Saruna ar Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) Nodarbinātības statistikas daļas vadītāju Zaigu Priedi un Ienākumu un dzīves apstākļu statistikas daļas vadītāju Viktoru Veretjanovu par to, kāpēc atšķiras Nodarbinātības valsts aģentūras sniegtie bezdarba līmeņa dati no tiem, kādus publicē CSP un Eurostat; par nodarbinātības dinamiku, tās salīdzinošo līmeni ar citām valstīm un riska grupām, kurās esošajiem draud nonākšana ilgstošo bezdarbnieku rindās; par to, cik daudz Latvijas iedzīvotāju nevar atļauties vismaz katru otro dienu ēst gaļu vai zivis un samaksāt par īri un komunālajiem pakalpojumiem, kā arī par izmaiņām sabiedrības ienākumu nevienlīdzībā.
– Reģistrētā bezdarba dati, par kuriem ziņo Nodarbinātības valsts aģentūra, atšķiras (parasti ir zemāki) no tiem datiem, kādus publicē CSP, un šī datu atšķirība dažkārt rada neizpratni vai pat neticību to patiesumam. Kā šī atšķirība izskaidrojama?
Zaiga Priede: – Informācijas avots darba meklētāju īpatsvaram ir darbaspēka apsekojums, kurš, lai būtu savstarpēji salīdzināms, tiek veikts pēc vienotas metodoloģijas visās ES dalībvalstīs. Savukārt reģistrētais bezdarba līmenis vairāk ir saistīts ar attiecīgās valsts likumdošanu. Līdz ar to reģistrētais bezdarba līmenis nav pilnībā starptautiski salīdzināms. Latvijā darba meklētāju skaits līdz šim bijis lielāks nekā reģistrēto bezdarbnieku skaits, jo savā apsekojumā ietveram arī tos, kuri nereģistrējas Nodarbinātības valsts aģentūrā kā bezdarbnieki, bet darbu meklē citā veidā.
– Cik bieži notiek šie apsekojumi?
Z.P.: – Tas ir nepārtraukts apsekojums, kura ietvaros intervijas notiek katru nedēļu, bet rezultāti tiek publicēti reizi ceturksnī un plašāks datu apkopojums reizi gadā.
– Kā tas notiek citās valstīs?
Z.P.: – Pamata publikācijas notiek reizi ceturksnī, bet atsevišķās valstīs dati tiek publicēti katru mēnesi. ES statistikas birojs katru mēnesi publicē bezdarba rādītāju novērtējumu, tā saucamo harmonizētā bezdarba līmeni, kas gan nav pilnībā harmonizēts un balstās uz to pašu apsekojumu, bet izmanto arī reģistrētā bezdarba līmeni un datus sezonāli izlīdzina. Tie ir sarežģīti aprēķini, un tos veic Eurostat. Drīzumā arī mēs sāksim publicēt šos novērtējumus katru mēnesi.
– Nupat ir publicēts jaunākais darbaspēka apsekojums. Kādas tendences šis apsekojums iezīmē?
Z.P.: – 19. februārī mēs publicējām datus par 2014. gada 4. ceturksni un gadu kopumā. Var teikt, ka tendences ir pozitīvas. Nodarbinātības līmenis (procentos pret iedzīvotāju skaitu tajā pašā vecuma grupā) palielinās. Darba meklētāju īpatsvars samazinās, un gribu uzsvērt kādu īpaši iepriecinošu tendenci – jauniešu bezdarbs samazinās, un pieaug nodarbināto jauniešu īpatsvars. Arī iedzīvotāju grupa, kas ir zaudējuši cerības atrast darbu un to vairs nemeklē, nedaudz samazinās.
– Procentuāli nodarbināto skaits palielinās, bet absolūtajos skaitļos?
Z.P.: – Absolūtajos skaitļos samazinās, jo samazinās arī iedzīvotāju skaits.
– Cik šobrīd Latvijā ir nodarbināto?
Z.P.: – Pagājušā gadā nodarbināto skaits bija 885 tūkstoši.
– Kādi bija šie rādītāji pirms krīzes un krīzes dziļākās bedres punktā?
Z.P.: – Pirms krīzes 2006.–2007. gadā nodarbināto skaits bija pāri par miljonu. Dziļākais kritums bija 2010. gadā, kad nodarbināti bija tikai 850 tūkstoši, un tajā laikā arī bija visaugstākais darba meklētāju īpatsvars.
– Jaunatnes bezdarbs ir liela problēma Dienvideiropā, bet pie mums augsts bezdarba risks ir pirmspensijas vecuma grupā. Kādas iezīmējas tendences šajā grupā?
Z.P.: – Pagājušā gadā ceturtā daļa no visiem ilgstošiem bezdarbniekiem (tādi, kas darbu meklē ilgāk nekā 12 mēnešus) bija vecumā no 45 līdz 54 gadiem. Savukārt no kopējā darba meklētāju skaita minētā vecuma grupa veido vairāk nekā piekto daļu (22,8%).
– Jūs minējāt, ka kopējās tendences ir pozitīvas. Bieži tas tiek skaidrots ar to, ka cilvēki, kuri darbu nevar atrast, vienkārši aizbrauc no valsts darba meklējumos citās valstīs.
Z.P.: – Diemžēl šajā apsekojumā emigrācijas rādītāji neuzrādās.
– Vai šajā pētījumā parādās cilvēku noskaņojums, viņu drošība par nākotni?
Viktors Veretjanovs: – Vēl viens apsekojums, kuru veic CSP, ir ienākumu un dzīves apstākļu apsekojums. Šajā apsekojumā ir iekļauts plašs jautājumu loks par iedzīvotāju dzīves līmeni, t.sk. jautājumi, cik lielā mērā cilvēkiem izdodas segt ikdienas izdevumus. Respondentiem ir seši atbilžu varianti: sākot no «ļoti viegli» un beidzot – «ar lielām grūtībām». Rādītāji šajā jautājumā uzlabojas, lai gan salīdzinoši lēni – 2010. gadā bija 23,3% mājsaimniecību, kuras varēja segt ikdienas izdevumus ar lielām grūtībām, bet 2014. gadā tādu mājsaimniecību bija 20,1%. No apsekojuma arī redzams, ka iedzīvotāju spēja apmaksāt ikdienas izdevumus ir ļoti atkarīga no ienākumu līmeņa – ja starp 20% Latvijas mājsaimniecību ar zemākiem ienākumiem 39,1% mājsaimniecību varēja apmaksāt rēķinus ar lielām grūtībām, tad starp 20% mājsaimniecību ar augstākiem ienākumiem tādu bija vien 5,2%. Svarīgs ir arī tāds rādītājs kā materiāla nenodrošinātība. Aptaujā ir deviņi jautājumi par to, vai cilvēki var atļauties noteiktus labumus vai arī līdzekļu trūkuma dēļ ir spiesti no kaut kā atteikties. Piemēram, katru otro dienu ēst gaļu vai zivis, pavadīt nedēļu garas brīvdienas ārpus mājas, samaksāt īri un komunālos pakalpojumus, uzturēt mājoklī atbilstošu siltumu, segt neparedzētus izdevumus, iegādāties un uzturēt vieglo auto, televizoru, veļas mazgājamo mašīnu un mobilo tālruni. Ja uz četriem jautājumiem no deviņiem ir negatīva atbilde, tad uzskatām, ka šī mājsaimniecība ir dziļi materiāli nenodrošināta. Šādu dziļi materiāli nenodrošinātu ģimeņu īpatsvars samazinās. 2014. gadā tādu bija 19,2%, salīdzinot ar 24,0% 2013. gadā. Tas ir būtisks samazinājums.
– Šādi apsekojumi tiek veikti jau ilgāku laiku. Kādas ir vērojamas izmaiņas ilgākā laika posmā?
V.V.: – Materiālās nenodrošinātības rādītājs tiek rēķināts katru gadu kopš 2005. gada, kad CSP pirmo reizi veica ienākumu un dzīves apstākļu apsekojumu. 2005. gadā dziļi materiāli nenodrošinātas bija 39,3% mājsaimniecību, bet 2008. gadā šādu mājsaimniecību īpatsvars strauji kritās līdz 19,3% un krīzes laikā atkal pieauga līdz 31,0% 2011. gadā.
– Svarīgs ienākumu nevienlīdzības rādītājs ir tā saucamais Džini koeficients (kur – 0, visi ienākumi sabiedrībā ir sadalīti absolūti vienlīdzīgi, un – 100, visi sabiedrības ienākumi pieder 1 cilvēkam). Kādas ir šī rādītāja izmaiņas?
V.V.: – Salīdzinot ar pirmskrīzes periodu (2008. gadu), ir vērojams būtisks Džini koeficienta samazinājums. 2008. gadā tas bija 37,5, 2013. gadā bija 35,5. Salīdzinājumā ar 2012. gadu gan ir vērojams neliels pieaugums. Cits ienākumu nevienlīdzības rādītājs ir 20% bagātāko iedzīvotāju ienākumu līmeņa (5. kvintiļu grupa) attiecība pret 20% trūcīgāko ienākuma līmeni (1. kvintiļu grupa). Šī attiecība arī samazinās. 2008. gadā bagātāko iedzīvotāju kvintiles ienākumi pārsniedza trūcīgāko iedzīvotāju kvintiles ienākumus 7,4 reizes, bet 2013. gadā tikai 6,5 reizes.
– Pirms desmit, piecpadsmit gadiem pensionāri ar saviem fiksētajiem ienākumiem visbiežāk ierindojās vidējās ienākumu kvintilēs un vismazākie ienākumi uz vienu mājsaimniecības locekli bija cilvēkiem ar vairākiem bērniem, nepilnām ģimenēm ar bērniem un bezdarbniekiem. Kādā situācijā pensionāri ir tagad?
V.V.: – Pensionāru relatīvā pārticība ir diezgan svārstīga. Ja mēs skatām datus grafikā, tad pensionāru nabadzības riska līkne līdzinās amerikāņu kalniņiem. Pirms krīzes viņi salīdzinājumā ar citām iedzīvotāju grupām bija neizdevīgākā situācijā ar augstu nabadzības risku, bet krīzes laikā izdevīgākā, jo pensionāriem ienākumi nemainījās tik strauji kā algotajiem strādniekiem. Šobrīd, pēckrīzes laikā, kad vidējā alga pieaug straujāk nekā pensionāru ienākumi, viņi atkal kļūst relatīvi trūcīgāki. Piemēram, 2013. gadā vidējā alga pieauga par 6%, kamēr pensijas tikai par 1%. Pēc pēdējiem datiem visaugstākais nabadzības risks ir cilvēkiem, kuri dzīvo vienas personas mājsaimniecībā un ir 65 gadus veci vai vecāki (vientuļie pensionāri). 51,1% no šādām mājsaimniecībām ir pakļautas nabadzības riskam. Interesanti, ka 2010. gadā tikai 8,5% no vientuļiem pensionāriem bija šajā nabadzības riska zonā. Kopumā var teikt, ka pēdējos gados pensionāri «pārceļo» no vidējo ienākumu grupas (3. kvintiļu grupa) uz zemākām ienākumu grupām.
– Ar ko izskaidrojamas šīs atšķirības?
V.V.: – Tas izskaidrojams ar nabadzības riska sliekšņa izmaiņām, kas ir cieši saistīts ar vidējo ienākumu līmeni un veido 60% no tā. Ja vidējais ienākumu līmenis pieaug un 60% no tā ir virs lielākās daļas pensionāru pensiju, tad nelielo pensiju saņēmēji iekļūst šajā riska zonā, bet, ja vidējie ienākumi samazinās, tad liela daļa pensiju pārsniedz šos 60% un izkļūst no nabadzības riska zonas. Krīzes laikā samazinājās gan nodarbināto algas, gan arī pati nodarbinātība un daudzi zaudēja darbu un ienākumus, kā rezultātā samazinājās arī vidējie ienākumi.
– Tradicionāli smaga situācija ar nodarbinātību veidojas provincē un lauku apgabalos. Kādas tur vērojamas tendences?
Z.P.: – Šobrīd mēs teritoriālā griezumā neesam to skatījuši, bet valsts līmenī lauksaimniecībā nodarbināto skaits samazinās un iedzīvotāju skaits laukos arī samazinās. Liela daļa lauku iedzīvotāju brauc projām.
– Kādi mūsu nodarbinātības rādītāji izskatās salīdzinājumā ar citām valstīm un mūsu kaimiņiem?
Z.P.: – Tendences ir līdzīgas. Nodarbinātības līmenis pieaug un darba meklētāju skaits samazinās abās kaimiņvalstīs. Darba meklētāju īpatsvars Latvijā ir ļoti tuvs vidējam ES līmenim. Vislielākais tas ir Grieķijā – 26%, Latvijā – 10,7% un vismazākais Vācijā – 4,8%. No Baltijas valstīm vislabākā situācija ir Igaunijā – 6,6%. Viņiem nodarbinātības situācija tradicionāli ir labākā, savukārt Latvijā un Lietuvā nodarbinātības rādītāji atšķiras tikai nedaudz.
– Kā ar ienākumu nevienlīdzību?
V.V.: – 2013. gadā Igaunijā ienākumu nevienlīdzību raksturojošie rādītāji ir pieauguši straujāk nekā Latvijā – Džini koeficients Igaunijā pieauga no 32,9% 2012. gadā līdz 35,8% 2013. gadā, bet turīgāku iedzīvotāju ienākumi (5. kvintiļu grupa) 2013. gadā ir 6,6 reizes lielāki par trūcīgāko ienākumiem (1. kvintiļu grupa), 2012. gadā – 5,5 reizes lielāki, un pirmo reizi attiecīgie rādītāji Latvijā ir zemāki nekā mūsu ziemeļu kaimiņvalstī. Savukārt par Lietuvu pēdējie pieejamie dati ir par 2012. gadu – Džini koeficients bija 34,6%, bet kvintiļu attiecību indekss – 6,1.
– Cik lielā mērā šiem apsekojumiem var uzticēties un tie atspoguļo patieso situāciju?
V.V.: – Pirmkārt, šo apsekojumu aptverto cilvēku skaits ir salīdzinoši liels. Tas nav viens tūkstotis kā dažādās aptaujās, bet gan ap 12 000 personu vecumā no 16 gadiem jeb 6100 mājsaimniecību, kuras tiek intervētas. Statistika ir tik patiesa, cik patiesi ir respondenti. Datu precizitāte ir atkarīga no cilvēku sniegtajām atbildēm. Piemēram, nesen mēs salīdzinājām kopējo algu fondu, kas atspoguļojas IKP nacionālajos kontos, ar to naudas apjomu, kas iegūts mūsu apsekojumā – šī starpība bija ļoti niecīga, vien daži procenti. Tas nozīmē, ka mūsu dati ir ar augstu ticamības pakāpi.
Z.P.: – Piekrītu kolēģim un piebildīšu, ka darbaspēka apsekojums 2014. gadā aptvēra 18 800 mājsaimniecību un 31 400 iedzīvotāju 15 līdz 74 gadu vecumā.
– Kādu ekonomiskās situācijas kopējo ainu zīmē šie pētījumi?
Z.P.: – Ja nodarbinātības līmenis pieaug, darba meklētāju skaits un cerību atrast darbu zaudējušo skaits samazinās, tad kopējā aina uzlabojas. Arī darba samaksas līmenis pieaug. Samazinās mazo algu (līdz 285 eiro mēnesī, neto – uz rokas) saņēmēju īpatsvars, un pieaug nākamās grupas – no 285 eiro līdz 450 eiro saņēmēju – īpatsvars. Jāatzīmē, ka šie ir ienākumi tikai pamatdarbā bez jebkādiem papildu ienākumiem.
V.V.: – Nesen publicējām datus par iedzīvotāju ienākumiem uz vienu mājsaimniecības locekli un bijām pārsteigti, ka 2013. gadā, salīdzinot ar 2012. gadu, tie bija pieauguši par 10,6%, kas ir diezgan liels pieaugums. Šajā rādītājā – 354 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli – gandrīz ir ticis sasniegts pirmskrīzes līmenis. Priecē, ka straujākais ienākumu pieaugums ir tieši trūcīgākajām iedzīvotāju grupām. Pēc mūsu datiem, turīgākie vēl nav sasnieguši 2008. gada līmeni, bet trūcīgākie to sasniedza jau 2012. gadā. Tas liecina, ka ienākumu nevienlīdzība izlīdzinās. Domājot par nākotni, tas ir ļoti svarīgi. Ekonomikai kopumā satraucoši ir tas, ka pieaug pensionāru īpatsvars. Jādomā, kā uzlabot veselības aprūpi un paplašināt iespējas pensionāriem strādāt. Ja salīdzinām 2008. gadu ar 2013. gadu, tad mājsaimniecību budžeta struktūrā sociālie transferti ir pieauguši no 20% līdz 26%. Ja pieņemam, ka lielākā daļa no šiem transfertiem ir tieši pensijas, tad tas nozīmē, ka pieaug pensionāru īpatsvars. Iespējams, ka ienākumu nevienlīdzība, par kuru minēju, samazinās tieši uz pensionāru rēķina, jo pensionāru ienākumu atšķirības ir salīdzinoši nelielas un viņi lielākoties saņem samērā līdzīgas pensijas.