Kas sapilējis Valsts kontroles (VK) pacietības kausā, ka tā rosinājusi palielināt iestādes pilnvaras un uzņemties sava veida soģa lomu personām, kas šķērdējušas sabiedrības līdzekļus vai pieļāvušas nelikumības? Neatkarīgās intervija ar valsts kontrolieri Elitu Krūmiņu par potenciālajiem ietekmes instrumentiem, pēdējā laika skaļākajām revīzijām, publiskajiem iepirkumiem un labas pārvaldības robiem.
Neatkarīgā: – Esat pieļāvusi, ka VK varētu pārņemt partiju finansēšanas kontroli no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB). KNAB netiek galā?
Elita Krūmiņa: – Kad ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers izteica pieļāvumu, ka KNAB varētu sadalīt divās daļās un partiju finansēšanas kontroli nodot VK, bildu, ka Eiropas Savienībā (ES) ir šādi modeļi un teorētiski VK to varētu darīt. Bet tā nebija mana iniciatīva. Ja darba grupa, izpētot situāciju KNAB, secinātu, ka lietderīgāk šo funkciju pārņemt VK, mēs priekšlikumu izvērtētu. Ja redzētu, ka spējam to darīt, neiestātos pozā: noteikti nē! Jautājums būtu par papildu resursiem.
Bet šo tēmu neturpinājām detalizēti pētīt, jo ir pieņemts lēmums atbalstīt Valsts kancelejas likumprojekta variantu, kas paredz KNAB nesadalīšanu.
– Vai pēc Rīgas satiksmes (RS) jauno tarifu pamatotības apšaubīšanas VK ir saņēmusi izvērtēšanai nepieciešamo informāciju?
– RS informāciju par VK revīzijas ieteikumu ieviešanu iesniedza absolūti formālu, ar skopu informāciju. No tā nav iespējams izvērtēt, vai mūsu ieteikumi ieviesti pēc būtības. 10. februārī mums tomēr atsūtīja normatīvos dokumentus un pētījumus un vienojāmies ar Satiksmes ministriju, ka nosūtīsim detalizēto informāciju tās transporta jomas ekspertiem, lai kopīgi izvērtētu jaunos noteikumus un pētījumus.
– Kuras ir aizdomīgākās izmaksu pozīcijas?
– Tarifs ir atkarīgs no prognozēto pasažieru skaita un izmaksu daļas – konstatējām problēmas abās. Valstī nav vienotas metodikas pasažieru skaita prognozēšanā, līdz ar to iespējams variēt ar šo prognozi, kas var būtiski ietekmēt tarifu. Izdevumu daļā konstatējām pazīmes, kas liecina par nelietderīgu līdzekļu izlietojumu vairākās pozīcijās – nebija organizēts degvielas iepirkums, bija jautājumi par uzņēmuma līgumiem, par to, vai dienesta transportlīdzekļi tiešām tiek izmantoti dienesta vajadzībām. Problēmas abās sadaļās nedod pārliecību, ka tarifs noteikts maksimāli precīzi. Bet, ja par to nevar pārliecināties pat Rīgas domnieki, kam netiek sniegta pietiekama informācija, kur nu vēl sabiedrība! Saistībā ar Rīgas sabiedrisko transportu jau ir bijuši daudz plašu rezonansi ieguvušu stāstu, piemēram, par Mercedes autobusu iepirkumu nesenā pagātnē, bet tagad par neskaidrībām transporta mazgāšanas līdzekļu iegādē, kas neliecina par labu pārvaldību.
– Par ko tas liecina?
– Par sliktu pārvaldību, par to, ka akcionārs nepievērš pienācīgu uzmanību tam, kā šī sabiedrība darbojas.
– Slikta, neprofesionāla pārvalde vai varbūt apzinātas shēmas?
– Pēc mūsu revīzijas rezultātiem nevaru pierādīt, ka tur būtu krāpšana vai korupcija, tas ir tiesībsargājošo institūciju uzdevums, kurām ir pietiekami materiāli iesniegti, arī no mūsu puses.
– Rīgas mērs Nils Ušakovs jūsu pārmetumus sauc par populistiskiem pieņēmumiem, kas nav balstīti uz faktiem, vien mistiskiem «signāliem», ka iejaucaties uzņēmumu attīstības stratēģijā, kas nav jūsu kompetence. Ir jums kādi skaitļi, kas bažas var pamatot?
– Protams! Revīzijas ziņojumā bija ietverti konstatētie pārkāpumi, cipari. Kad viņš izteica šos pārmetumus, gan es, gan Ušakovs tikām uzaicināti uz LTV raidījumu Sastrēgumstunda. Es uz to aizgāju, Ušakovs gan ne. Manuprāt, tā ir diezgan skaidra atbilde, un nedomāju, ka man ar viņu vēl vajadzētu iesaistīties publiskā diskusijā.
– Kāds varētu būt objektīvi pamatots tarifs?
– Lai to noteiktu, vispirms jāizstrādā vienota metodika, kā prognozēt pasažieru skaitu. RS bija prognozējusi, ka 2014. gadā, salīdzinot ar 2013. gadu, pasažieru skaits samazināsies par 12 miljoniem, bet bez šīs metodikas nevar pateikt, cik šī prognoze pamatota. Arī izdevumu sadaļā pat ierobežota apjoma revīzijā atklājās neprecīzas pozīcijas. Rīgas domei bija jābūt ieinteresētai tās pārbaudīt un gūt pārliecību par visu pārējo pozīciju patiesumu.
– VK revīzijā secinājusi, ka 44 pašvaldību iedzīvotāji no 2012. gada 1. janvāra līdz 2014. gada 30. jūnijam par atkritumu apsaimniekošanu pārmaksājuši 3,65 miljonus eiro, jo manipulēts ar aprēķinu metodiku un iekasēts dabas resursu nodoklis par atkritumu poligonam nenodotiem atkritumiem. Ja 44 pašvaldības tā rīkojušās – tās kaut ko nav sapratušas? VK kaut ko pārpratusi? Vai tiešām visas 44 tik brutāli krāpjas, vai arī tā ir plaši izplatīta shēma?
– Tā tiešām ir sistēmiska problēma, kurai Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM) jāpievērš uzmanība. Pirmkārt, joprojām daudzas mājsaimniecības vispār nav noslēgušas atkritumu apsaimniekošanas līgumus, un jautājums, kur tās izgāž savus atkritumus, vai, iespējams, nogādā daudzdzīvokļu māju atkritumu konteineros.
Otrkārt, sistēmiska problēma ir aprēķina metodika, pēc kuras kubikmetri tiek pārvērsti tonnās vai otrādi – nododot atkritumus poligonā, tos nosver tonnās, bet rēķins iedzīvotājiem tiek piestādīts par kubikmetriem. Daudzas pašvaldības un atkritumu apsaimniekotāji ir reāli izmērījuši un novērtējuši, kāds daudzums atkritumu tiek faktiski apglabāts poligonos, pārrēķins veikts no tonnām uz kubikmetriem, un iedzīvotājiem piestādīts atbilstošs rēķins. Ja tas nav reāli darīts un novērtēts, iedzīvotājiem sanāk pārmaksāt par faktiski neradītiem atkritumiem. Pareizāk rīkojušās tās pašvaldības, kurās apsaimniekotājs tiešām ir reāli novērtējis to, cik tonnā ir atkritumu kubikmetru.
Bet pozitīvi, ka esam vienojušies ar apsaimniekotājiem un pašvaldībām par jautājuma risināšanu, VARAM solīja pievērst tam pastiprinātu uzmanību un sakārtot metodiku. Interesanti gan, ka VARAM savos publiskajos paziņojumos ir norādījis, ka revīzijā konstatētās problēmas ministrijai jau bija zināmas. Jājautā, kāpēc netika pilnveidots normatīvais regulējums un problēma atrisināta? Tā ir mūsu valsts pārvaldes nelaime – kamēr problēmas nesamilzt, tās netiek risinātas!
– Bet apsaimniekotāji ir pārkāpuši kādus normatīvos aktus?
– Pārrēķinam no tonnām uz kubikmetriem normatīvā akta īsti nav, ir vadlīnijās noteiktais koeficients 0,20, kas ir stipri neatbilstošs, pēc revidentu aplēsēm, tas varētu būt 0,12. Pārmaksas par dabas resursu nodokli gadījumā, jā – ir pārkāpts likums.
– Ja sakāt, ka iedzīvotāji ir pārmaksājuši, vai viņi var saņemt atpakaļ pārmaksāto?
– Viņi var vērsties ar pretenziju pret apsaimniekotāju.
– Ar jūsu atzinumu?
– Jā, jo iedzīvotājs ir noslēdzis līgumu ar apsaimniekotāju, un, ja ir šīs atšķirības starp rēķinā piestādīto un reāli savākto, pieļauju, ka var vērsties ar šādu pretenziju.
– Apsaimniekotāju pārstāvji jau publiski pauduši, ka nepiekrīt VK pārmetumiem, tādēļ nav ticības, ka iedzīvotāju sūdzības ko mainītu. Vai tas būtu kas vairāk par laika tērēšanu?
– Ja mēs šādi visu uzskatīsim par laika tērēšanu, tad arī nekas nemainīsies. Cik daudz vispār ir institūciju, kas publiski atzīst, ka rīkojušās nepareizi? Ārkārtīgi maz!
Apsaimniekotāji un pašvaldības saskaņošanas sanāksmēs beigās vienojās, bet diemžēl mums ir paradums publiski informāciju pasniegt savādāk. Līdzīgi par sociālās palīdzības revīzijām pašvaldībās izskanēja diezgan daudz negatīvu viedokļu, ka VK nav iedziļinājusies cilvēku vajadzībās, vien skatījusies normatīvus. Mēs skatījāmies ne tikai normatīvos aktus, bet arī personu lietas, un, ja redzējām, ka sociālie darbinieki ir aprakstījuši situāciju ģimenē un, pat, ja tā nedaudz ir atšķīrusies no viņu saistošajos noteikumos minētajiem kritērijiem, bet ir bijuši kādi apstākļi, kādēļ atbalsts piešķirts, to ņēmām vērā. Bet, ja personas lietā nekā nav, tad par ko mēs runājam?
Redzējām, ka tiek maksāti pabalsti ģimenēm, kurām ir lieli uzkrājumi bankās, pieder nekustamie īpašumi un ne jau mazas būdiņas!
– Daudz ir šādu gadījumu?
– Diezgan daudz. Jāatceras, ka maznodrošinātās vai trūcīgās personas statuss ļauj saņemt dažādus atvieglojumus no valsts, piemēram, elektroenerģijas tarifa atlaides. Kur paliek godprātīguma un vienlīdzības princips pret visiem iedzīvotājiem? Negribam birokrātiju, bet to, lai sociālais darbinieks tiešām veiktu sociālo darbu – apsekotu ģimenes, iedziļinātos situācijā, pēc tam pārbaudītu datubāzēs. Ja normatīvais akts uzliek pienākumu pārbaudīt noteiktas lietas un es redzētu, ka nevaru tās pārbaudīt, es izrādītu iniciatīvu un meklētu veidus, kā to risināt. Bet bija arī pašvaldības, kuras pat neizmantoja tām pieejamo informāciju!
– Negodprātīgi cilvēki var pieprasīt šos pabalstus, kas viņiem nepienākas, bet kāpēc sociālie darbinieki tos piešķir? Viņi nav pietiekami kvalificēti vai pārslogoti, lai pārbaudītu informāciju, vai, ņemot vērā viņu zemo atalgojumu, ir kaut kāda materiāla ieinteresētība?
– Iemesli varētu būt dažādi, bet ir arī izskanējusi informācija par sociālo darbinieku nepietiekamo kvalifikāciju un nezināšanu, ko kurā datubāzē meklēt. Negribam tikai norādīt uz trūkumiem, bet arī uzlabot situāciju, tāpēc konsultēsim sociālo dienestu darbiniekus, uzaicinot arī Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvjus.
– Publiskie iepirkumi allaž bijuši dažādu skandālu un aizdomu apvīti. Kāda ir to revīziju aina?
– Publiskie iepirkumi ir sāpīgs temats valstij, tajos konstatēti visdažādākie pārkāpumi, tostarp tas, ka iepirkumi vispār netiek rīkoti, summa dalīta daļās, lai tikai nebūtu jāveic iepirkums, dažādi citi procedūru pārkāpumi.
– Ir kādi jauni triki?
– Ir vecie triki, pārkāpumu ir daudz. Bet, tiklīdz revīzijās konstatējam iepirkumu likuma pārkāpuma pazīmes, negaidot revīzijas noslēgumu, sūtām informāciju Iepirkumu uzraudzības birojam, kas var uzlikt administratīvo sodu. Esam sūtījuši informāciju arī uz prokuratūru un KNAB.
Diezgan problemātiskas ir veselības, izglītības nozares – ne tikai no pārkāpumu, bet arī no sistēmas sakārtotības viedokļa. Daudz problēmu redzam pašvaldību kapitālsabiedrībās, kurām plānojam vairāk pievērsties šogad. Latvijas ostās, kur neredzam lielu interesi turpināt pārvaldes modeļa sakārtošanu.
– Cerat paplašināt VK pilnvaras, lai varētu spēcīgāk iedarboties uz revidējamām vienībām, personām? Kādus instrumentus jūs gribētu?
– VK darbojas pēc principiem, kas ir lielā daļā ES valstu, – veic auditu, sniedz ieteikumus revidējamajām vienībām, seko līdzi to ieviešanai un darba efektivitāti mēra pēc tā, kā ieteikumi tiek ieviesti. Ir pārkāpumi, par kuriem informācija tiek nodota prokuratūrai un policijai. Bet arī Eiropā ir augstākās audita iestādes, kuras darbojas kā audita tiesas ar tiesībām uzlikt sodu, aizliegt veikt kādu noteiktu funkciju, piedzīt zaudējumus u. tml.
Kad mūsu valsts iestājās ES, VK savā darbībā pārņēma tos principus, pēc kuriem darbojas citas augstākās audita iestādes vecajās demokrātijas valstīs, kad mēs veicam revīzijas un sniedzam ieteikumus un iestādes tos ievieš.
– Bet mums tas nestrādā?
– Ja teiktu, ka strādā, jūs teiktu, ka es meloju, lai gan atsevišķās institūcijās tomēr strādā. Turklāt arī neesam apmierināti ar to, kas tālāk notiek ar mūsu nodoto pārkāpumu lietām izskatīšanai prokuratūrā un policijā. Šo institūciju darbam vajadzētu būt rezultatīvākam, jo mēs sagatavojam iesniegumus prokuratūrai jau ar konkrētām norādēm par pārkāptajiem likuma pantiem.
– ...tā ka viņiem atliek tikai aizbraukt uz uzlikt roku dzelžus...
– Diemžēl mums daudz jātērē savi resursi garām sarakstēm, nāk atbildes no policijas, ka pārkāpējs to nedarīja tīšām, ka neizlasīja kādu likuma normu utt.
– Policija piesedz pārkāpējus?
– Nevaru spriest par citas institūcijas iekšējo vidi. Prokuratūras pārstāvji ir teikuši, ka policijas kapacitāte un profesionālā kvalifikācija nav vēlamajā līmenī. Tas tiek saistīts arī ar Policijas akadēmijas likvidēšanu, līdz ar to ekonomisko pārkāpumu izmeklēšana ir sarežģīta.
– Bet vai pārāk bieži jau nedzirdam atrunas par kapacitātes, kvalifikācijas trūkumu? Vai ar to nepiesedz kādas organizētas, apzinātas darbības?
– Man tam nav pierādījumu. Man šķiet, ja ir vēlme atbildīgās personas saukt pie atbildības un ja tam traucē kapacitāte, tad tā ir jāceļ zināšanas, citādi rezultāta nebūs. Tāpēc bija šī izšķiršanās – gaidīt, kamēr pacelsies kapacitāte un pārkāpēji tiks saukti pie atbildības vai tomēr VK, līdzīgi kā citās ES valstīs, jāuzņemas kaut kāda vainīgo saukšana pie atbildības. Mūsu pašmērķis nav būt par soģi, bet esošajā situācijā nav jēgas izlikties, ka nav problēmu. Nav arī patīkami, ka esi izdarījis lielu darbu, revīzijas rezultāti ir labi, kas uz ieteikumu pusi nostrādā, bet atbildība par pārkāpumu neseko. Manuprāt, tomēr personai, kas pieļāvusi nelikumību vai ir izšķērdējusi līdzekļus, ir par to jāatbild!
– Varat precizēt, kā šī saukšana pie atbildības varētu izpausties?
– Esam tikai izpētes sākumā, vētījam pieredzi citās Eiropas valstīs. Mēs varētu būt tie, kas iniciē līdzekļu piedziņu vai personu sodīšanu, jo tagad jau nav, kas to iniciē! Teorētiski, piemēram, ministrijas vai pašvaldības to varētu iniciēt, bet neredzam lielu interesi to darīt!