Mājokļu cenas Latvijā zemas
Nekustamo īpašumu kompānija Ober-Haus nākusi klajā ar salīdzinājumiem par nekustamo īpašumu tirgu trijās Baltijas valstīs.
Ober-Haus produkts ir daudz simpātiskāks nekā Rīgas satiksmes transporta līdzekļos rādītais videoklips ar transporta biļešu cenu salīdzinājumu dažādās pasaules malās. Tur atskaites punkti piemeklēti tā, lai Rīgas satiksmes cenas izskatītos zemas vismaz tik ilgi, kamēr nekas netiek teikts par cilvēku ienākumiem tajās vietās, starp kurām salīdzināti viņu izdevumi par sabiedrisko transportu. Ober-Haus apskatā gan ir nosauktas vidējās mēnešalgas Latvijā un abās tās kaimiņvalstīs – 990 eiro pirms nodokļu atvilkumiem Igaunijā, 761 eiro – Latvijā un 675 eiro – Lietuvā. Arī tāds salīdzinājums, protams, nav izsmeļošs, jo katrā valstī pastāv atšķirības atalgojuma līmeņos starp galvaspilsētu un pārējo valsti un atšķirīgs ir sadalījums, no kura iegūst vidējo rādītāju. Vienu un to pašu skaitlisko rezultātu taču iespējams iegūt gan tāpēc, ka vairākums darbinieku saņem aptuveni vidējai algai atbilstošu reālo algu, gan tāpēc, ka lielākā daļa algu ir vai nu daudz augstākas, vai daudz zemākas par vidējo algu. Tālāk būtu jāpēta struktūra nepieciešamajiem izdevumiem, bez kādiem cilvēks vispār nevar būt algas saņēmējs: gribi saņemt algu Rīgā – dzīvo Rīgā un maksā šejienes cenas. Mājokļu darījumos cilvēki caurmērā var tērēt tikai to, kas paliek pāri pēc ikdienas izdevumu segšanas. Ja ikdienas izdevumi pieaug – dubultojas, kā biļešu cenu gadījumā Rīgā, tad mājokļu cenām būtu atbilstoši jāpazeminās.
Ober-Haus sniegtais cenu salīdzinājums liek domāt, ka Rīga bijusi dārga no ikdienas izdevumu viedokļa jau pirms braukšanas biļešu cenu dubultošanas. Proti, pret ikdienas izdevumu svārstībām jūtīgākā publikas daļa mēdz mitināties divistabu dzīvoklīšos padomju laiku standartapbūvē. Lai tādu dzīvoklīti iegūtu, Rīgā nākas maksāt starp 600 un 850 par kvadrātmetru atkarībā no mājokļa novietojuma (kādā mikrorajonā, cik nolietotā ēkā utt.), bet Viļņā šī amplitūda ar 859 eiro tikai sākas un aiziet virs 1000 eiro par kvadrātmetru. Tallinā tā vēl augstāka, kā tam arī jābūt atbilstoši vidējo algu salīdzinājuma rezultātiem, bet Latvijas un Lietuvas gadījumā nāk prātā zemūdens straumes. Laikam jau arī nauda plūst līdzīgi šādām straumēm, kuru esamību apliecina negaidīti virpuļi jeb ieņēmumu un izdevumu attiecība.
Potenciālie pircēji un potenciālie pārdevēji nekad un nekur nevar vienoties, kas ir labi un kas ir slikti: vai ka cenas aug un ekonomika attīstās, vai ka krīt cenas un daudz kas cits. Konkrētajā gadījumā mājokļu cenas Baltijā ir augušas visās valstīs, bet pieauguma izkliede ir ļoti jūtama: gada laikā Tallinā +9,1%, Viļņā +8,4% un Rīgā tikai +5,8%. Tad kurā no šīm pilsētām gribētu dzīvot katrs no mums?
Jauno mājokļu celtniecība notiek proporcionāli mājokļu cenu pieaugumam, kas pievelk naudu attiecīgajai nozarei. Tas daudz ko izskaidro, kāpēc pērn Viļņā + 3000 dzīvokļu jaunajos projektos, Tallinā – nedaudz virs 1000 jaunu dzīvokļu un Rīgā ap 900 jaunu dzīvokļu. Šogad Rīgā pieteikti + 1400 jaunu dzīvokļu, Tallinā + 1200 un Viļņā pat + 3500, bet tur tā jau esot drudža pazīme – karstums pirms drebuļiem. Izrādās, Lietuvā noteiktas tādas energoefektivitātes normas, kas sadārdzina jauno mājokļu celtniecību par 1/5 daļu, tāpēc attīstītāji steidz noformēt savus projektus pirms normas piemērošanas sākuma nākamā gada 1. janvārī.
Bez drudža mājokļu būvē un tirgū nevar iztikt arī Latvija. Mūsu paņēmieni tā sasniegšanai ir, pirmkārt, nemitīga Maksātnespējas likuma grozīšana vismaz kopš 2010. gada un, kas vēl jo iedarbīgāk, uzturēšanās atļauju pārdošana un nesen pārdošanas faktiska apturēšana ārzemniekiem. Šis bizness balstījās uz gandrīz visā Eiropā derīgu uzturēšanās atļauju pārdošanu kopā ar nekustamo īpašumu, kas atrodas tieši Latvijā. Cik nesaprotamu iemeslu dēļ Latvijas kaimiņvalstis šo piepelnīšanās iespēju neizmantoja, tik nesaprotama ir arī Latvijas atteikšanās no iespējas piesaistīt lielu naudu ja ne tieši valsts budžetā, tad tomēr valsts ekonomikā. Gan jau arī šajā gadījumā ir darīšana ar zemūdens straumēm varas sadalījumā starp partijiski noformētajiem, bet varbūt pavisam citiem grupējumiem Latvijā un tāpat ar Latvijas reālajām saistībām pret ES un NATO, lai šīs organizācijas paturētu savos biedros ekonomiski un militāri vārgo Latviju.
Šajā vietā jāpārstāsta Ober-Haus Real Estate Latvia valdes priekšsēdētājas Aijas Āboliņas un valdes locekļa Sandra Kuriloviča prezentācijā ļoti būtiskā atsauce uz viņu kolēģiem Krievijā, kuri jau pirms gada teikuši, ka Latvija Krievijas iedzīvotājiem vairs nešķiet droša vieta. Latvija ir atgriezusies tajā bufervalsts statusā, kura dēļ citas valstis to vispār oficiāli atzina 1921. gadā. Latvija, tātad, ir bufervalsts, kas izveidota tāpēc, lai tiktu samīcīta pirmā. Būtu jocīgi iedomāties tādus bēgļus, kuri sēstos paši un liktu savas mantas uz bufera, nevis aiz bufera, ja vien ir tāda iespēja. Šāda iespēja viņiem ir.
Sarunās pirms gada teikts, ka Krievija var pārņemt Latviju ar visiem saviem, t. i., ar Krievijas ideoloģiskajiem, politiskajiem un ekonomiskajiem bēgļiem tikpat viegli kā Krimu. Latvijas pārstāvji tad domājuši un teikuši, ka tā tas nav, jo nevar būt. Kopš tā laika apritējušais gads parādījis, ka būt varētu jebkas: protams, ne jau viegli, bet smagi visām iesaistītajām pusēm līdz pat tādai situācijai, kā cilvēki (vairāk cilvēku nekā Latvijā) tagad dzīvo Donbasā. Tur daudzviet patiešām realizējusies tāda mājokļu cenu pazemināšana, par kādu Latvijā daudzi sapņo, nepārdomājot visus cēloņus un sekas šādam cenu kritumam. Latvija cer neko tādu nepieļaut ja ne ar saviem, tad ar citu valstu spēkiem. Ober-Haus prezentācijas dienā Neatkarīgās pirmajā lapā tika parādīta ASV kara tehnikas ievešana Latvijā. Ar to vajadzētu pietikt, lai uzņēmēji un jebkuri Latvijas iedzīvotāji drīkstētu dzīvot, kā dzīvojuši līdz šim.