DISKUSIJA: Cilvēks ir galvenais 21. gadsimta resurss
Saruna ar Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) rektoru Alekseju Naumovu un prorektoru Andri Teikmani par LMA nākotnes plāniem, par atrašanos jauna tehnoloģiskā lēciena priekšā un mūsu gatavību šim lēcienam. Par to, vai Latvijas politiskajai elitei ir stratēģiskais redzējums, kādā veidā iespējams veikt valsts attīstības izrāvienu, un kāda ir inovatīvo tehnoloģiju loma šā izrāviena realizācijai?
– Ar kādām jaunām idejām esat iesākuši šo gadu?
Aleksejs Naumovs: – ES prezidentūras laikā Mākslas akadēmijai ir paredzētas sešas starptautiskas izstādes. Pirmā bija studentu darbu izstāde Londonā. Tikko tika atklāta studentu un pasniedzēju izstāde Indijā. Strasbūrā būs apgleznoto šķīvju izstāde Brokastis Eiropā, kura jau bija arī Rīgā. Būs vēl izstādes Porto un Berlīnē. Mums ir ļoti aktīva sadarbība ar citām pasaules mākslas un dizaina augstskolām. Apmaiņas studiju programmās piedalās vairāk nekā 40 studentu, aptuveni tikpat liela ir arī ienākošā mobilitāte, un vēl vairāki desmiti stažējas Eiropas praksēs. Arī pasniedzēji pasniedz un stažējas dažādās Eiropas augstskolās.
– Latvijas augstskolas nevar lepoties ar augstiem pasaules reitingiem un neietilpst pirmajā tūkstošniekā. Kā pasaulē tiek vērtēta LMA?
A. N.: – Nupat Valsts prezidents bija vizītē Somijā, un tajā piedalīties bija uzaicināti arī augstskolu rektori. Arī man bija tas gods tur piedalīties. Tad, kad Somijas pārstāvji atklāja, cik liels ir viņu finansējums universitātēm – 1,9 miljardi eiro –, mums atlika vien noplātīt rokas. Viņiem iedzīvotāju skaits ir tikai divas reizes lielāks, bet finansējums izglītībai un zinātnei ar mūsējo nesalīdzināms. Visai Latvijas augstākajai izglītībai valsts budžetā ir tikai 107 miljoni eiro. Vizītes laikā Ālto universitātē biznesa foruma ietvaros mums bija dizaina izstāde, kura tika ļoti augstu novērtēta. Kad pateicām, kāds ir mūsu finansējums, tad viņi bija stipri izbrīnīti un atzina – jums ir smadzenes un valstij jums vienkārši ir jāpalīdz.
Andris Teikmanis: – Mākslas izglītības jomā tieši dizains ir nozare, kur finansējuma un investīciju trūkums ir vissāpīgāk jūtams. Cilvēki mums ir talantīgi un, atļaušos teikt, vēl talantīgāki nekā citur, jo ir iemācījušies sasniegt rezultātu ar daudz minimālākiem līdzekļiem, bet notiek jau ne tikai prāta un ideju, bet arī tehnoloģiju sacensība. Šodien pasaulē viens no galvenajiem virzieniem ir ātrās prototipēšanas laboratorijas. Pateicoties trīsdimensiju drukāšanas ierīcēm, kuras balstītas visdažādākajās tehnoloģijās, paveras fantastiskas iespējas ātrai objektu izgatavošanai. Mēs esam nākamā lielā tehnoloģiskā lēciena priekšvakarā. Tas, kas bija internets deviņdesmitajos, mobilās tehnoloģijas iepriekšējā desmitgadē, šajā desmitgadē ir ātrā prototipēšana.
– Paskaidrojot sīkāk, kas tas ir?
A. T.: – Piemēram, iedomājieties, ka nākotnē jums uz karakuģa ir trīsdimensiju printeris un vairs nav nepieciešams ņemt līdzi visdažādākās rezerves daļas, lai kaut ko salabotu. Ja kaut kas salūst, jūs varat šo detaļu izdrukāt no metāla un ievietot tur, kur tā nepieciešama. Jūs varat lietas izdrukāt no visdažādākajiem materiāliem, sākot no implantiem biomedicīnā, apģērbiem un beidzot ar mākslas darbiem. Pēc desmit, divdesmit gadiem jums nebūs jāuztraucas par mīļotās kafijas tasītes saplīšanu, jo to pirms tam būsiet noskanējuši un varēsiet izdrukāt no jauna.
A. N.: – Mums tāds printeris ir. Nepieciešams uztaisīt trīs dimensiju modeli, un lāzers no speciāla šķidruma izdrukā, piemēram, karoti. Tas ir tikai iesākums, jo ar modernākiem printeriem var izdrukāt automašīnu un pat māju. Tas tagad liekas fantastika, bet tas jau notiek. Mēs esam noslēguši līgumu ar Honkongas universitāti, un viņiem tie skaneri un printeri ir jau lielāki un modernāki. Šīs jaunās tehnoloģijas var izmantot gan dizainā, gan mākslā.
– Ko tas nozīmē mūsu konkrētajā situācijā?
A. T.: – Tas saīsina saikni starp izglītību, pētniecību un industriju.
– Vai Latvijā ar to ir problēmas?
A. T.: – Mums vēl nav skaidra skata, kā šīs jaunās tehnoloģijas ieviest, lai varētu iet laikmetam līdzi. Ja runājam par dizaina izglītības attīstību, tad vairākas augstskolas ir atvērušas dizaina programmas, bet jautājums ir – vai mēs esam gatavi radīt valstī vienu dizaina izcilības centru? Ir nepieciešamas lielas investīcijas. Sākotnēji bija iecerēts ātrās prototipēšanas laboratoriju izveidot bijušajā tabakas fabrikā, kur tiek īstenots viens no lielākajiem kultūras projektiem. Tur būs Jaunais Rīgas teātris, vēlāk Kultūras akadēmija, radošo industriju inkubators, bet šajā teritorijā visas šīs labās lietas ir grūti izvietot. Rīgas uzņēmējdarbības koledža iet prom no savām telpām, un šīs telpas Hanzas ielā paliek tukšas. Mēs piedāvājam šajās telpās veidot dizaina ātrās prototipēšanas laboratoriju un inkubatoru sadarbībai ar uzņēmējiem. Mums ir līdzīgs projekts, kuru rosināja Kuldīgas pašvaldība, kur apkārtnē ir daudz kokapstrādes uzņēmumu. Tur mēs veidotu dizaina un radošo industriju inkubatoru sasaistē ar mēbeļu industriju, lai pievienotu vērtību vienam no mūsu galvenajiem eksporta produktiem – kokam. Divdesmit piecus gadus mēs stāvam pie acīm redzamiem risinājumiem, bet vienmēr pietrūkst pēdējā soļa – politiskās apņēmības ieguldīt līdzekļus izglītībā tieši tajā jomā, kas var dot vislielāko atdevi tautsaimniecībai.
– Jūs šeit izsakāt dažādas progresīvas idejas. Pirms dažiem gadiem mums bija izglītības un zinātnes ministrs, kurš arī sevi pozicionēja kā ļoti progresīvu un novatorisku, taču jūs bijāt vieni no viņa asākajiem oponentiem. Kāpēc?
A. T.: – Gatavība inovācijām izriet no inovāciju kultūras veidošanas. Mums ir vienkāršs pārbaudes akmens, ja politiskā līmenī nav gatavības praksē balstītas mākslas un dizaina doktorantūras atbalstam, tad tur ar progresivitāti ir maza saistība.
A. N.: – Viena no minētā ministra idejām bija Anglijas izglītības finansēšanas modeļa ieviešana, lai students maksā par izglītību. Paņem bankā aizņēmumu un pēc tam maksā. Mēs pret to kategoriski iebildām, jo visās Ziemeļvalstīs, Vācijā un tagad arī Igaunijā ir valsts finansēta augstākā izglītība un šis modelis ir pilnībā sevi attaisnojis. Maksas izglītība rada situāciju, kad augstskolas ir ieinteresētas paņemt no ielas pēc iespējas vairāk cilvēku un viņiem pēc kāda mācīšanās laika izsniegt diplomus. Igaunijā šo problēmu atrisināja, visās augstskolās, kuras atzina par konkurētspējīgām, ieviešot tikai budžeta finansētas studijas. Tur tagad situācija ir sakārtota.
A. T.: – Jā, tieši tā. Pirmais lielais strīdus ābols bija šā ministra, pat pirms viņš kļuva par ministru, vēlme pāriet uz studiju kreditēšanas modeli, kurš praksē radītu daudz vairāk problēmu, tajā skaitā arī valsts budžetam, nekā no budžeta finansētā izglītība.
A. N.: – Labi, kas tas nenotika. Taču augstākā izglītība vēl nav dabūjusi atpakaļ to finansējumu, kuru krīzes laikā noņēma. Diemžēl šis finansējums netiek kaut daļēji atjaunots, jo šogad mums pieaugums ir nulle, nākamgad nulle un aiznākamgad arī nulle. Par kādu attīstību var būt runa?
– Valda uzskats, ka augstskolu sistēma ir nereformēta un naudu tur var bērt kā caurā maisā.
A. T.: – Tas ir tikai aizbildinājums. Izglītības sistēma, tajā skaitā augstākā izglītība, ir reformēta visus pēdējos 25 gadus.
A. N.: – Tieši tā. To arī saka izglītības ministre, kura norāda, ka nevar mierīgi strādāt, jo viens ministrs reformē tā, tad nāk nākamais un reformē pa savam, un sanāk dzīvot kā uz plūstošām smiltīm.
– Vai tas nozīmē, ka izglītības sistēmā galvenā problēma ir nepietiekamais finansējums? Vai tomēr ir nepieciešamas kādas pārmaiņas un ir, uz ko tiekties?
A. T.: – Resursi ir ļoti svarīgi. Daudzas problēmas, kuras 25 gadu laikā ir radušās, ir balstītas tieši resursu trūkumā. Ir būtiski mainījies to cilvēku skaits, kuri ieguva un iegūst augstāko izglītību. Ja astoņdesmitajos gados augstākā izglītība bija elitāra, tad, sākot no deviņdesmitajiem gadiem, mēs saskaramies ar masu augstāko izglītību, jo augstākā izglītība cilvēkiem rādīja ceļu uz labāk nodrošinātu dzīvi. Esošo institūciju kapacitāte bija nepietiekama, un radās virkne privāto operatoru. Nepieciešamība pēc līdzekļiem netika apmierināta, un lielu daļu augstākās izglītības sāka piedāvāt par maksu, tajā skaitā arī valsts dibinātās augstskolas. Sāka darboties pieprasījuma un piedāvājuma attiecības sabiedrībā, kurā ir zema maksātspēja. Rezultātā tika iegūts pakalpojums tādā kvalitātē, par kādu var samaksāt. Stratēģiskā redzējuma un resursu trūkums radīja situāciju tādu, kāda tā ir. Bet tā nav nelabojama. Rektors jau minēja Igaunijas modeli, kurš ir brīnišķīgs piemērs tam, kā šādas problēmas risināt. Stratēģiski izlemt, ka visi, kas mācās igauņu valodā pilna laika studiju programmās, saņem valsts finansējumu. Tā ir stratēģiska izvēle, kā mazai nācijai veidot savu intelektuālo kapitālu un nākotni. Pienācīga izglītības sistēmas nefinansēšana ir arī viens no lielākajiem Latvijas nākotnes drošības riskiem.
– Vai uzskatāt, ka augstskolu Latvijā ir par daudz?
A. T.: – Nē. Tomēr problēma ir tā, ka, augstskolām konkurējot savā starpā, piedāvājumi kļuva neskaidri. Vismaz valsts augstskolām būtu jāīsteno stratēģiska spēku koncentrācija un specializācija. Grozies kā gribi, valstī ar diviem miljoniem iedzīvotāju nevar būt divas atsevišķas medicīnas fakultātes divās dažādās augstskolās, turklāt vienā no tām ar nepietiekamu tehnisko bāzi. Vai esam tik bagāti, lai to varētu atļauties?
A. N.: – Mēs esam stratēģiski specializējušies. Mēs esam vadošā mākslas un dizaina augstskola jau 95 gadus. Mēs varam atlasīt labākos studentus no visas Latvijas. Dažās programmas apakšnozarēs konkurss ir desmit cilvēku uz vienu vietu, un mēs dabūjam labākos. Ir ļoti svarīgi, lai studenti spēj konkurēt ne tikai iekšzemē, bet arī pasaulē. Mūsu dizaina studenti bezdarbniekos nepaliek un strādā gan Rīgā, gan Berlīnē, gan visur citur un saikni ar Latviju nezaudē.
– Vai pašreizējai ministrijas vadībai ir stratēģiskais redzējums un pietiekams politiskais atbalsts, lai to realizētu?
A. T.: – Mēs esam tajā privileģētajā lomā, ka esam divu ministriju (Kultūras un Izglītības) pārraudzībā. Tas ir pluss. Seiles kundze un Izglītības ministrija ir stipri pārslogotas, jo atbild par izglītību, zinātni, sportu, valodas politiku un gribētu no Ekonomikas ministrijas pārņemt arī inovācijas. Bet kapacitātes jau nav. Ir valstis, kur zinātnes un augstākās izglītības ministrijas ir nošķirtas no pārējās izglītības sistēmas. Mēs redzam, ja zinātnes pārvaldībā netiek ieguldīta nauda, tad ciešam zaudējumus. ES 7. ietvarstruktūrā mēs iemaksājām 39 miljonus eiro vairāk nekā ieguvām. Tas nozīmē, ka Latvija sponsorēja zinātni Vācijā, Nīderlandē, Lielbritānijā. Šobrīd ir vēl lielāks risks ar Apvārsni 2020. Mūsu zinātnes vājais finansējums un līdz ar to arī spēja konkurēt ar labāk finansētām, organizētām zinātnes un industrijas mašīnām, kāda, piemēram, ir Vācija, mūsu zinātniekiem ir praktiski bezcerīga. Tas noteica arī ministra politisko izvēli. Neviens no Vienotības augšgala jau negribēja iet uz šo amatu. Viņi izvēlējās cilvēku ārpus partijas. Tomēr šādam cilvēkam ir daudz grūtāk iegūt politisko atbalstu, līdz ar to arī finansējumu nozarei, nekā tādam, kurš ir izgājis politiskās cīņas procesu.
– Pasaulē jau sen atklāta cieša korelācija starp investīcijām zinātnē un izglītībā ar sabiedrības kopējo labklājības līmeni. Arī pie mums it kā visiem šī saistība ir zināma. Kāpēc to saprotot, pie mums tik ļoti skopojas šai nozarei?
A. N.: – Tāds laikam ir valsts redzējums. Pietiek taču paskatīties mums blakus kaut vai uz Igauniju. Somijā uztraucas, ka krīzes dēļ finansējuma pieaugums zinātnei un izglītībai nebūs tik liels. Mums neko nepalielina, lai gan, piemēram, elektrība paliek dārgāka, par to jāmaksā, bet nekādas budžeta kompensācijas nav. Jaunajiem speciālistiem ir nekonkurētspējīga alga. Cilvēks ar augstāko izglītību, sākot strādāt, saņem algu, kas ir tuva minimālajai algai.
A. T.: – Kādreiz man likās, ka tā ir muļķība vai nevērība. Kad paiet gadi un nekas nemainās, sāk likties, ka tā ir kāda apzināta, nepateikta stratēģija. Kāpēc mēs neinvestējam mūsu galvenajā resursā – cilvēkā? Cilvēks ir galvenais 21. gadsimta resurss. Tomēr šo resursu mēs atbalstām līdz noteiktam brīdim, līdz tas dodas atbalstīt citu valstu ekonomiku. Ja mēs apzināti veiktu investīcijas zinātnē, inovācijās un tehnoloģijās, tad, esmu pārliecināts, mēs radītu citu stāstu – attīstības centra stāstu, uz kuru plūstu labākais cilvēkresurss no citām valstīm, nevis ieguldām cilvēkos un uzdāvinām šos cilvēkus Vācijai, Anglijai vai Nīderlandei.
A. N.: – Somijas braucienā bija izstāde un mums līdzi bija Dizaina nodaļas pasniedzēja Kundziņa, kura bija beigusi Ālto universitāti. Viņa varēja palikt Skandināvijā, tomēr viņa atgriezās Rīgā un pasniedz Mākslas akadēmijā. Cilvēki jau ir patrioti un grib strādāt mājās, tikai atalgojums ir neadekvāts.
– Ja, kā jūs sakāt, finansējums izglītībai tuvākajos trijos gados nepieaugs, tad uz ko balstīt cerības uz attīstību?
A. T.: – Mākslas akadēmija ir dibināta 1919. gadā – laikā, kad vēl nebija skaidrs, no kuras puses pūtīs vējš un kā te viss notiks. Vēlāk bija dažādas okupācijas, bet ne vienu mirkli nebija sajūtas, ka māksla nevienam Latvijas tautā nav vajadzīga un nebūs vajadzīga. Arī tagad man ir milzīga ticība, ka kādā brīdī mainīsies valsts nākotnes redzējuma vektori un mēs sapratīsim, ka šim reģionam ir nepieciešama attīstība un jauna, moderna industriālā revolūcija, kas nevar būt bez izglītības tehnoloģijām un inovācijām, bez dizaina, bez mākslas un bez kultūras, jo tas veido mugurkaulu mūsdienu ekonomikai un sabiedrībai kopumā.