Hroniski slims nenozīmē norakstīts: 40% Latvijas iedzīvotāju ir hroniska saslimšana
Sieviete pēc akūtas ārstēšanās vēlas atgriezties darbā ar samazinātu slodzi, taču brīvā darba vieta tiek atteikta, jo vēžinieks to darīt nevar, šādu piemēru no reālās dzīves min onkoloģisko pacientu biedrības Dzīvības koks vadītāja Gunita Berķe.
Lai nezaudētu darbu, cilvēki slēpj slimību no darbabiedriem. Lai šādas situācijas nepieļautu un mazinātu hronisko pacientu sociālo izolētību, Latvijas valdība, kā arī Eiropas vadošās institūcijas saņems pacientu organizāciju izstrādātu rezolūciju.
Hronisko pacientu skaits arvien palielinās. Jau vairāk nekā 40 procentiem Latvijas iedzīvotāju vecumā virs 16 gadiem ir hroniska slimība, ilgstošas kaites vai fiziski trūkumi, un, kā norāda G. Berķe, katru gadu šo iedzīvotāju skaits palielinās. Piemēram, 2010. gadā šo cilvēku īpatsvars sabiedrībā bija 35 procenti. Viens no iemesliem ir sabiedrības novecošanās, jo arī dati apliecina, ka ievērojami lielāks ir hroniski slimu cilvēku īpatsvars vecumā virs 65 gadiem. Tomēr visai augsts ir arī cilvēku skaits ar hroniskām saslimšanām darbspējīgā vecumā – vecumā no 50 līdz 64 gadiem – 51 procents, vecumā no 25 līdz 49 gadiem –12 procenti. «Diemžēl daudzi cilvēki, kuram ir hroniska slimība, aiziet no darba tirgus,» situāciju raksturo G. Berķe, «tas veicina ekonomisko norobežošanos un sociālo nevienlīdzību. Mēs reālajā dzīvē redzam, kā cilvēks saslimstot zaudē darbu un spiests dzīvot no pabalstiem.» Lai šādu situāciju nepieļautu, pacietu organizācijas uzskata, ka jāmaina attieksme pret hroniskajām slimībām, pievēršot uzmanību ne tikai ārstēšanai, bet visam cilvēka atveseļošanās procesam arī pēc tam, kad «slimnīcas durvis ir aizvērušās». Hronisku slimību gadījumā īpaši būtiski ir arī veidot sociālā atbalsta sistēmu, piemēram, onkoloģiskie pacienti jau gadiem runā par nepieciešamību no valsts budžeta apmaksāt psihosociālu rehabilitāciju pēc ārstēšanas.
«Par cilvēkiem ar hroniskām saslimšanām pieņemts domāt stereotipiski – cilvēks ar īpašām vajadzībām nav ekonomiski aktīvs, patērē nodokļu maksātāju naudu, taču mēs esam gribam un varam būt ekonomiski aktīvi, piedalīties darba tirgū,» saka Pulmonālās hipertensijas biedrības vadītāja Ieva Plūme. Viņa aicina politikas veidotājus šos jautājumus vērtēt ilgtermiņa perspektīvā, nodrošinot cilvēkiem adekvātu ārstēšanu, rehabilitāciju un pieejamus medikamentus, jo hroniskiem pacientiem vairākumā gadījumu tie ir jālieto visu dzīvi, var panākt situāciju, ka pacienti nesēž mājās. «Jārēķina nevis, cik cilvēka dēļ nauda jāizdod, bet cik sociālekonomiski ir izdevīgs aktīvs cilvēks,» uzsver I. Plūme. Runājot par retajām slimībām, viņa Neatkarīgajai atzīst: retas slimības atklāšana prasa vairāk laika, jo ne vienmēr to uzreiz var diagnosticēt. Tas nozīmē ilgstošas slimības lapas, darba kavējumu. Kad slimība ir diagnosticēta, ne vienmēr pacients var strādāt pilnu darba dienu, tāpēc svarīgi valstiskā līmenī runāt par hronisko un reto slimību pacientu situācijas izpratni. Par piemēru I. Plūme min plašāk izmantojamas un ieviešamas darba metodes – nepilna darba diena, attālināts darbs. «Runājot par ārstēšanu, diemžēl jāatzīst, ka visā pasaulē, Eiropā tā notiek, ņemot vērā apstiprinātas vadlīnijas, taču Latvijā daudzas vadlīnijas nepārņem, izstrādā savas, kuras nereti ir pielāgotas valsts finanšu iespējām, nevis pacientu interesēm,» saka I. Plūme. Rezolūciju Eiropas valstu valdībām plānots pieņemt konferencē Hronisko slimību izaicinājums 21. gadsimtā Eiropā, kas notiek Rīgā.
