Ministrijas karavāna iet garām un neatskatās

«Uzaicinājums no Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas adresēts iestādes vadītājam un filiāles Kauguri vadītājam. Līdz ar to Jūsu viedokli paudīs p.i. B. Ozola.» Šādu rezolūciju uz valsts sociālās aprūpes centra (VSAC) Kauguri filiāles sociālās darbinieces Ilonas Ceilānes iesnieguma uzšņāpa VSAC Zemgale direktors Ilgonis Leišavnieks.

Iesniegumā tika izteikts lūgums minētās komisijas sēdē piedalīties filiāles Kauguri darbiniecēm Dacei Rožānei, Ilonai Ceilānei un Guntai Krauklei – cilvēkiem, kas, gadiem strādājot šajā filiālē, pārzina situāciju daudz labāk nekā vadītājas pienākumu izpildītājas amatā pirms mirkļa iemestā Baiba Ozola.

Taču, atļaujot Saeimas komisijas sēdē piedalīties trim minētajām darbiniecēm, atklātos patiesība, kas galīgi nebūtu vēlama Leišavniekam, nemaz nerunājot par Labklājības ministrijas (LM) ierēdņiem, kas arī bija uzaicināti uz šo sēdi.

Patiesais iemesls?

Sēdē, kas notika pagājušonedēļ, kārtējo reizi laiks tika tērēts LM ierēdņu bezgalīgajai tukšvārdībai, kam nebija nekādu rezultātu, vienīgi tas, ka komisijas deputāti vienojās lūgt labklājības ministru skaidrot cilvēktiesību ievērošanu, kā arī informēt par VSAC filiāļu Kauguri un Rauna turpmāko reorganizācijas gaitu, tostarp par Kauguru aprūpes centra ēkas iespējamo nodošanu Jūrmalas pašvaldībai.

Atgādināsim: šā gada sākumā LM pēkšņi nāca klajā ar lēmumu slēgt VSAC filiāles Raunā un Jūrmalā – Kauguros. Pēc 2013. gada cīniņiem ar ministriju, kuru tolaik vadīja Ilze Viņķele (Vienotība), filiāli Kauguri atstāja mierā. Tagadējais ministrs Uldi Augulis (ZZS) veiksmīgi turpina Viņķeles iesākto darbu: nerēķinoties nedz ar filiāļu klientiem un viņu interesēm, nedz ar filiāļu darbiniekiem un reālo situāciju darba tirgū, turpina abu aprūpes iestāžu – Raunas un Kauguru – slēgšanu, līdztekus stāstot pasakas par to, ka klientiem nu pienākšot lielā laime dzīvot jaunajā aprūpes iestādes filiālē Ezerkrasti, tomēr aizmirstot to, ka jaunajā ēkā dzīvos tikai 1. un 2. aprūpes līmeņa klienti, kuru Kauguros ir nedaudz virs desmit (no 67 klientiem), savukārt pārējiem nāksies mitināties vecajā korpusā, faktiski slēgta tipa iestādē. Argumentu, kāpēc jāslēdz filiāle Kauguri, nav, savukārt tie, kurus ministrija uzskata par argumentiem, ir aiz matiem pievilkti. Tos līdz šim brīdim nav varējis formulēt arī Leišavnieks.

Protestā pret šo patvaļu iesaistījās teju visi Latvijas lielākie mediji, taču LM cietpaurīgā spītībā joprojām stāv kā klints: nebūs nekādas piekāpšanās tiem filiāļu pinkšķētājiem! Ļaunas mēles melš, ka filiāles Kauguri slēgšanas patiesais iemesls esot īpašuma izcilais novietojums un ka partijas, kas ieinteresētas darījumā ar šo īpašumu, esot jau vienojušās par darījuma norisi. Bet tās ir tikai baumas, kuras, protams, neapstiprināsies nekad un nemūžam.

Mūrnieces jautājumi

Kamēr šīm baisajām baumām nav apstiprinājuma, tikmēr pievērsīsimies realitātei. Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece ir saņēmusi daudz vēstuļu gan no filiāļu klientu tuviniekiem, gan no filiāļu darbiniekiem par ministrijas patvaļu. Lai izprastu situāciju, kāda tā ir patiesībā, nevis samierinātos tikai ar ministrijas ierēdņu sacerētajiem gargabaliem, Ināra Mūrniece devās uz filiāli Kauguri. Viņa iepazinās ar sadzīves apstākļiem, runāja ar iemītniekiem, ar filiāles vadību un darbiniekiem.

«Es nesaņēmu atbildi uz daudziem jautājumiem,» teica Ināra Mūrniece, «piemēram, Kauguros ir ieguldīta ļoti liela summa un ir radīti tiešām labi sadzīves apstākļi. Cilvēki dzīvo pa diviem vienā istabiņā, ir sanitārais mezgls, tas viss ir svarīgi, jo cilvēki pansionātā atrodas diendienā. Citās aprūpes iestāžu filiālēs apstākļi nav tik labi. Tad kāpēc ir jālikvidē tieši šis pansionāts, lai aizpildītu Ezerkrastus, ja šobrīd uz pakalpojumu cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem rindā gaida vairāk nekā 500 cilvēku? Apskatījām, ko tur dzīvojošie cilvēki ir radījuši paši ar savām rokām – zīmējumus, rotaslietas. Cilvēki tur jūtas labi, viņiem ir garīgs komforts. Viņi dzīvo kā lielā ģimenē, savukārt Ezerkrastos šādas sajūtas nebūs. Un vēl: kad izformēs Kaugurus, kas paliks tajā vietā? Vai nebūs tā, ka nauda, kas ieguldīta Kauguru izveidošanā, būs nomesta zemē?»

Šis Saeimas priekšsēdētājas brauciens uz filiāli Kauguri gandrīz maksāja vietu sociālās aprūpes nodaļas vadītājai Dacei Rožānei, jo viņai tika «inkriminēta» Ināras Mūrnieces uzaicināšana uz Kauguriem. Leišavnieks pieprasīja Rožānei uzrakstīt paskaidrojumu par šādu «patvaļu». Viņam, protams, neienāca prātā, ka Saeimas priekšsēdētāja var ierasties vizītē, kur vēlas, īpaši pat neprasot atļauju, it sevišķi tad, ja ir jānoskaidro patiesība. Redzot, ka patiesību noslēpt kļūst arvien grūtāk, Leišavnieks aizliedza Rožānei un vēl divām darbiniecēm ierasties uz Saeimas komisijas sēdi. Ja viņas tur ierastos, par spīti Leišavnieka demokrātiskajam vadības stilam, visticamāk, tiešām būtu atlaistas ar pantu.

Uz Ināras Mūrnieces jautājumiem īsi centās atbildēt LM ierēdnis – eksperts Aldis Dūdiņš. Pirmkārt, viņš aizrādīja, ka «neiet runa» par iestāžu likvidāciju, bet gan par reorganizāciju. Protams, visiem uzreiz paliek vieglāk, ja ierēdnis pieturas pie terminu precizitātes. Otrkārt, Dūdiņš iedziļinājās vēsturiskajā kontekstā, treškārt, viņš secināja, ka par filiāli Kauguri nekad nav ticis domāts kā par ilgstoši funkcionējošu sociālās aprūpes iestādi. Kāpēc? Nav zināms. Toties Dūdiņš nolasīja kārtīgu lekciju par tēmu Sociālā aprūpe un varonīgā, taisnīgā un kompetentā ierēdniecība, taču skaidru atbildi uz jautājumu – «kāpēc tiek slēgta filiāle Kauguri?» klātesošie, ieskaitot Ināru Mūrnieci, tā arī neguva.

Ledusauksta attieksme

Ilgonis Leišavnieks, ticis pie vārda, izstāstīja, ka filiāli Kauguri esot pārņēmis pelējums, tur neesot ventilācijas, toties ir šaurs gaitenis un pludojošas dušas. Tā visa rezultātā visi klienti katru dienu vaicājot sociālajiem darbiniekiem: kad mēs brauksim uz jauno māju? Nav gan manīts, ka Leišavnieks būtu apmeties uz dzīvi filiālē Kauguri, lai dzirdētu šādas runas. Kauguru sociālie darbinieki apgalvo tieši pretējo: klienti ir satraukti, viņu veselības stāvoklis pasliktinās, jo viņi nevēlas doties prom. Savukārt Leišavnieka apgalvojumi par pelējumu un pārējiem sliktumiem ir kārtējās pasakas, lai izdabātu ministrijas nostādnei par filiāles drīzāku likvidāciju. Viņš ignorē faktu, ka Veselības inspekcija, rūpīgi apsekojusi filiāles Kauguri stāvokli, secināja, ka tas ir atbilstošs visaugstākajām higiēnas prasībām.

Tikpat ciniski ir arī pārējie ierēdņi, kad jāskaidro situācija ar bezdarbu, kas draud atlaistajiem abu filiāļu darbiniekiem. Cilvēkiem esot «izteikti piedāvājumi»: braukt no Raunas uz Rīgu vai Allažiem, braukt uz citu pilsētu filiālēm – kādi nieka 60, 70 vai vēl vairāk kilometru. Tas nekas, ka samaksā par biļetēm aizies teju visa alga. Vēl variants – dzīvot hostelī. Vēl – pamest ģimeni un doties dzīvot uz Rīgu. Tas pats attiecas arī uz filiāles Kauguri darbiniekiem. Kilometrāža – līdzīga.

To visu noklausoties, Ināra Mūrniece secināja: «Kopumā visa šī sistēma pret cilvēkiem ar invaliditāti, pret vismazāk aizsargāto sabiedrības daļu, ir birokrātiska un vēsa.» Pareizāk būtu teikt – ledusauksta, ierēdnieciski sterila. Savukārt argumenti, kurus piedāvā ministrijas ierēdņi, ir apšaubāmi, bet pašas ministrijas darbības, izmētājot cilvēkus kā ķieģeļus, ir nekrietnas. Vēl jo vairāk nav saprotams, kāpēc, zinot, ka abas filiāles likvidēs, Kauguros pērnā gada decembrī tika ieguldīti līdzekļi, nopērkot personālam jaunus darba apģērbus, klientiem 32 jaunas gultas un remontmateriālus. Decembrī Leišavnieks piedalījās filiāles Kauguri sapulcē un novērtēja filiāles darbinieku veikumu kā teicamu, paslavēja iestādi par pozitīvo bilanci, beidzot finanšu gadu.

Plānošanas «kvalitāte»

Valters Dambe (ZZS) komisijas sēdē izcēla tieši cilvēktiesību jautājumu, kas savādā kārtā bija paslīdējis garām Labklājības ministrijas rūpju pilnajām acīm. «Jautājums faktiski ir izlemts, un tomēr tas ir nonācis cilvēktiesību komisijā. Un aktuāli ir arī tie trīsdesmit iesniegumi no Raunas, kurus ir grūti lasīt. Raunā šos cilvēkus esmu redzējis bieži: viņi ir iemācījušies savu pastaigu apli, līdz Raunas Staburagam, bet vai viņi spēs atlikušajā dzīves laikā iemācīties šādu apli Ezerkrastos? Šie cilvēki ir ar ierobežotu rīcībspēju, viņi zina tikai savu vidi. Ar pārvešanu uz citu, svešu vietu mēs nocirtīsim viņu cilvēktiesības. Otrkārt: vai mēs visu Latviju grasāmies ielikt Rīgā? Mazās filiāles vēl bija pēdējās cerību saliņas, kur bija valsts apmaksātas darba vietas. Tad paziņojiet, kuras filiāles tiks slēgtas tuvākajā laikā! Savulaik biju Norvēģijā. Tur visas aprūpes iestādes ir nelielas, pa piecpadsmit, divdesmit klientu katrā, nevis milzīgi kompleksi. Es iestājos par aprūpes centru klientu cilvēktiesībām, par viņu tiesībām dzīvot savā ierastajā vidē,» viņš teica.

Arī jūrmalnieki – klientu tuvinieki, atbalstītāji un draugi – ir aizsūtījuši uz Saeimu vēstuli ar 35 parakstiem. Uz faktiem pamatota un sāpīga vēstule. Taču Labklājības ministrijai tā ir tikpat neinteresanta kā visi pārējie protesti. Par slimajiem un nevarīgajiem cilvēkiem iestājas vien Saeimas priekšsēdētāja un daži deputāti. Vai tas nav absurds? Regīna LočmeleLuņova (Saskaņa): «Es kategoriski nepiekrītu šā pasākuma centralizācijai, tieši otrādi, ir jārada decentralizācija. Jādomā par to, lai šie cilvēki saņemtu to pasauli, kurā viņiem ir komfortablāk. Pat nerunāsim par darba plānošanas kvalitāti, kuru demonstrē Labklājības ministrija. Ja tādas reformas notiek, tad kāpēc tās nevar sagatavot laikus?»

«Šajā pusē mēs redzam vienu lietu, bet otrā pusē sēž ierēdņi, rociņas uz lūgšanu salikuši, un viņi redz pavisam ko citu. Un viņiem viss ir kārtībā, viss ir labi,» ministrijas birokrātiem iekoda Arturs Kaimiņš (Reģionu apvienība), piebilzdams, ka šī saruna jāturpina. Baidos, ka tam nebūs jēgas: ieinteresētie ļaudis jau visu ir norunājuši, sakārtojuši un likumiski iegrāmatojuši. Un nelīdzēs arī Kaimiņa Suņubūda, sak, vaukšķiet vien, filiāļu darbinieki, klienti un žurnālisti, Labklājības ministrijas karavāna iet garām un neatskatās.