paziņotu, ka viņš kandidēs atkārtoti. Tad koalīcija par vienotu kandidātu izlemt vairs nevarēs, jo šaubos, vai visi nacionāļi par Bērziņu balsos, un daļa Vienotības – arī ne. Bērziņam būs jāmeklē pēc atbalsta pie Saskaņas, Sudrabas un Bondara.

– Un, ja Bērziņš nekandidēs, kā šobrīd izskatās?

– Viņam jau nav ko zaudēt – kāpēc nekandidēt?

– Ja kandidēt, tad kāpēc bez skaidra atbalsta? Kārtis sajaukt?

– To šobrīd nevarat zināt, kas tiks ievēlēts. Vēlēšanās neko plānot īsti nevar, kā liecina mana pieredze. Vēlēšanās allaž jārēķinās ar neparedzētiem faktoriem un pagriezieniem.

– Kāpēc Vienotība nevar nosaukt savu prezidenta kandidātu un vienoties ar citiem par tā ievēlēšanu?

– Pirmkārt, mēs koalīcijā esam gandrīz vienādā svarā ar ZZS. Otrkārt, Vienotībai jau ir premjera amats, un to mēs uzskatām par svarīgāku par Valsts prezidenta amatu. Diez vai Vienotība gribēs upurēt premjera amatu par labu prezidenta amatam...

– Laimdota Straujuma kā premjere ir Vienotības veiksmes stāsts?

– Pašreizējā brīdī – jā. Protams, ikvienam Valda Dombrovska kurpēs iekāpt būtu sarežģīti.

– Un viņai būtu jāvada valdība līdz šīs Saeimas sasaukuma beigām?

– Tas nav atkarīgs tikai no Vienotības. Un tas lielā mērā ir saistīts ar prezidenta vēlēšanām. Pieļauju, ka pēc ES prezidentūras beigām būs mēģinājums situāciju valdībā mainīt. Un arī ārpus koalīcijas ir palikušas partijas, kas tiecas pēc varas...