Prokurora brīdinājumu par kontaktēšanos ar Neatkarīgo 2007. gada maijā izpelnījies zvērināts advokāts Guntars Antoms, liecina t.s. Lemberga krimināllietas materiāli, kuru pārlapošana Rīgas apgabaltiesā šobrīd jau gandrīz pabeigta.
2007. gada 12. aprīlī Neatkarīgā publicēja dažādos ceļos iegūtās informācijas drumslas par apstākļiem, kāpēc mēnesi iepriekš –
14. martā – uz šosejas pa ceļam uz Rīgu tika aizturēts Ventspils mērs Aivars Lembergs un kāpēc tās pašas dienas vakarā viņam tika noteikts drošības līdzeklis apcietinājums. Jāatgādina, ka tobrīd publiski visi, kam nebija slinkums, varēja dažādi interpretēt un komentēt Ģenerālprokuratūras preses relīzi un dažus selektīvi medijiem noplūdinātus krimināllietas materiālus, bet nekādas detalizētākas informācijas par notikušo nebija.
Pamatojumi esot smieklīgi
Neatkarīgā tolaik bija noskaidrojusi, ka viens no notikumiem, ar kuru tika pamatota nepieciešamība noteikt A. Lembergam visbargāko drošības līdzekli, bija fakts, ka A. Lembergs pēc kādas pratināšanas bija atteicies prokuroram Andim Mežsargam atdot uz lapiņas veiktās privātās piezīmes, saplēšot šo lapiņu. Tāpat Neatkarīgā bija noskaidrojusi, ka par A. Lemberga advokātu kļuvis G. Antoms, kas tolaik publiski nebija zināms.
Atbildot jautājumiem, G. Antoms minētajā publikācijā komentē Neatkarīgās uzzināto: «Šis fakts tagad tiek formulēts kā pretdarbība prokuratūrai, jo lapiņu prokuratūra esot vēlējusies izņemt kā viņa brīvā rokraksta paraugu. Taču jāņem vērā, ka lēmuma par lapiņas izņemšanu nebija. Tas nozīmē, ka Lembergs, ja vēlējās, varēja lapiņu atdot, ja ne – varēja to izmest. Ja jau prokuratūra apgalvo, ka pieradījumi ir tik nopietni, tad kādēļ tiesai jāsniedz tik smieklīgi pamatojumi?»
Apsūdzību, uz kuras pamata A. Lembergs tika aizturēts, advokāts publikācijā vērtēja kā prokurora pieņēmumu apkopojumu. «Apsūdzība ir tik nekonkrēta, ka pret tādu ir ļoti grūti aizstāvēties. Piemēram, ja mani apsūdz, ka es 2006. gada 10. janvārī esmu veicis noziedzīgu nodarījumu, tad man ir skaidrs, kā aizstāvēties, un varu mēģināt atcerēties, ko tajā dienā esmu darījis. Bet, ja formulē, ka esmu izdarījis noziedzīgas darbības laika posmā no 1995. līdz 1996. gadam, tad tas ir daudz grūtāk. Cits piemērs. Prokuratūra uzskata, ka Lembergs ir veicis darbības, kuras vērstas uz valsts mantas bezatlīdzības nodošanu. Bet rodas loģisks jautājums – kā tad Lembergs varēja nodot valsts mantu, ja viņš bija pašvaldības vadītājs un nekad nav bijis ministrijas pārstāvis?» tolaik Neatkarīgajai skaidroja G. Antoms.
Mēģina aizbāzt muti
Rīgas apgabaltiesā nesen pārlapotie krimināllietas materiāli, kuri iepriekš nebija zināmi, liecina – prokurora reakcija uz tālaika Neatkarīgās publikāciju ir bijusi zibenīga. Jau tai pašā dienā advokāts izsaukts uz Ģenerālprokuratūru, kur viņam A. Mežsargs licis parakstīt dokumentu ar nosaukumu «Paraksts par aizliegumu izpaust pirmstiesas kriminālprocesā iegūtās ziņas». Advokāts A. Mežsarga papīru atteicies parakstīt. Prokurors savā papīrā Guntaru Antomu nodēvējis par Gundaru Antomu.
Lai gūtu skaidrību, kāpēc prokurors tik dedzīgi advokātu spiež parakstīt papīru par klusēšanu, G. Antoms tajā pašā dienā vērsies ar iesniegumu pie ģenerālprokurora Jāņa Maizīša. Tajā advokāts lūdzis ģenerālprokuroru izskaidrot, vai viņš vispār drīkst paust jelkādu viedokli plašsaziņas līdzekļiem, kurš ne tuvu nav saistīts ar pirmstiesas izmeklēšanas faktiem: «Es saprotu, ka man kā aizstāvim nav tiesības izpaust kriminālprocesa ziņas, kas iegūtas, piedaloties procesuālās darbībās. Tajā pašā laikā lūdzu izskaidrot, vai man ir tiesības publiski paust savu viedokli par procesa virzītāja un izmeklēšanas grupas dalībnieku pieļautajiem kriminālprocesuālajiem un Latvijas prokurora ētikas kodeksa pārkāpumiem, kā arī par visdažādākajiem augstākminētā kriminālprocesa dokumentiem, kas parādījušies publiskajā telpā ar man nezināmu avotu starpniecību – kā piemēru varu minēt A. Lembergam 14.03.2007. g. celtās apsūdzības būtību, kas detalizēti izklāstīta gan laikrakstā Diena, gan arī visdažādākajos interneta portālos. Tāpat lūdzu izskaidrot, vai man ir tiesības atbildēt uz masu informācijas līdzekļu pārstāvju konkrētiem jautājumiem par šādiem kriminālprocesa dokumentiem un to atvasinājumiem un pārstāstiem līdz pat šādu dokumentu esamības identitātes apstiprinājumam.»
Nedrīkst tikai Neatkarīgā
Iepriekšminētie dokumenti un fakti, ka atsevišķiem medijiem tolaik bija izdalīti selektīvi atlasīti atsevišķi krimināllietas materiāli, spilgti apliecina, kā tolaik tika mēģināts manipulēt ar sabiedrisko domu. To apliecina arī advokāta saņemtā atbilde, kuru pēc nepilna mēneša viņam nosūtījis nevis ģenerālprokurors, bet gan tas pats prokurors A. Mežsargs, saistībā ar kura darbībām advokāts rakstīja iesniegumu ģenerālprokuroram.
«Kriminālprocesā Nr. ... Jūs esat brīdināts par tādu datu un ziņu neizpaušanu, kuras esiet ieguvis, veicot apsūdzētā A. Lemberga aizstāvību. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 375. panta 1. daļu kriminālprocesa laikā krimināllietā esošie materiāli ir izmeklēšanas noslēpums, tāpēc Jums nav tiesību publiski izpaust tās ziņas, kuras satur kriminālprocesa materiāli. Tādu rīcību pieļāvāt, sniedzot ziņas «Neatkarīgās rīta avīzes» [atstāts prokurora kļūdaini rakstītais Neatkarīgās nosaukums] žurnālistam Ritumam Rozenbergam, un tās publicētas laikraksta 2007. gada 12. aprīļa numurā.»
Jāatzīst, ka pēc šīs publikācijas advokāts G. Antoms pēkšņi turpmāk atteicās atbildēt uz laikraksta jautājumiem, kas tolaik izraisīja nelielu Neatkarīgās izbrīnu. Tagad no tālaika noslēpuma plīvurs ir norauts.
To, ka advokāts tolaik ietekmēts ne pa jokam, liecina arī A. Lemberga teiktais intervijā Neatkarīgajai 2011. gada 14. martā. Tajā A. Lembergs atklāja, ka 2007. gada martā viņa galvenie advokāti bijuši G. Antoms un Jānis Grīnbergs. Viņi pārstāvējuši klienta intereses procesuālajās darbībās un bijuši arī klāt tiesā, kur lemts par drošības līdzekli. «Ar Antoma kungu vēl vienu reizi tikos apcietinājumā. Mēs pārrunājām, kā vajadzētu izstrādāt manu turpmāko aizstāvības plānu. Bet maijā advokāts Antoms pazuda kā rīta rasa. Viņš vairs nebija nedz sameklējams, nedz sazvanāms,» intervijā Neatkarīgajā atminējās A. Lembergs.
Jāatgādina, ka G. Antoms nebūt nav vienīgais advokāts, kurš par uzdrīkstēšanos uzņemties A. Lemberga aizstāvību piedzīvoja dažādas ķibeles. Piemēram, advokāts Jānis Lāma pēkšņi tika padarīts par liecinieku t. s. Ventspils amatpersonu lietā un tādējādi automātiski izslēgts no advokātu saraksta. Tāpat t. s. Lemberga tiesas procesa pašā sākumā par liecinieku mēģināja padarīt Šveices advokātu Rolfu Herteru, lai viņam tādā veidā atņemtu tiesības aizstāvēt A. Lembergu. Savukārt advokātam Raimondam Krastiņam par Lemberga aizstāvēšanu prokurori vairākkārt pieprasījuši piemērot sankcijas.