«Cilvēkiem šobrīd ir aktuālas latviešu un etniskās lietas. Tas ir forši, jo rodas izjūta, ka cilvēki sāk mīlēt savu kultūru. Padomju laikos bijām mistiski padomju cilvēki – visi kā viens, bet tagad, šķiet, esam par kaut ko kļuvuši; par latviešiem,» saka modes dizainere Inga Nipāne. No šodienas līdz 21. martam norisināsies 22. Rīgas modes nedēļa, kurā savu kolekciju pēc ilgāka piedalīšanās pārtraukuma festivālā prezentēs arī Inga.
Kolekcijai iedvesmu dizainere smēlusies gotiskajā arhitektūrā – griestu velvēs un līniju ritmos. «Iepriekšējā dominēja šauras, augumam piegulošas kleitas, tādēļ šoreiz gribēju brīvas un plandošas, bet, lai kā censtos spīdzināt sevi, zīmējot skices, tāpat nevaru aizmukt no tām, un lielāko daļu kolekcijas veidos piegulošas kleitas. Sapratu, ka nav vērts sevi mānīt un pagaidām man citādi nesanāk,» viņa secina. «Bet esmu sapratusi, ka modeles ģērbju tā, kā gribētu ģērbties es pati.»
Pirmās velveta bikses
Par modi Inga sāka interesēties jau bērnībā, kad lellēm šuva savas pirmās kleitas. Vēlāk apģērbu darināja arī pati sev. «Atceroties lietas, kuras vilku, tagad tas šķiet kā ārprāts. Tolaik neko daudz nevarēja atļauties, tādēļ šuvu blūzes un svārkus ar bumbulīšiem no palagam līdzīgiem raibiem kokvilnas audumiem. Arī savas pirmās velveta bikses šuvu pati, lai gan, tagad to atminoties, saprotu, cik nelabas piegrieztnes tām bija un cik neforši tās izskatījās,» viņa smejot dalās atmiņās par saviem pirmajiem soļiem modes dizainā un apģērbu veidošanā. Inga min, ka pirmo intereses impulsu sniedza mamma, kas nereti šuva apģērbu. «Bet tolaik laikam jau visas mammas šuva, jo drēbes taču kaut kā vajadzēja dabūt.»
Inga turpināja šūdināt sev apģērbu arī skolas laikā, tāpēc spriež, ka gluži loģisks bija lēmums iet mācīties uz Rīgas Vieglās rūpniecības tehnikumu, lai, kā viņa pati saka, kārtīgi iemācītos šūt. «Lai gan man bija 16 gadu, biju vēl zaļa, gluži bērns, kaut gan šobrīd nereti šķiet, ka šajā vecumā ir jau pieauguši cilvēki. Tolaik man vēl nebija mērķu vai vīziju par to, ko vēlētos sasniegt; tās parādījās 30 gadu vecumā. Tehnikumā mums bija skicēšanas un zīmēšanas nodarbības, kurās man veicās un bija labas atzīmes, tāpēc pasniedzēja mudināja mani iet mācīties uz Mākslas akadēmiju. Pašai prātā tas nebija ienācis, jo šūšanu uztvēru kā praktisku prasmi. Tas, šķiet, bija brīdis, kad manī notika klikšķis, kas vēlos būt. Kad iestājos akadēmijā, jutos kā meitene no tehnikuma, kas māk tikai zīmēt, jo kompozīcijas priekšmetā biju nulle. Bet man patika veidot kolekcijas – tas bija interesanti. Tieši tāpēc piedalos skatē. Man patīk viss, kas ar to saistīts: sākot ar mokošo un murgaino kolekcijas veidošanas periodu un beidzot ar modeļu kastingu un pašu skati. Ar laiku sakrājas iedvesma, kad gribas uztaisīt nevis vienu skaistu kleitu, bet vienotu lielāku kopumu.»
Apburtais loks
«Es sevi neredzu citviet kā tikai modes dizainā, bet šī profesija pieprasa nemitīgi kustēties, piedalīties, reklamēties un tapt pamanītam, bet man ar to ir problēma, jo es labāk pasēdēšu tumšā stūrī melnā apģērbā, lai mani neviens neredz un nedzird, un paskatīšos uz citiem,» Inga nopietni nenopietni saka un atzīst, ka piedalīties skatēs gribas, lai gan pēc tām gūtā uzmanība un interese bieži vien nomāc un dara nervozu. «Bet es pati to esmu izaicinājusi un nevaru pēc tam izlikties, ka manis nav,» viņa apzinās.
«Ar klientiem sāku strādāt uzreiz pēc Mākslas akadēmijas beigšanas, un man tie ir visdažādākie – sākot ar solīdām sievietēm līdz jaunām meitenēm. Ar klientiem strādāt ir grūti, jo cilvēkam ir jāpielāgojas un daudzas lietas jāvienkāršo. Kaut pašai nepatīk, tā grib klients, un jādara ir, kā vēlas viņš,» teic Inga, kuras apģērbs nopērkams arī modes dizaina veikalos Paviljons, Taste Latvia un Katana Boutique. Savukārt par saviem ģērbšanās paradumiem viņa stāsta: «Apģērbu šuju sev pati, jo iepirkšanās manī izraisa stresu. Ieejot veikalā, vēlos uzreiz mukt projām. Kad ir pieejama liela izvēle, man uznāk panikas lēkme, tāpēc vienkāršāk šķiet pašai sev ko uztaisīt. Bet, no otras puses, veidojot tik daudz apģērbu citiem, brīdī, kad ir laiks sev, to darīt jau ir apnicis tik ļoti, ka vairs negribas. Tas ir kā apburtais loks.»
Dizainere atzīst, ka, sēžot kafejnīcās vai braucot sabiedriskajā transportā, viņai patīk vērot, kā cilvēki ir saģērbušies. «Pēdējā laikā esmu manījusi, ka ir daudz stilīgu cilvēku, un tad skaties un domā – vai cik forši!, vai cik skaisti!, un citkārt pat nespēju novērsties, lai gan saprotu, ka ir nepieklājīgi ilgstoši skatīties. Tāpat esmu novērojusi, ka ir daudzi, kuriem apģērbs nav svarīgs; tas ir tikai veids, kā piesegt savu ķermeni.»
Izslaucīts. Tukšs
«Esmu pārāk slinka, lai ietu uz visiem pasākumiem un skatēm Rīgas modes nedēļas ietvaros, lai gan man patiktu to darīt. Taču brīdī, kad esi pārstrādājies, labāka doma šķiet vienkārši paskatīties televizoru un neko nedarīt, atbrīvot domas,» dizainere godīgi atzīst. «Kolekcijas gatavošanas procesā galva nemitīgi pulsē, jo domāju, ne tikai šujot tērpus, bet arī naktīs par to, kā labāk paveikt iesākto. Brīžiem sākotnējā ideja tiek mainīta, jo saprotu, ka nevēlos to realizēt. Darot viss mainās, jo tiek atrasti citādi audumi, pārzīmētas skices, mainītas detaļas, un beigu beigās vairs neatminies, ko vēlējies redzēt pašā sākumā, jo seko plūstošajam iedvesmas avotam.» Inga stāsta, ka ir dienas, kad viņa staigā eiforijā, būdama apmierināta par paveikto, savukārt ir tādas, kad gribas izmest visu iesākto un jau padarīto, tāpēc nereti darbi tiek pārveidoti vairākkārt. «Radīšanas procesā ielieku daudz enerģijas, jo tas ir koncentrēts pasākums. Kādā brīdī ir forši, kādā ne tik, bet pēc skatēm ir izjūta, ka esi izslaucīts. Tukšs,» Inga teic un min, ka tad ir vēlme pēc SPA kūrēm, kuras atļauties nav laika, jo tikai no viņas vienas ir atkarīga zīmola nākamība. Dizainere stāsta, ka iedvesmu tērpiem smeļas grafiskajos rakstos un ģeometriskās figūrās. «Mani neiedvesmo daba vai ideja; man patīk konkrētas un nesarežģītas formas. Arī priekšmetos man patīk skaidras līnijas, tāpēc neizvēlētos, piemēram, vāzi ar kruzuļiem. Arī no puķēm man patīk tulpes, jo tās ir vienkāršas, bez cakainām ziedlapām,» viņa saka un bilst, ka vienkāršība un skaidrība viņai ir svarīga jebkurā lietā.
«Esmu sapratusi, ka neesmu tas cilvēks, kurš drīkst plānot, jo, tiklīdz to izdaru, viss izgāžas. Man izdodas lietas, kuras iepriekš neesmu apcerējusi, jo tās pie manis nonāk pašas, bez manas iejaukšanās. Un tās ir vislabākās, jo, tiklīdz sāc uzspiest savu gribu, tas nebeidzas labi. Tajā pašā laikā man nepatīk spontānas idejas, jo man ir svarīgi visu septiņreiz nomērīt, pirms griezt. Esmu viena no tiem, kas divas stundas sēdēs un domās, bet pēc tam minūtes laikā visu izdarīs un visādam gadījumam vēl pārmetīs krustu,» viņa smejas. «Esmu rutīnas cilvēks; man tā patīk. Man nepatīk pārsteigumi, pat ja tie ir patīkami, jo man ir nepieciešams kontrolēt situāciju. Domāju, tas ir kopš bērnības. Mana māsa ir gluži citāda nekā es, jo viņai ir svarīgi pieiet un sasveicināties ar visiem, savukārt man tas nenāk ne prātā. Esmu vienpate, un tas traucē ne tikai darbā, bet arī ikdienā. Jo vecāks kļūsti, jo vairāk sāc sevi pieņemt un labāk justies, bet citi to nedara. Ir paziņas, kuri mani nemitīgi baksta, it kā redzētu pirmo reizi un nezinātu, ka tāpat neko neizbakstīs. Es arī izvairos no konfliktiem un labāk norīšu sāpi nekā iesaistīšos tajos. Jūtu, ka tā ir problēma, jo man apkārt ir ekspresīvi cilvēki, tāpēc bieži ir grūti, bet nav jēgas sevi mānīt, – es nemainījos un nemainīšos. Psihologi apgalvo, ka labāk var justies, visu izsakot, bet mana pieredze liecina, ka ir gluži pretēji. Tāpēc dzīvoju, lai maksimāli nepieļautu konflikta situācijas.»
Inga NIPĀNE
• Zīmola IN radītāja un dizainere
• Dzimusi 1977. gada 29. jūnijā
• Izglītība: Rīgas 93. vidusskola (1992. gads), Rīgas Vieglās rūpniecības tehnikums – šūšanas tehnologa diploms (1996. gads), Latvijas Mākslas akadēmija: 2002. gadā humanitāro zinātņu bakalaura grāds mākslā un 2004. gadā humanitāro zinātņu maģistra grāds mākslā
• Strādā modes dizaina studijā, kur paralēli tērpu kolekcijām notiek darbs ar individuāliem klientiem
• Piedalās dažādās skatēs un kolekcijās, tostarp Riga Fashion Mood un Riga Fashion Week