Mēs visi vēl samaksāsim par CO2
«Kvotu ir pārāk daudz, to cena ir pārāk zema. Oglekļa tirgu ir nepieciešams stabilizēt, jo ir liels kvotu pārpalikums.» Tā par nedienām ar gaisa tirdzniecību satraucas nevis kādi ļauni aristokrātiski apelsīni no Sīpoliņa piedzīvojumiem, bet gan Briseles ierēdniecība nesenajā seminārā Latvijas žurnālistiem.
CO2 bizness šobrīd piedzīvo smagas dienas – lētāk ir pirkt kvotas nekā investēt tā sauktajās zaļajās tehnoloģijās. Lai piespiestu uzņēmumus mainīt uzvedību, Eiropā nolemts veidot īpašu izmešu tirgus stabilitātes rezerves fondu. Tiklīdz CO2 kvotu cena nokristos zem nosacīta kritiskā līmeņa, Eiropas Komisija noteiktu daudzumu kvotu izņemtu laukā no tirgus, padarot kvotas atkal par pieprasītu, deficītu un, pats galvenais, dārgu preci.
Parastam mirstīgajam visa šī ņemšanās ap globālo sasilšanu varētu būt tukša skaņa, ja vien jau tuvākajos gados tā nesolītu dzīves sadārdzināšanos dažnedažādākajās jomās. Kvotas būs vajadzīgas ne tikai lielām ražotnēm, bet arī govīm, lidmašīnām, katlumājām. Un tikai tādēļ, lai tiektos uz cilvēka spēkiem nesasniedzamu mērķi – nepieļaut vidējās gaisa temperatūras paaugstināšanos pasaulē par diviem grādiem. Nesasniedzamu kaut vai tāpēc, ka no visiem pasaules siltumnīcefekta gāzu izmešiem tikai 10% ir uz Eiropas Savienības sirdsapziņas. Un arī cilvēka ietekme uz globālo klimatu nav pierādīta, zinātniski konstatējams vien fakts, ka klimats ilgtermiņā mainās.
Absurdākais šai stāstā attiecas uz Latviju, jo mēs esam valsts, kas nevis emitē par klimata ienaidnieku pasludināto ogļskābo gāzi, bet gan absorbē to. Meži piesaista CO2. Neatkarīgā jau vēstīja, ka Latvijai un Rumānijai ir viszemākais izmešu līmenis. Tas tāpēc, ka abās valstīs ražošana ir niecīga, lauksaimniecība tikai sākusi attīstīties, turklāt Latvija ir ļoti zaļa.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija šo faktu ir pamanījusi. Ja tirgošanās notiek ar CO2 kvotām, tad vēl loģiskāka šķiet tīra gaisa novērtēšana par resursu. Tomēr tā domā tikai Latvijā, un nekādas atlaides, piemēram, mazāku prasību veidā, mums nespīd, nemaz nerunājot par to, ka rūpnieciski attīstītās valstis mums kaut ko varētu maksāt. Ministrijas valsts sekretāra vietniece Alda Ozola, taujāta, vai Latvijai tas zaļums vispār dod kādas priekšrocības izmešu kvotu tirgū, atbild: «Īsā atbilde ir – nē. Reālā ietekme netiek ņemta vērā, tāpēc neviens šādas debates nav atvēris.» Tādas būtu izdevīgas vienīgi Latvijai, tāpēc sabiedroto mums nav.
Šobrīd kvotu daudzums un cena satrauc galvenokārt lielos ražojošos uzņēmumus un termocentrāles, taču jau drīzumā līdzīgas rūpes gaida arī lauksaimniekus, jo izmešu daudzums jāsamazina arī tai tautsaimniecības sektorā, kas šobrīd nepiedalās emisiju tirdzniecības sistēmā. Kā tas varētu notikt Latvijā, pagaidām nav zināms. Vispirms būs sarunas, par cik procentiem Latvijai jāsamazina izmešu daudzums. Bet jau pēc tam – kuri sektori un kā to darīs. Lauksaimniecībā katrai fermai, iespējams, tiks piešķirts noteikts kvotu daudzums, un, ja zemnieks uzskatīs par nepieciešamu paņemt vēl kādu govi klāt, kvotas jau nāksies pirkt.
Vēl viena, zaļajiem biznesmeņiem priecīga, bet iedzīvotājiem bēdīga ziņa – arī mazo lauku katlumāju skursteņus nāksies aprīkot ar gaisa attīrīšanas iekārtām. Protams, maksāt par to nāksies siltuma patērētājiem.
Kopš 1990. gada Eiropas izmešu daudzums ir samazināts par 19%. Vai tas kaut kā ir ietekmējis vides stāvokli un vēl jo vairāk klimatu, Briselē nevienam nav ne jausmas. Toties zaļais bizness jūtas pārsteidzoši labi, un līdz 2030. gadam izmešu daudzumu plānots samazināt vēl par 32%. Kā sarunā ar Latvijas žurnālistiem priecājās Eiropas vides, jūrlietu un zivsaimniecības komisārs Karmenu Vella: «Zaļā ekonomika pat krīzē bija ļoti noturīga.» Un eksperti prognozē, ka līdz 2020. gadam globālā zaļās ekonomikas tirgus apgrozījums dubultosies.