Pērn Latvijā dzīvojošās ģimenēs adoptēti 105 bērni, bet uz ārzemēm adopcijā nodots 141 bērns, šodien Bērnu tiesību aizsardzības apakškomisijas sēdes deputātus informēja Labklājības ministrijas (LM) Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Līvija Liepiņa.
Pēc viņas stāstītā, salīdzinot ar 2008. gadu, Latvijā 2009. gadā adoptēts par diviem bērniem vairāk, bet uz ārzemēm adoptēto bērnu skaits pieaudzis par 58.
Liepiņa pastāstīja, ka pērn arī pieaudzis to ārzemju ģimeņu skaits, kuras bija gatavas adoptēt nevis vienu, bet arī vairākus bērnus, tas ir, brāļus vai māsas, taču šo ģimeņu skaits sarucis Latvijas adoptētāju vidū.
Vairāk nekā puse, tas ir, 70 no Latvijā adoptētajiem bērniem, bija vecumā līdz četriem gadiem. Turpretī lielākais skaits uz ārzemēm adoptēto bērnu bija vecumā no trim līdz septiņiem gadiem.
Tāpat LM informē, ka 2009.gadā visvairāk - 52 - Latvijas bērni adoptēti Itālijā, 44 bērni adoptēti Francijā, 42 - ASV, divi Šveicē un viens Kanādā
Tāpat LM apkopotie dati liecina, ka 2009.gada beigās adopcijas reģistrā bija ziņas par 1336 adoptējamiem bērniem, salīdzinoši 2008.gada beigās šādas ziņas bija par 1351 bērnu. No šiem bērniem 507 ir noteikta invaliditāte vai ir ievērojami veselības traucējumi.
Tāpat reģistrā bija ziņas par to, ka rindā uz adopciju stāv 25 ģimenes no Latvijas un 320 - no citām valstīm.
Komentējot situāciju Latvijā, kā arī Rīgas Dzemdību nama sniegto informāciju, ka pērn tur esot pamesti uz pusi vairāk bērnu, Liepiņa minēja, ka, iespējams, šai iestādē pamestu bērnu ir vairāk, ņemot vērā slēgto dzemdniecības iestāžu skaitu, jo ārpusģimenes aprūpes iestādes par pamestu bērnu pieaugumu neinformē.
Deputātus tāpat interesēja jautājums par audžuģimenēm un brīdi, kad bērns no audžuģimenes tiek izņemts, lai turpinātu dzīvi pie saviem adoptētājiem. Ingrīda Circene (JL) pauda pārliecību, ka šis brīdis ir trauma gan audžuvecākiem, gan bērnam, tāpēc būtu vēlams šos bērnus tomēr atstāt šai ģimenē, nevis viņiem meklēt citu. Pēc Circenes domām, daudzi vecāki sarežģīto ekonomisko apstākļu dēļ uzņemas audžuvecāku lomu tāpēc, ka viņiem tiek maksāts pabalsts, bet adoptētājiem nē.
Turpretī Ērika Zommere (TP) pauda pārliecību, ka no audžuvecāku puses ir neētiski uzņemties atbildību par bērnu tikai tādā gadījumā, ja par to maksā.
Liepiņa paskaidroja, ka nekad ar varu bērni no audžuģimenēm paņemti netiek, jo tiek prasīts arī bērna viedoklis par to, vai viņš vēlas dzīvot citā ģimenē. Līdz ar to ir gadījumi, kad bērnus neadoptē arī tāpēc, ka viņi to ir izvēlējušies.