«Mans nodarījums izdarīts laikā no 1945. g. līdz 1947. g. ieskaitot un pastāv iekš tam, ka esmu atstāstījis dažas anekdotes, kuras apvaino padomju valsts varu,» kasācijas sūdzībā tiesai 1948. gada 29. janvārī no «cietuma Nr. 1 Rīgā» rakstīja desmit gadu sodu saņēmušais Kārlis Štālmanis. Turpinājumā viņu nošāva, viņa sievu un meitu izsūtīja uz Sibīriju 1949. gada martā.
Katra diena būtu sēru diena Latvijā, ja varētu zināt un paturēt prātā katru no upuriem, kas nogalināti padomju okupācijas laikā starp Latvijas robežsargu un viņu ģimeņu slepkavošanu Masļenkos 1940. gada 15. jūnijā un Padomju Savienības diktatora Staļina nāvi 1953. gada 5. martā. Par jebkuru dienu no 1941. gada jūnija līdz 1945. gada maijam pie Latvijas valsts karoga varētu piestiprināt divas sēru lentes, jo Latvijas iedzīvotājus vienlaikus slepkavoja divi okupācijas režīmi. Šā laika nogriežņa sākumā plašākas iespējas bija vāciešiem, kuru varā nonāca pāris miljoni Latvijas iedzīvotāju. No tiem iznīcināšanai pirmie oficiāli tika izraudzīti ebreji un čigāni, bet tikpat labi arī jebkurš cits, kas vien bija kaut šķietami aizskāris vācu režīmu. Padomju okupanti tobrīd varēja darboties ar vairākiem desmitiem tūkstošu cilvēku, kuri kopš 1940. gada bija jau aizdabūti uz austrumiem. Šajā reizē iezīmējās pati principiālākā atšķirība starp nacistiem un komunistiem. Proti, pie Rīgas geto un padomju nāves nometņu tīrīšanas no nevēlamiem ieslodzītajiem abas puses ķērās aptuveni vienā laikā – 1941. gada beigās, tikai nacisti sāka ar sieviešu un bērnu, bet komunisti – ar vīriešu apšaušanu. 1943. gadā jau varēja atskaitīties, ka šie darbiņi paveikti. Vienīgi ārkārtējas apstākļu sakritības vai cilvēku spējas izglāba pa kādam no nāvei nolemto grupu pārstāvim vienā vai otrā frontes pusē; šādu gadījumu zīmols ir Eižena Finka (1885–1958) vārds. 1944. gadā abi okupācijas režīmi sāka dalīt Latvijas teritoriju un laurus par efektīvākajiem paņēmieniem, kā uzturēt cilvēku paklausību piefrontes joslās. 1945. gada pavasarī šie paņēmieni tika iegrozīti atbilstoši Padomju Savienības uzvarai pasaules karā. Padomju terora režīma manieres laikā no 1945. līdz 1953. gadam parāda ar Kārli Štālmani (1904–1951) saistītie notikumi. K. Štālmaņa sievas un meitas gaitas noteica komunistu režīma pašreformēšanās drīz vien pēc Staļina nāves.
Bailes, bailes un bailes
Šeit turpinās tieši pirms gada iesāktais stāsts par Štālmaņiem. Rīt ap pulksten septiņiem no rīta paies 66 gadi kopš brīža, kad pie kādas mājas Rīgā, Kalnciema ielā, piebrauca automašīna ar cilvēku ķērājiem. Viņiem norādītajā adresē vajadzēja savākt trīs «nacionālistus un bandītus» – konkrētajā gadījumā trīs sievietes, Emīliju Huldu Mariju Štālmani, dzimušu Keiri (1900–1962, Prūsijā tiešām kristītu par Huldu, nevis Hildu), ar meitām Mirdzu (1922–2012, tobrīd jau laulībā Ozoliņu) un Rasmu (1932, vēlāk laulībā Kalniņu). Viņu noziegums pret padomju varu bija būt sievai un meitām Kārlim Reinholdam Štālmanim, par kura noziegumiem pret padomju varu un Staļinu mēs tagad zinām no viņa paša rakstiskās atzīšanās uz 239. lapas Latvijas Valsts arhīva 1986. fonda 1. apraksta 5281. lietā. Tā ir apjomīga lieta ar 296 lapām par triju pasta darbinieku notiesāšanu un, kaut fragmentāri, par viņu tālāko likteni un reabilitāciju 1991. gadā. Nav jābūt nez kādam kriminālistikas ģēnijam, lai no lietas materiāliem saprastu, ka šo cilvēku pretvalstiskā darbība ir valsts drošības darbinieku izdomājums. Jau viņu kolēģi kopš 1954. gada nodarbojās ar to, ka pārgrozīja un mīkstināja 1947. gada fantāzijas par pretvalstisku grupu vai pat organizāciju pastā.
Tomēr nevar teikt, ka valsts ienaidniekus izdomājušie valsts drošības iestāžu darbinieki nebūtu savu maizīti patiešām nopelnījuši. Viņu uzdevums bija turēt cilvēkus bailēs, ka gandrīz jebkas varētu kļūt par iemeslu vienalga cik bargam sodam. Pasta darbinieki pilnīgi pamatoti uzskatījuši, ka pāri šim «gandrīz» sniegtos viņu sasveicināšanās uz ielas ar bijušā darbabiedra sievu. Kā tagad stāsta Rasma, viņi metušies ielai pāri, ja pamanījuši Huldu nākam pretī. Gan jau kāds no viņiem jutās labāk pēc tam, kad 1949. gada 25. martā Rīga un visa Latvija tika iztīrīta no cilvēkiem, kuru dēļ nemitīgi jālūkojas uz visām četrām debesu pusēm. Tikai tā varēja izgrozīties no tikšanās ar Huldu, Mirdzu, Rasmu un vēl daudzām un daudziem viņām līdzīgiem – ej nu visus viņus atšķir, turklāt momentā atšķir un pamūc malā! Citā veidā aplaimoti tika arī tie, ar kuriem nesveicinājās. Izsūtītie taču nokļuva starp citiem tādiem pašiem, kur vairs nenācās redzēt, kā pazīstami cilvēki izliekas viņus neredzam, bet neizsūtītie tika it kā reabilitēti ar to, ka viņus neizsūtīja kā citus. Tātad – nav viņi noziegušies vai nav vismaz pārāk noziegušies pret padomēm, pret Staļinu. Varbūt ar tādiem jau drīkst atsākt sveicināties, pat sarunāties? Ja stāsts par Štālmaņiem Neatkarīgajā parādītos dažus gadus iepriekš, Mirdza varētu dalīties savā pieredzē par to, uz kuru pusi pēc mātes un māsas aizvešanas mainījusies cilvēku attieksme pret viņu – izvedamo sarakstā bijušu, bet neaizvestu personu.
Drošības iestāžu izgāšanās
Par Štālmaņu sievietēm liecina Latvijas Valsts arhīva 1894. fonda Rīgas apraksta 73. lieta ar diviem identiski noformētiem lēmumiem par cilvēku izsūtīšanu, kas atšķiras tikai ar to, ka pirmajā lēmumā nosaukti trīs, bet otrā – divi cilvēki. Starp šiem lēmumiem lietā iešūts cilvēku ķērāju komandas priekšnieka raports, ka Mirdza atradusies kopā ar savu vīru, demobilizētu sarkanarmieti. Mirdza sareģistrējusies ar viņu 1949. gada 16. martā. Apmēram stundu ilgā sazināšanās starp instancēm 26. marta rīta agrumā beigusies ar lēmumu vīra dēļ atstāt Mirdzu Latvijā, kaut tikpat labi varēja notikt otrādi. Izsūtījuma vietā Rasma sastapusi ne vienu vien cilvēku ar bijušā sarkanarmieša regālijām. Cita lieta, ka viņas māsasvīra Mārtiņa biogrāfijā Sarkanā armija bijusi fikcija. Viņa māte Dore pratusi iedot dēlam līdzi uz Rīgu milzīgu 40. gadu dārgumu – par puscūci pirktu izziņu no Ķekavas ciema padomes, ka viņš bijis Sarkanajā armijā. Pamācoši, ka katru cilvēka vārdu un pat domu it kā kontrolējošās valsts drošības iestādes nebija spējušas atklāt šo reālo pretvalstisko mahināciju.
Kas jāsaka, tas jāsaka
Pretvalstiskā grupas radīšana ne jau pašā pastā, bet izmeklēšanas iestādē notikusi ar diviem veciem labiem paņēmieniem – stukačiem un viņu uzrādīto cilvēku spīdzināšanu. Nekā citādi nevar izskaidrot, kāpēc 1947. gada 27. augustā apcietinātais Ernests Eihvalds (1901–?) tajā pašā dienā uz pirmo viņa pratināšanas protokolā ierakstīto jautājumu: «Jūs esat arestēts par pretpadomju darbību. Vai jūs atzīstat sevi par vainīgu?» atbildējis tikpat vienkārši un skaidri: «Jā, es atzīstu sevi par vainīgu pretpadomju darbībās.» Tālāk izmeklētājiem nācies mocīt ne tikai apcietināto, bet arī sevi, lai kopīgi izdomātu, kas tās bijušas par darbībām. 11. septembra pratināšanā panākta standartatzīšanās, ka darbība bijusi grupas izveidošana, atliekot uz vēlāku laiku jautājumu, ko tad darījusi grupa. Tobrīd pietika ar to, ka grupā nosaukti Jānis Bergs (1883–1952), Kārlis Štālmanis un vēl daži – pietiekams skaits cilvēku, kurus sašķirot pa apsūdzēto un liecinieku lomām. 8. oktobrī apcietinātais K. Štālmanis nākamajā dienā jau skaitījis līdzīgi kā iepriekš E. Eihvalds: «Es atzīstu vainīgu par to, ka es, būdams naidīgi noskaņots pret padomju varu un būdams piekritējs neatkarīgai Latvijas valstij, (..) kā pārliecināts buržuāziskais nacionālists veicu pretpadomju nacionālistisku aģitāciju» utt. līdz galvenajam: «Jā, es esmu nacionālistiskas grupas dalībnieks.» Ja tas pateikts, tad izmeklēšanas darbs jau gandrīz paveikts, jo ko nu vairs pievērst uzmanību tādiem sīkumiem par šo grupu, ka tās kopīgā darbošanās bijusi sēdēšana krogā Marijas un Dzirnavu ielas stūrī (pagājušā gadsimta 40. gadu vidū daudzām Rīgas ielām bija tādi nosaukumi kā tagad, nevis kā pierasts no nesenāka padomju varas laika). Ticami taču, ka krogā gāja kā krogā atbilstoši liecībai, ar ko vēl kāds pasta darbinieks nopelnīja sev liecinieka, nevis apsūdzētā lomu: «It īpaši Štālmanis bieži stāstīja anekdotes, kuru saturs apmeloja partijas un padomju valsts vadītājus. Izsmēja piecgades plānu nepamatotību, apmeloja padomju varu, diskreditēja kolhozus un padomju politiku. Burtiski citēt šīs anekdotes man nebūtu ērti, jo tās ir necenzētas.»
Sodu gradācija
Kārļa meita Rasma nekādas anekdotes no tēva nav dzirdējusi. Viņa toties var pastāstīt par paņēmieniem, kā izspiestas liecības no Kārļa un viņa biedriem. Apcietinātajiem rādīti stukaču ziņojumi par viņiem. Pratināšanas protokolos tie nav iekļauti, stukaču identitāte nav atklāta izmeklēšanas materiālos, kaut gan grūti bija iedomāties 1947. gadā to, kā šie materiāli tiks iztirzāti tagad, 2015. gada 25. marta Neatkarīgajā.
Pratināšanas mērķis bijis panākt, lai apcietinātie pasaka, nu, vismaz paraksta apmēram to pašu, kas ziņojumos pateikts priekšā. Kā panākt? Ļoti vienkārši, kaut vai tā, ka izmeklēšanas iestāde ēdienu apcietinātajiem nav devusi vispār. Viņiem bijis jāiztiek ar to, ko atnesuši piederīgie, cik nu tie varējuši, ja dzīvojuši Rīgā, ja viņiem bijis ko dot un ja viņiem paziņots, kur viņu piederīgais atrodas. Kas šādā veidā pie ēdiena neticis, tas ēdis vai badojies atbilstoši tam, kā citi varējuši un gribējuši ar viņu dalīties; vai kurš kuru varējis piespiest dalīties. Vai cilvēks spētu izturēt daudzas dienas, nedēļas un mēnešus šādā situācijā, kas vismaz draudu līmenī varētu turpināties arī gadiem? Cilvēki teica un parakstīja jebko, lai tiktu nevis ārā no cietuma, bet uz tādu cietumu, kurā kaut cik baro.
Kad apsūdzētie pabaroti tik, lai varētu viņus rādīt tiesnešiem, Kārlis centies tiesai norādīt, kāpēc viņš atzinies par vēl kaut ko bez anekdošu stāstīšanas: «Es izmeklētājam neatzinos, ka Čērčils ir uzstājies un tāpēc drīz būs karš, un mēs izžmiegsim komunistus, bet, ja tāda atzīšanās ir, tad tikai tāpēc, ka viņš pie sevis lika stāvēt 48 stundas.» Tāds, lūk, krievu valodā rakstītā tiesas protokola fragmenta tulkojums, kas iekļauts 1991. gadā rakstītā Latvijas PSR prokuratūras protestā Latvijas Republikas Augstākajai tiesai ar prasību par visu triju šajā lietā notiesāto reabilitāciju. 1947. gadā tiesa laida gar ausīm Kārļa un viņu biedru žēlošanos par izmeklēšanas metodēm un notiesāja J. Bergu un E. Eihvaldu uz 25 gadiem, anekdošu vīriņu K. Štālmani – tikai uz 10 gadiem katorgas darbos. J. Bergs tos izturējis līdz 1952. gadam un iegrāmatots kā miris pats savā nāvē, K. Štālmanis vairākas reizes bēdzis un par to nošauts 1951. gadā. Līdz Rasmai nonākuši viņa izdzīvojušo biedru minējumi, kas tieši uzticēti tikai Huldai, ka viņš varbūt sajucis prātā, varbūt izvēlējies nāvi apzināti. E. Eihvaldam soda mērs 1956. gadā samazināts līdz jau izciestajiem 10 gadiem, dokumenti liecina par viņa izlaišanu no soda nometnes, bet Štālmanēm viņš nav atrādījies.
Tiesas precedents PSRS mērogā
Staļina nāves ierosinātās pārgrozības režīma funkcionēšanā jau 1954. gadā noveda pie pārsteidzoša atklājuma, ka anekdošu stāstītāju radiniekiem nemaz nav pienākusies 1949. gada izsūtīšana. Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas darbinieki sapratuši, ka izsūtīšana bijusi domāta, lai nodrošinātos pret atriebību, ko varētu gaidīt no bruņotās cīņās nogalinātu (noķertu, sodītu) personu tuviniekiem. No anekdošu stāstītāju radiniekiem tas nav bijis gaidāms, viņi izsūtāmiem piepīti tikai plānotā skaita sasniegšanas vai nejaušību pēc. Sarakstē starp iestādēm šīs tēzes, protams, izteiktas piņķerīgākā un grūtāk uztveramā juridisko terminu valodā, bet tieši tāpēc katra nākamā iestāde tās akceptējusi. Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas slēdziens par Štālmaņu izsūtīšanas nelikumību aizsūtīts uz PSRS Iekšlietu ministriju, no tās uz PSRS Ģenerālprokuratūru un no turienes iesniegts PSRS Augstākajai tiesai kā protests pret Valsts drošības ministra Sevišķās apspriedes 1950. gada 1. februāra lēmumu izsūtīt Štālmanes.
Štālmaņu gadījumā pati no sevis iezīmējas tāda juridiska nianse, kas bieži tiek izlaista 1949. gada soda akcijas aprakstā, ka izsūtīšana martā skaitījās tikai drošības līdzeklis soda izpildei, nevis pats sods. Lēmumi par cilvēku izsūtīšanu no Latvijas tika rakstīti uz veidlapām, kurās jau tipogrāfijā iespiesti vārdi, ka pašas veidlapas jāsūta Sevišķajai apspriedei, no kuras gan reti varēja saņemt ko citu nekā soda nodrošinājuma pārvēršanu sodā.
Diez vai Latvijas PSR Iekšlietu ministrija pati būtu sākusi pētījumu par anekdotēm no Latvijas PSR lietoto Krievijas Federācijas sodu likumu viedokļa, ja Latvijā neatrastos Mirdza, kas nenogurusi staigāja pa iestādēm ar lūgumiem pārskatīt sodu mātei un māsai. Rezultātā iegūts ļoti bargu un autoritatīvu juridisko instanču atzinums ievērot mērenību anekdošu stāstītāju sodīšanā. Varbūt šis precedents vēl noderēs cilvēkiem, kurus kādā no nākamajiem Latvijas vēstures pavērsieniem tieši anekdotes būs nostādījušas tiesas priekšā.