Aukstajā karā izmēram ir nozīme

Tieši pirms gada Neatkarīgā rakstīja, ka amerikāņi Latvijā ieradīsies tūkstošos, un toreiz mūsu amatpersonas šo informāciju dēvēja par spekulācijām. Šomēnes amerikāņi patiešām ierodas un patiešām tūkstošos.

Vēsturiski šis, iespējams, ir ļoti nozīmīgs notikums, taču to varēs novērtēt tikai ar zināmu laika distanci, spriež vēsturnieks Ainārs Lerhis. Vismaz īstermiņā Baltijas reģiona drošībai šis fakts ir svarīgs, jo karavīri ir ASV pilsoņi, un, sākoties kādām nepatikšanām ar Krieviju, Amerika nāktu savējos aizstāvēt. Turklāt būtiskāk, ka viņu atvestā militārā tehnika – tanki, bruņumašīnas un helikopteri – kopumā apmēram 750 vienību – atšķirībā no karavīriem vairs nekur nerotēs un paliks Baltijas reģionā. Tādējādi amerikāņu solim ir ne tikai simboliska, bet arī gluži praktiska nozīme. Uz iespējamo konflikta zonu tehnika nebūtu jāgādā no nulles – tā jau tur atrastos. Nebūtu arī jāuztraucas, ka potenciālais ienaidnieks nobloķēs loģistikas ceļus. Tātad atvesto ieroču daudzumam un sabiedroto armijas izmēram pašlaik jau ir vairs ne simboliska, bet gluži praktiska nozīme.

Ieroči Ukrainai?

Formāli ASV armija Baltijas valstīs ieradusies, lai piedalītos militārajā mācību operācijā Atlantic Resolve. Saskaņā ar oficiālo skaidrojumu operācijas mērķis ir apliecināt ASV nepārtraukto ieguldījumu NATO dalībvalstu kolektīvajā drošībā, veicinot mieru un stabilitāti Baltijas valstīs un Polijā. Krievi tikmēr amerikāņu atnākšanā uz Baltiju saskata citas sakarības. Krievijas Stratēģisko novērtējumu un prognožu centra ģenerāldirektors Sergejs Griņajevs pieļauj, ka šī tehnika tiks izmantota Ukrainā – jau aprīlī, kad karš atjaunosies un jau ar amerikāņu spēku piedalīšanos. Zināmā mērā tas saskan ar Pentagona amatpersonu pārspriedumiem, ka pati Krievija tikai ietur pauzi pirms liela uzbrukuma Austrumukrainā. Turklāt ASV prezidents Baraks Obama joprojām nav atteicies no iespējas piegādāt ukraiņiem bruņojumu. Šādu iespēju piektdien apliecināja ASV vēstnieks Ukrainā Džefrijs Pajets.

Krievija draud ar sekām

Valstu militāri politiskā retorika pašlaik ļoti atgādina aukstā kara gadus, secina vēsturnieks Ainārs Lerhis. Situācija tiek arvien vairāk saspīlēta, un katra puse savu nākamo rīcību pamato ar pretējās puses izdarīto soli. Amerikāņu ierašanās Baltijā ir atbilde Ukrainas notikumiem. Krievijas Ārlietu ministrija savukārt paziņojusi, NATO spēku izvietošanai pie Krievijas robežām būs sekas, vienalga, vai šie spēki tiek rotēti vai atrodas uz vietas pastāvīgi. Kā sekas izpaudīsies, netiek precizēts. Iespējams, vērienīgās militārās mācības, kas Krievijā sākušās ceturtdien, manevri Krimā un Ukrainas pierobežā jau ir šo seku sastāvdaļa.

Latvijas Aizsardzības ministrija preventīvi mierina, ka pašlaik īpaši satraukties par Krievijas draudiem nav pamata. Militāri publisko attiecību departamenta direktors Kaspars Galkins paskaidro – nav pirmā reize, kad Krievija nāk klajā ar tādiem paziņojumiem. Mūsu ministrijas skatījumā, 3000 amerikāņu karavīru neesot nekas ekstrēms. Daudz dalībnieku esot bijis arī citās mācībās.

Parasts karš ir iespējams

Ministrijas pozīcijai pievienojas arī Drošības un stratēģiskās pētniecības centra izpilddirektors Jānis Bērziņš: «Šī nav nekāda īpaša mobilizācija. Tikai mācību vingrinājums.» Krievijas apgalvojumus, ka atvestie ieroči patiesībā varētu būt paredzēti Ukrainai, J. Bērziņš noraida. Sabiedrotie parasti darot to, ko runā. Kā tālāk attīstīsies situācija, var tikai minēt. Krievija pašlaik nodarbojas ar kontrolētu konflikta eskalāciju, taču neesot tik stipra, lai uzbruktu NATO dalībvalstīm. Tomēr, pēc eksperta domām, taisnība arī neesot tiem pļāpām, kas Krievijas prezidentu un viņa militāros ģenerāļus iztēlo par prātā jukušiem pašnāvniekiem. «Nav iespējams izprast Krievijas militāro stratēģiju, liekot to zem mūsu teorijām. Taču darbojas viņi ļoti loģiski.»

Vai parasts karš mūsdienās vispār ir iespējams, ja tajā piedalās kodolvalstis? Ukrainas piemērs rāda, ka jā. J. Bērziņš atgādina: «Krievijas militārajā doktrīnā esot ierakstīts, ka kodolieroči ir piemērojami tikai gadījumā, ja apdraudēta ir valsts eksistence.» Tātad neliels vai pat liels karš pierobežā ir teorētiski iespējams arī bez kodolarsenāla iedarbināšanas.