Cenas parāda sastingumu ekonomikā
Centrālā statistiskas pārvalde (CSP) vakar nāca klajā ar vienu no nozīmīgākajiem un arī atraktīvākajiem makroekonomikas rādītājiem. Tam vajadzētu būt ārkārtīgi cieši saistītam ar visu Latvijas iedzīvotāju ikdienu, tomēr šī sasaiste īstenojas ar vairākām atrunām.
Pirmkārt, neviena konkrēta cilvēka (ģimenes, mājsaimniecības) patēriņa grozs nesakrīt ar statistiski vidējo patēriņa grozu.
Otrkārt, 2009. gada patēriņa grozs tika aprēķināts 2008. gada beigās un visu gadu saglabāja trekno gadu izskaņas patēriņa struktūru, kaut gan reālajā dzīvē tā būtiski mainījās. Pagājušais gads vispār bija būtisku izmaiņu gads Latvijā, ko sevišķi uzskatāmi apliecināja pavērsiens no inflācijas uz deflāciju (uz negatīvu inflāciju, kā to tagad liek godāt Eurostat).
Treškārt, šie –1,2% ir tikai viens no ekonomikas aprakstīšanas variantiem, kas vairāk raksturo aprakstīšanas metodiku nekā pašu ekonomiku. Citiem vārdiem sakot, vienu un to pašu ekonomisko situāciju Latvijā apraksta arī rādītājs –1,4% pēc Eurostat metodikas un +3,5%, kas attiecas uz pēdējo 12 mēnešu vidējo patēriņa cenu līmeni. Šis inflācijas rādītāja variants turpmākajos gados varbūt izkonkurēs pārējos, ja Latvijas valsts patiešām centīsies iekļūt eirozonā. Atbilstoši pastāvošajiem Māstrihtas kritērijiem tieši šis inflācijas rādījumu variants tiek ņemts vērā, lemjot par kandidātvalsts (ne)gatavību nomainīt nacionālo valūtu ar eiro.
Deflācija Latvijā tiek sasniegta uz lata iekšējās devalvācijas rēķina. Tas nozīmē, savu vērtību pret (ārzemju, ārējo) valūtu zaudē nevis lats, bet Latvijā nopērkamās preces un pakalpojumi, starp kurām goda vietu ieņem Latvijas iedzīvotāju darbs. CSP visa pagājušā gada garumā ir mērījusi arī darba samaksas kritumu. Pagājušā gada 1. ceturksnī vidējā darba stunda valstī darba devējiem izmaksājusi 3,83 latus – par 35 santīmiem mazāk nekā 2008. gada 4. ceturksnī un par 16 santīmiem vairāk nekā 2008. gada 1. ceturksnī. Pagājušā gada 2. ceturkšņa rādītājs bija darba stundas sadārdzināšanās līdz 4,8 latiem, bet statistiķi skaidroja, ka tas ir tīri matemātisks pieaugums sakarā ar darbinieku atlaišanu – ar kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu un atlaišanas pabalstu. 3. ceturkšņa rezultāts izrādījās 3,98 lati par stundu. Statistiķi atzina šo samazinājumu par nelielu un joprojām izskaidrojamu ar atlaišanas pabalstu izmaksu pieaugumu. 2009. gada 3. ceturksnī to kopapjoms pārsniedza 2008. gada 3. ceturkšņa atlaišanas pabalstu summu 2,5 reizes (pieaugums no 3,7 līdz 9,2 miljoniem latu), bet arī tas vairs nespēja kompensēt par reālo darbu saņemtā atalgojuma sarukumu nodarbinātajiem. Šā rādītāja vērtību pagājušā gada 4. ceturksnī CSP vēl aprēķina. Arī šie skaitļi prasa atrunas, ka tie parāda kaut ko līdzīgu vidējai temperatūrai slimnīcā.