Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs vakar apņēmās turpmāko sešu gadu laikā rūpēties par maksātnespējas administratoru morāles līmeņa celšanu.
Ministram vakar nācās reaģēt uz Valsts kontroles (VK) kārtējo paziņojumu, kas šoreiz izskatījās labi argumentēts. Grūti noliegt VK aprēķinus, ka tikai valsts budžets un valsts iestādes divu gadu laikā ir zaudējušas 434 miljonus eiro izbeigtos maksātnespējas procesos. Citiem vārdiem sakot, šāda nauda norakstīta, pamatojoties uz tiesas lēmumiem beigt maksātnespējas procesus ar neapmaksātiem parādiem.
Skaitliski lielākais cietējs no šiem gadījumiem kopumā ir Valsts ieņēmumu dienests, kaut gan liela daļa VID prasījumu jāatzīst par uzpūstiem. VID rēķina soda, kavējuma u.tml. maksājumus saimniecisko darbību sen pārtraukušiem uzņēmumiem tādā tempā, kas atgādina reketieru metodes Latvijā vēl pagājušā gadsimta beigās. Atšķirībā no reketieriem VID necenšas šādus parādus piedzīt. VID apmierinās ar to, ka savāc pietiekami daudz dokumentu, lai pamatotu parādu norakstīšanu.
Faktiski lielākie cietēji no uzņēmumu bankrota ir citi uzņēmumi. Atšķirībā no VID šie uzņēmumi ieguvuši prasījuma tiesības pret parādnieku ar reāliem ieguldījumiem – aizdevumiem, piegādātām precēm, paveiktiem, bet neapmaksātiem darbiem. Valsts aprēķināto parādu nepiedzīšana ir simptoms, cik slikti klājas privātuzņēmumiem, kuru juridiskās tiesības un fiziskās iespējas parādu piedzīšanā ir mazākas nekā valsts iestādēm.
VK dati neattiecas uz pagaidām vēl nepabeigto Liepājas metalurga bankrota procedūru, kuras faktiskie rezultāti ir aptuveni jau zināmi: uzņēmums sakrājis 200 miljonu eiro parādus, no kuriem atgūto pusi sadalīs Valsts kase, valstij piederošā banka Citadele un privātā SEB banka. Par kopā vēl dažiem miljoniem tiks dzēsti uzņēmuma algas parādi bijušajiem darbiniekiem, apmaksāts administratora darbs un varbūt vēl kādi nieki, bet 100 miljonu parādu nāksies norakstīt daudziem Liepājas metalurga sadarbības partneriem.
Uz VK atzinumu vakar zibenīgi atsaucās Administratoru asociācija. Tā izskaidroja kreditoru līdzekļu neatgūšanu ar to, ka administratoru pārvaldīšanā uzņēmumi nonāk jau pēc to mantas nobēdzināšanas. Oficiālajā terminoloģijā to sauc par novēlotu maksātnespējas pieteikšanu. Par to var sodīt uzņēmumu valžu locekļus un īpašniekus. Latvijā pietiek likumpantu un faktisko apstākļu, kuru dēļ saukt pie atbildības izputējušo uzņēmumu vadītājus un īpašniekus par krāpšanu, par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu utt., taču noziedzīgie nodarījumi ir jāpierāda, ko nespēj un negrib darīt ne Valsts policija, ne Finanšu policija, ne Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. Jau minētais Liepājas metalurga gadījums ir visuzskatāmākais piemērs šai situācijai.
Visticamāk, ka maksātnespējas administratori ir pārliecinājušies par to, cik bezjēdzīgi ir ziņot policijai par maksātnespējīgo uzņēmumu darījumiem, pārdodot ēkas, automašīnas vai minerālūdens dziļurbumus par vienu eiro gabalā (nosacīti piemēri). Policija tur nekādu noziegumu nesaskatīs, bet nepatikšanas administratoram var rasties. Droši vien dažos gadījumos administratori nedzen pēdas uzņēmumu izsaimniekotajai mantai tikai tādēļ, lai neiekļūtu nepatikšanās, bet citos gadījumos uzņēmumu bijušie īpašnieki viņiem piemaksā.
Neatkarīgā vakar jautāja Dz. Rasnačam, vai viņš ir pārrunājis šo situāciju ar savu kolēģi valdībā – ar iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski. Dz. Rasnačs daudzu cilvēku un ieslēgtu TV kameru priekšā pateica, ka tādi sīkumi kā ekonomisko noziegumu izmeklēšana neesot ministru kompetencē. Ar R. Kozlovski viņš esot runājis un visu sarunājis par cīņu pret terorismu.