Jānis Eglītis: Onkoloģisko pacientu ārstēšana nav apdraudēta

Šī slimība ir sena kā pati civilizācija. Vēža šūnas atrastas jau 70 miljonu gadu vecās dinozauru fosilijās un pirms 4 miljoniem gadu dzīvojoša australopiteka galvaskausa kaulos. Pasniegts dučiem Nobela prēmiju, taču miljoniem cilvēku visā pasaulē joprojām gaida atbildi uz jautājumu: kāpēc vēzis? 2015. gads Latvijā ir pasludināts par Pretvēža gadu. Tāpēc uz sarunu aicinājām Latvijas Onkologu asociācijas prezidentu profesoru Jāni Eglīti.

– Kāda ir onkoloģiskā statistika, salīdzinot Latvijas un pasaules datus, un par ko tā liecina?

– Salīdzinot rādītājus, kādi tie ir Rietumeiropā un pie mums, redzam, ka pēc ranga esam trīsdesmitie. Protams, vislielākā saslimstība ir Ziemeļamerikā.

– Kāpēc?

– Iespējams tāpēc, ka cilvēki dzīvo ilgāk. Jo vecāks cilvēks, jo lielāka varbūtība, ka viņam var attīstīties audzējs.

– Kas tad īsti ir vēzis – nelabvēlīgu faktoru sakritības rezultāts, vīrusu izraisīta slimība vai ar gēniem nodota nolemtība?

– Faktiski viss, ko jūs minējāt. Vēzis ir ļaundabīgas šūnas, kas izmanto organisma resursus attīstībai un nepakļaujas nekādai regulācijai, dzīvojot savu autonomu dzīvi.

– Kanceroģenēzes teorija piedāvā DNS bojājumu kā galveno iemeslu slimības tālākai attīstībai. Bet kādi ir galvenie cēloņi, un kāpēc tos tik grūti izprast?

– Cēloņi var būt dažādi, bet galvenokārt mēs runājam par multifaktorālu ietekmi, kas varētu būt hronisks stress, nepareizs uzturs, liekais svars, mazkustīgs dzīvesveids un dažādi kaitīgi ieradumi. Kas attiecas uz šiem ģenētiskajiem vēžiem, kas pārmantoti no paaudzes paaudzē, tie varētu būt 5–10% no visiem audzējiem. Attiecībā uz vīrusiem – ir pierādīta to ietekme uz dažām asinsvēža formām (bet tas, protams, nav ietekmes galvenais faktors). Tajā pašā laikā pie hroniskiem aknu vīrusu hepatītiem bieži gala iznākums patiešām ir vēzis. Tāpat varam minēt saistību ar cilvēka papilomotozo vīrusu, kas dzīvo jebkurā organismā.

– Kāpēc ar vēzi saslimst bērni un jaunieši? Tas taču ir pretrunā ar dabas likumiem.

– Ja salīdzinām ar populāciju pēc 50 un 60 gadiem, bērnu un jauniešu saslimšana ar vēzi ir atsevišķi gadījumi, nevis masveida parādība. Acīmredzot tad jārunā par vīrusu ietekmi un akūtām slimībām, kas ir izraisījuši šūnu izmaiņas. Ir audzēji, kas varētu būt saistīti ar embrionālās attīstības traucējumiem. Var būt arī sarkomas tipa audzēji, kas nereti rodas pēc dažādām traumām.

– Kāpēc leikēmija visagresīvāk norit tieši bērniem un jauniem cilvēkiem?

– Jo agrākā vecumā ļaundabīgais audzējs parādās, jo tā bioloģiskā daba ir agresīvāka. Norises gaitu nevar salīdzināt ar tiem, kuri saslimst pēc 70 vai 80 gadiem. Viņi ar leikēmiju bieži vien nodzīvo ilgi. Taču labā ziņa ir tā, ka patlaban ir ļoti efektīvi medikamenti.

– Cik riskants cilvēkam ir pārejas vecums?

– Audzēji biežāk parādās brīžos, kad organismā ir šīs bioloģiskās šķēres – pubertāte, klimaktēriskais periods vai grūtniecība. Šajā laikā notiek organisma pārskaņošanās nākamajai evolūcijas pakāpei.

– Vai ir atrasta efektīva, pret slimības cēloņiem un attīstības mehānismiem vērstas terapija?

– Ir jau radīta efektīva vakcīna pret dzemdes kakla vēzi. Tomēr dzemdes kakla vēzis Latvijā nav tik liela problēma kā Āfrikas valstīs, kur tiek zaudēts milzīgs skaits sieviešu reproduktīvajā vecumā.

– Kāpēc Āfrika? Dzīvesveids?

– Tas izskaidrojams ar zemo higiēnas kvalitāti un biežo dzimumpartneru maiņu.

– Vai pasaulē ir radīti principiāli jauni medikamenti vēža ārstēšanai un profilaksei?

– Daudzi audzēji tiek ārstēti samērā sekmīgi. Piemēram, visa veida asinsvēži. Limfomas, leikēmijas no fatālām diagnozēm ir kļuvušas ārstējamas vai vismaz ilgstoši ārstējamas, pateicoties tieši mērķterapijas līdzekļiem. Tos saņemot, aktīvais substrāts, kas ir medikamentā, vēršas pret faktoriem konkrētajā šūnā un panāk, ka anomālās šūnas tiek iznīcinātas. Mērķterapija nenoliedzami ir virziens, kas pasaulē attīstījies gan krūts vēža, gan arī resnās un taisnās zarnas vēža ārstēšanā. Tas ir efektīvs arī hemotoloģiskajiem audzējiem.

– Sakiet, vai šie preparāti ir lietojami kombinācijā ar operācijām?

– Ja runājam par solitārajiem audzējiem, tad operācija gandrīz vienmēr ir vajadzīga. Ja nepieciešams, pievienojam ķīmijterapiju, staru vai hormonu terapiju. Taču jāuzsver tendences, kādas vērojamas valstīs, kur audzējus parasti atklāj agrīnā stadijā. Proti, operācijas kļūst arvien saudzējošākas. Vairs nav tā, kā pirms gadiem 30–40, kad, piemēram, krūts vēzi konstatējot, krūts noņemšana bija nenovēršama, tāpat kā kuņģa izņemšana vai taisnās zarnas vēža gadījumā stomas uzlikšana. Tagad ārsti maksimāli cenšas saglabāt gan estētisko, gan funkcionālo vienību. Turklāt mūsdienās ir ļoti plašas iespējas modernai staru terapijai.

– Sarunas sākumā jūs nedaudz iezīmējāt onkoloģisko slimību ainu Latvijā. Ko liecina dati?

– Ja runājam par pacientu skaitu, ik gadu klāt nāk ap 11 000 saslimušo. Aptuveni 6000 no viņiem zaudējam. Ja aplūko vēža reģistra datus, tad pēdējo 10 gadu laikā onkoloģisko pacientu skaits ir pieaudzis par 40%.

– Ko tas nozīmē finansiālā ziņā?

– Tas nozīmē, ka mums ir vajdzīgi papildu līdzekļi šo cilvēku izmeklēšanai un ārstēšanai. Jo tikai nelielai daļai mēs varam teikt, ka pēc ķirurģiskās iejaukšanās viņi būs atkal veseli un turpmākā ārstēšana nebūs vajadzīga. Šiem pacientiem ir jāatrodas novērošanā un jāveic izmeklējumi. Ja cilvēkiem nav pietiekami daudz finansiālo resursu, bieži uz pārbaudēm tiem jāgaida vairāki mēneši.

– Padomju laikā vēža diagnoze bija jāpierāda 10 dienu laikā un 10 dienu laikā kopš pierādīšanas jāsāk ārstēšana. Vai patlaban Latvijā šādi laika limiti pastāv?

– Laika limiti pēc būtības nepastāv. Pacientiem, kuriem ir aizdomas par onkoloģisku slimību, divu nedēļu laikā jānodrošina piekļuve pie onkologa vai speciālista, kurš šīs slimības ārstē. Taču ne vienmēr slimību var pierādīt divu nedēļu laikā. Protams, gadās, ka var arī pierādīt audzēja esamību un ieskicēt tālākās ārstēšanas plānu. Kā nosacītu veiksmes stāstu var minēt krūts vēža diagnostiku. Lielākā problēma, protams, saistās ar zarnu trakta, kuņģa, aizkuņģa dziedzera un ginekoloģiskiem audzējiem. Šajos gadījumos piekļuve pie speciālistiem nav tik ātra. Arī uz endoskopiskajiem izmeklējumiem – gastroskopiju vai kolonoskopiju – rindas ir garas.

– Cilvēkiem no tiem ir bail, jo vēl prātā dzirdētais, kā šos izmeklējumus veica senāk.

– Patlaban visos lielākajos medicīnas centros endoskopiskos izmeklējumus veic anestēzijā. Nav vairs šo nepatīkamo psiholoģisko un fizisko sajūtu.

– Kopš Latvijā ir likvidēta specialitāte onkologs, liela atbildība par diagnostiku, slimnieku uzskaiti un jo īpaši par simptomātisko terapiju gulstas uz ģimenes ārstu pleciem. Viņi tiek ar to galā?

– Reforma notika pirms dažiem gadiem, kad tika izveidota jauna specialitāte: onkologs – ķīmijterapeits. Pirms tam bija divi atsevišķi posteņi. Agrāk bija t.s. rajona onkologs jeb poliklīnikas onkologs, kurš nodarbojās ar pacientu izmeklēšanu, lai pierādītu ļaundabīgu procesu, kā arī ar pacienta pēcārstēšanas novērošanu. Tagad tā ir viena specialitāte un aptuveni 60 ārstu visā valstī. Lielākā daļa, protams, ir izbijušo onkologu. Mazākā daļa – ķīmijterapeitu, kas specifiski nodarbojas ar medikamentozo ārstēšanu. Problēma pastāv. Novelt to uz ģimenes ārstu pleciem ir grūti. Viņiem jau tā ir liela noslodze. Viedoklis bija, ka šo jautājumu varētu risināt ģimenes ārsta otrā māsa, kas nodarbotos ar pacientu aicināšanu uz skrīninga izmeklējumiem, lai varētu novērst audzēju attīstību agrīnā stadijā. Taču šie izmeklējumi ir diezgan dārgi, un pat Rīgā ne visi tos var atļauties. Ja runājam par resnās un taisnās zarnas vēžu skrīningu, kurš tiek realizēts caur ģimenes ārstu institūciju, to vajadzētu veikt katram iedzīvotājam pēc 50 gadu vecuma. Tie ir vairāki simti tūkstošu cilvēku. Mēs izmeklējam labi ja 10% no viņiem. Līdz ar to šim pasākumam ir mazāk jēgas.

– Katrā ģimenē kāds tuvinieks ir zaudēts vēža dēļ. Briesmīgs mirklis pienāk pēc tam, kad izoperēto (vai pat neoperēto) cilvēku izraksta no slimnīcas, jo mediķi vairs neko nespēj līdzēt. Liela problēma ir tā, ka paliatīvās aprūpes nodaļā vietu skaits ir ļoti ierobežots.

– Paliatīvā aprūpe vispār ir atsevišķs stāsts, kuru neviens nav mēģinājis risināt valstiskā līmenī. Bērnu onkoloģijā jautājums par aprūpi mājās ir atrisināts, jo slimnieku skaits ir ievērojami mazāks. Savukārt pieaugušajiem paliatīvā aprūpe ir vajadzīga vismaz trešajai daļai onkoloģisko pacientu. Tas nozīmē – tūkstošiem pacientu ik gadu. Paliatīvās aprūpes nodaļai kapacitāte ir niecīga – aptuveni 20 gultu. Savulaik Austrumu slimnīcai bija plāns izveidot modernu paliatīvās aprūpes un rehabilitācijas centru Biķernieku slimnīcā, bet tam trūkst finansējuma.

– Ģimenes locekļi ar onkoloģijas pacientu ir atstāti Dieva un ģimenes ārsta ziņā. Ģimenes ārsts labākajā gadījumā ir spējīgs izrakstīt tradicionālos atsāpinātājus. Atceros, tikko sāka darboties daktera Viļņa Sosāra vadītā paliatīvās aprūpes nodaļa, kāds ārsts stāstīja, ka tur notiekot brīnumu lietas. Proti, saņemot precīzus medikamentus, cilvēks vairs nejūt mokošās sāpes un sākas pat slimības remisija.

– Te pēc būtības jānodala divas pacientu plūsmas. Viena, kas pēc radikālas ārstēšanas iet tālāk uz nākamo medicīniskās aprūpes posmu, un tie, kam pēc radikālas ārstēšanas cerību vairs nav. Manuprāt, te varētu skatīties citu valstu pieredzi. Daudzās pasaules klīnikās, kur onkoloģiskajiem pacientiem veic sarežģītas operācijas, viņus jau otrajā trešajā dienā pārved uz mazākām, perifērijas slimnīcām, kur noris tālākā atgūšanās pēc lielās ķirurģijas. Ja paskatāmies, kas notiek Rīgas apkārtnē, tad redzam, ka daudzas slimnīcas pārprofilējas par medicīnas centriem, kas apkalpo ārvalstu pilsoņus. Tā tas ir, piemēram, Siguldā. Savukārt dažas slimnīcas pārvēršas par paliatīvās aprūpes centriem. Acīmredzot arī šajā gadījumā vajadzētu nonākt pie kāda kopsaucēja gan pašvaldībām, gan Veselības ministrijai (varbūt arī lielajām slimnīcām). Jāskatās, kā ir lētāk. Uzturēt pacientus pēc operācijas lielajās universitātes klīnikās vēl dienas 10 vai pat ilgāk ir ļoti dārgi. Ja operācija noritējusi bez sarežģījumiem un nav paredzamas komplikācijas, šos cilvēkus varētu pārvest uz mazākiem centriem, kur viņi tiktu attiecīgi aprūpēti. Tie ir organizatoriski jautājumi, kuriem tā īsti neviens nav ķēries klāt.

– Klausoties ārstu stāstus, dažreiz šķiet, ka cilvēku tumsonība ir neizmērojama. Es domāju pašārstēšanos, meklējot palīdzību pie pūšļotājiem. Taču – vai tikpat mazefektīva un kaitīga ir arī tautas medicīna un homeopātija?

– Pie dziedniekiem un pūšļotājiem nokļūst ļoti neliels procents onkoloģisko slimnieku. Viņi izvēlas šo it kā alternatīvās terapijas veidu. Tad, kad vairs īsti neko nevar izdarīt, viņi parādās pie mums. Diemžēl šī tendence neiet mazumā. Ja runājam par homeopātiju un tautas medicīnu, to var lietot vai nu jau pēc saņemtās ārstēšanas, vai atsevišķos gadījumos paralēli. Taču pēc būtības vajag veikt to, ko mēs spējam piedāvāt: ķirurģiju, sistēmisko terapiju un staru terapiju. Šī ārstēšana notiek, pamatojoties uz pierādījumiem balstītā medicīnā.

– 2015. ir pasludināts par Pretvēža gadu Latvijā. Ko tas nozīmē cilvēkiem, kurus skārusi šī slimība? Un ko tas nozīmē tiem, kuri pakļauti riska grupām?

– Mūsu ideja bija pievērst lielāku uzmanību onkoloģijai. Uz šo aicinājumu atsaucās iepriekšējā veselības ministre Ingrīda Circene. Protams, visas tās peripetijas, kuras norisinājās ap ministra amatu, neveicināja pozitīvas tendences. Latvijas Onkoloģijas asociācijas vārdā mēs uzrakstījām iespējamos risinājumus un nosūtījām ministrijai. Daudzus no tiem Veselības ministrija ir ņēmusi vērā. Pašreiz tie fokusējas skrīninga programmu ietvaros. Pārbaudes finansē valsts. Skrīnings paredzēts trim lokalizācijām – resnās un taisnās zarnas izmeklējumiem (kur šī programma nedarbojas), krūts vēža izmeklējumiem, kur savukārt aptverti ir vismaz 40%, kā arī dzemdes kakla izmeklējumiem, kur atsaucība ir mazāka.

– Varbūt cilvēki baidās, ka pēc primāro analīžu veikšanas viņus nosūtīs uz nopietnākām pārbaudēm, par kurām nespēs samaksāt.

– Ja tas notiek skrīninga programmas ietvaros, pacientam par izmeklējumiem ir jāveic tikai līdzmaksājums. Tas faktiski ir simbolisks – trīs četri eiro.

– Cik ātri var tikt uz šīm pārbaudēm?

– Ar krūšu izmeklējumu nav nekādu problēmu. Uz kolonoskopiju jāgaida divas vai trīs nedēļas.

– Onkoloģijas centrs ir Austrumu slimnīcas (AS) sastāvdaļa. Kā zināms, AS ir lielas problēmas ar naudu. Tā ir uz bankrota robežas. Tātad vai finansiāli apdraudēta ir arī Viestura Krūmiņa vadītā klīnika?

– Skatoties no AS apvienības viedokļa, Onkoloģijas centrs vienmēr bijis privileģētā situācijā. Ja runājam par onkoloģisko izmeklējumu kvotām, tās ir pat proporcionāli lielākas nekā citām slimnīcām. Protams, arī tās ir nepietiekamas. Patlaban pacientu ārstēšana nav apdraudēta. Viņi saņem visu, kas ir paredzēts – operācijas tiek veiktas un ķīmijterapija arī.

– Tātad sliktākajā gadījumā nenotiks Onkoloģijas centra turpmāka attīstība?

– Tomēr labā ziņa ir tā, ka pacienti necietīs. Protams, ņemot vērā sarežģīto slimnieku kontingentu, kāds ir universitātes slimnīcās, un valsts parādus, kuri jau velkas līdzi kopš 2011. gada, problēmas ir uzkrājušās. Skatoties uz šābrīža ģeopolitisko situāciju, šaubos, ka medicīnai tiks piešpricētas finanses. Vai sistēmas ietvaros vēl var atrast rezerves? Ļoti šaubos.