Noslēdzoties plašam starptautiskam pētījumam, uz vispārzināmo faktu, ka cilvēki savā pārtikā patērē pārāk daudz pesticīdu, uzmanību vērsusi Eiropas Pārtikas drošības iestāde (The European Food Safety Authority – EFSA). 45% pārbaudīto produktu atrodamas pesticīdu atliekvielas. Kaut gan mums labpatīk domāt, ka Latvijā pieejamā pārtika ir labāka un kaut kādā ziņā dabiskāka par ārzemēs nopērkamo, tā ir tikpat piesārņota.
Pieļaujamās normas robežās pesticīdu paliekas konstatētas galviņkāpostos, puravos, zemenēs, auzās un rudzos – tātad arī maizīte ir piesārņota. Atsevišķos ābolu paraugos pesticīdi ne tikai uzieti, bet tie arī pārsnieguši pieļaujamās normas. No pesticīdiem tīri produkti bija salāti, govs piens un cūkgaļa. Iespējams, tā ir tikai veiksmīga sakritība. Latvijā kopumā tika analizēti 249 paraugi, taču jāuzsver, ka tas nebija obligāti Latvijas izcelsmes ēdiens. Vietējā ražojuma pārtika tirgū pārsniedz nedaudz vairāk par pusi kopējā piedāvājuma (pilns pētījuma teksts atrodams šai adresē http://www.efsa.europa.eu/en/efsajournal/doc/4038.pdf).
Mijiedarbību nepēta
Pārtikas drošības birokrātus interesē viss, ko konkrētajā reģionā var apēst, un, kā izrādās, apēst var bagātīgu inžu klāstu. Ja skolas laika zinības aizmirsušās, jāatgādina, ka pesticīdi ir ķīmiskas vielas, ko lieto, lai piebeigtu trīs lauksaimniecības biznesa ienaidniekus: nezāles, slimības un kaitēkļus. Šīs indes visa pasaule ēd gadu desmitiem, jo ar to palīdzību var saražot lēti un daudz. Tieši tāpēc pirmie, kas berzē rokas par pētījuma rezultātiem un ziņo par tiem plašākai sabiedrībai, ir bioloģiskās saimniekošanas piekritēji. Viņu produkcija ir tīrāka, taču krietni dārgāka, un ar konvencionālo pārtiku tai trūcīgā sabiedrībā grūti konkurēt.
Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vadītājs Gustavs Norkārklis uzsver, ka pārsnieguma procents nav liels, taču būtiski, ka pesticīdu atliekvielas ir pusē pārbaudītās pārtikas, un zinātniski arī netiek skaidrots, kādu iespaidu uz cilvēku atstāj šo vielu mijiedarbība. Atsevišķos paraugos atrastas pat 10 dažādas vielas, bet statistika uzrāda vien katras šī kokteiļa atsevišķās sastāvdaļas atbilstību normai. Un šaubas esot arī, cik pamatoti ir normatīvi, jo agroķīmijai ir spēcīgs lobijs – gan no pesticīdu ražotāju, gan zemniecības puses. Nav gan skaidrs, kas tagad būtu jādara patērētājiem – jākrīt panikā un jāpāriet uz bioloģisko pārtiku zīdaiņiem? Gustavs Norkārklis skaidro, ka pieļaujamās normas jāpazemina, vairāk jākontrolē tirgus un jāskaidro sabiedrībai, kas tie pesticīdi tādi ir.
Viss normas robežās
Pārtikas un veterinārais dienests PVD tikmēr neiesaka patērētājiem viena pētījuma dēļ izsamist. Pirmkārt, katram ir izvēle, ko ēst, un arī dzīvas indes tirgū pārdotas netiek. Pētījums parādījis vien to, ka viss ir puslīdz normas robežās. No Eiropā izpētītajiem 80 967 paraugiem 4,1% konstatēts pārsniegums, un no tā vien 1,5% gadījumu šis pārsniegums raksturots kā pārliecinošs. PVD Augu izcelsmes produktu, dzērienu un bioloģiskās lauksaimniecības uzraudzības daļas vadītājs Māris Eklons secina, ka šie skaitļi nav nekādi graujošie, un aicina būt reālistiem: «Mūsdienu intensīvā lauksaimniecība nevar pastāvēt bez pesticīdiem. Ja tos aizliegtu, pārtika pasaulē kļūtu dārga, visus nevarētu paēdināt. Tad būtu otrs bļāviens – dodiet ēst un vienalga ko!» Protams, savs lobijs ir arī bioloģiskajai lauksaimniecībai, kas ir ieinteresēta sabiezināt krāsas un apsūdzēt tradicionālo lauksaimniecību patērētāju indēšanā.
Tomēr patērētājam tiek nodrošināta izvēle – pirkt tīru un dārgāku, mazāk tīru un lētāku vai galu galā audzēt pašam ar garantiju. Iegrābties gan var visos gadījumos. Par to savulaik pārliecinājās Latvijas Universitātes Eksperimentālās fizikas katedras jaunie censoņi izglītības metodiķes Ārija Demes vadībā.
Ābolam pa pēdām
Iniciatīva ar kvalitatīvās spektrālās analīzes metodi pārbaudīt, kādus metālus satur Latvijas āboli, nākusi no kāda skolēna. Laboratorija bijusi ar mieru, pieslēgušies arī studenti. Sarūpējuši lērumu ābolu, no veikaliem, no šoseju malām, no laukiem, vietējos un ievestos. Liels bija pētnieku izbrīns, noskaidrojot, ka lielveikalu ābolos metālu praktiski nav, bet pārpārēm to ir ābolā, kas paņemts no tīra dārza tālu nost no koplietošanas ceļiem Jūrmalā. «Metālu tur bija vairāk nekā saprašanas,» smejas fiziķe. Protams, interesantais fakts prasīja veikt padziļinātu izmeklēšanu, un tad arī noskaidrojās ābeles vēsture. Izrādījās, dārza saimnieks īpašumu bija atguvis denacionalizācijas procesā. Padomju gados tur saimniekojis kaimiņš. Reiz ņēmis un ieracis zemē brangu kaudzi nevajadzīgu krāmu. Ābelīte bija uzstādīta pa virsu lūžņu bedrei, un lūžņu izdalītās kaitīgās vielas tādējādi tika ābolos.
Drošs paliek bailīgs – Ārija Deme vienmēr cenšas jebkurus augļus pirms ēšanas kārtīgi nomazgāt ar ziepēm, noskalot, un, ja iespējams, arī nomizot un āboliem izņemt serdi, jo tieši sēkliņās smagie metāli uzkrājas vairāk. Turklāt nekad nevar zināt ar cik tīrām rokām citi pircēji apčamdījuši augļus.
Ja negribas ēst pesticīdus – viens padoms no PVD. Māris Eklons stāsta, ka pesticīdu parasti vairāk ir silto zemju produktos. Tas klimata dēļ. Vairāk slimību, vairāk kaitēkļu, arī transportēšana uz Eiropu aizņem krietnu laiku. Pērn lielāki pārtikas skandāli gadījušies Ēģiptes apelsīniem, Indijas vīnogām. Sagrēkojuši gan arī Itālijas spināti. Tomēr kopumā Latvijas tirgus tiekot rūpīgi uzraudzīts un aizsargāts. Protams, ar nosacījuma, ka pat minimālu pesticīdu klātbūtni neuzskatām par kaut ko ārkārtēju.