Viņējie ir spiegi, mūsējie – izlūki. Viņi nodarbojas ar propagandu, mēs informējam. Vienalga kādos vārdos tiek nodēvēta šī darbība, mērķis abās pusēs ir tas pats – cilvēku prāti. Par to arī saruna ar NATO stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktoru Jāni Kārkliņu.
– Jums kāda lielāka intervija Latvijas medijos ir bijusi?
– Es tā kā neraujos pēc lētas popularitātes.
– Mēs nodrošināsim bezmaksas popularitāti.
– Arī pēc tās es neraujos.
– Par jūsu iestādi ir zināms ļoti maz. Ar ko tad esat tik izcili?
– Izcilības centri tā ir forma, ko NATO ieviesa kādus desmit gadus atpakaļ. Mēs bijām divdesmitais centrs, ko Ziemeļatlantijas padome akreditēja. Tas ir vienkārši nosaukums, tur nav nekāda cita iemesla. Igaunijas centrs, kas nodarbojas ar kiberdrošību, un Lietuvas centrs, kas nodarbojas ar enerģētisko drošību, arī saucas NATO izcilības centrs.
– Vai pareizi saprotu, ka jūs esat centrālā propagandas iestāde?
– Nē, mēs neesam centrālā propagandas iestāde. Mēs esam akadēmiska iestāde, kas nodarbojas ar pētniecības darbu par to, kādā veidā informācija var tikt izmantota kara vajadzībām, vai arī, kādā veidā alianse var pretoties ienaidnieka propagandai vai informācijas izmantošanai viņu vajadzībām.
– Man augstskolā mācīja, ka tā ir tā pati propaganda.
– Runājot par to pašu maigo varu, atšķirība starp propagandu un informēšanu ir diezgan strikta un saprotama. Maigā vara ir kādas valsts vērtību proponēšana, izplatīšana, bet nevis uzspiešana. Un ir starpība, vai kaut kas tiek uzspiests, vai tiek pieņemts brīvprātīgi.
– Maigajā varā ir ieinteresēta katra valsts.
– Protams, tajā skaitā Latvija. Latvijas institūts ir Latvijas maigās varas instruments. Tas, kādā veidā mēs mēģinām izplatīt informāciju par Latviju kā valsti. Par savām vērtībām, saviem ideāliem un tā tālāk. Tā ir lielā atšķirība.
– Kāds šobrīd ir NATO stratēģiskās komunikācijas mērķis tieši Latvijā? Pārliecināt pirmām kārtām krievus, ka Krievija ir ļauna?
– Es domāju, ka nevajadzētu zīmēt kaut ko baltu vai melnu. Kad biju vēstnieks, man bieži uzdeva jautājumu, vai latviešiem ir problēmas ar krieviem. Un mana atbilde bija – mums nekad nav bijušas problēmas un nebūs. Bet ir problēma starp Latvijas valdību un Krievijas valdību. Un problēma pamatā balstās uz vēstures interpretāciju par to, vai Latvija bija okupēta 1940. gadā vai nebija. Tā ir niansēta atbilde uz jautājumu, un šeit ir precīzi tas pats. Krievijas valdība ir izvērsusi masīvu informatīvu kampaņu, kas vērsta uz ārpusi. Mērķauditorijas ir ļoti dažādas – bijušās PSRS republikas, NATO dalībvalstis, trešās valstis, kas ir ārpus NATO bloka. Visas šīs informatīvās telpas tiek uzrunātas. Mūsu mērķis savukārt ir saprast, kādas metodes Krievijas masu informācijas līdzekļi izmanto. Lai saprastu viņu naratīvu, saprastu, kas ir zem katra šā vēstījuma, un dotu priekšlikumus valdībām, kurām ir nepieciešams veidot savu informatīvo politiku, – kādā veidā to labāk darīt.
– Tas tātad ir jūsu iestādes mērķis.
– Tas ir viens no mūsu uzdevumiem – dot padomus visām NATO dalībvalstu valdībām, tajā skaitā Latvijas valdībai, kā uzlabot informatīvo apriti.
– Šobrīd centrālā ideja, lai cilvēkiem kaut ko liktu domāt vai nedomāt, ir taisīt jaunus kanālus krievu valodā. Tas ir vienīgais paņēmiens?
– Tas ir viens no iespējamajiem veidiem, kā uzrunāt auditoriju. Jāņem vērā vēl viens svarīgs apstāklis. Kopš interneta parādīšanās notiek nopietnas izmaiņas mediju telpā. Un daudzi mediji, īpaši rakstošie, cīnās par savu ekonomisko izdzīvošanu. Šajos apstākļos mediji vai nu meklē kādus inovatīvus risinājumus, un man nav zināmi daudzi, kas strādātu. Taču pamatā mediji iet vieglākās pretestības ceļu un cenšas samazināt savus izdevumus. Tas notiek ļoti vienkārši – ņem to, kas lētāks un kas nāk par velti. Bet par velti šajā dzīvē ir tikai siers peļu slazdiņā. Par velti nāk subsidēta informācija no kanāliem un avotiem, kuriem ir zināmi mērķi, kāpēc viņi subsidē šo informāciju.
Tā klasiskā metode ir šāda: kādā mazā rietumvalstu žurnālā nopublicē kaut kādus klajus melus. Un pēc tam to mājās pasniedz kā milzīgu ziņu – rietumvalstis teica to un to. Tikai tāpēc, ka mazais žurnāls pagrāba to, kas ir par velti. Tā tās lietas notiek.
– Jūs tomēr nepateicāt, vai ir kādas alternatīvas piedāvājumam par kanāliem krievu valodā.
– Specializēts kanāls vai pastiprināta informācijas piegāde krievu valodā jau eksistējošos kanālos ir viens no ceļiem, kas varētu dot nepieciešamo pretsparu Krievijas propagandai. Bet tas nav vienīgais. Var domāt arī par citiem pasākumiem, tajā skaitā veicināt žurnālistu pēcstudiju profesionālo izglītību. Lai žurnālistus laiku pa laikam apmācītu kādos jautājumos, kur viņiem nepieciešama informācija vai nepietiek zināšanu. Otrs elements ir attīstīt žurnālistu pašregulāciju. Trešais ir skolās ieviest mediju un informācijas mācību. Tādā veidā varētu attīstīt katra indivīda kritisku domāšanu. Lai tad, kad viņi lasa informāciju, viņi kritiski apsver, vai tas ir pareizi vai nepareizi. Taisnība vai meli. Lai nebūtu tā – o, nu ja jau to ir teicis prezidents, tad jau droši vien tā ir taisnība.
– Viņi kritiski domās ne tikai par Krievijas prezidentu, bet arī par mūsu prezidentu, arī par Obamu.
– Nu, protams. Bet, ja indivīds nedomā, tad tā sabiedrība ir mirusi.
– Balstoties uz jūsu pētījumiem, ģeopolitiskie aspekti un Krievijas propagandas darbības principi tiek skaidroti Latvijas karavīriem. Vai ir bažas par viņu morālo noturību?
– Šis jautājums jums jāuzdod bruņoto spēku vadībai.
– Bet izmantoti tiek jūsu pētījumi.
– Nu, protams. Faktiski mēs esam veikuši divus pētījumus. Abi ir publicēti mūsu mājaslapā, un tāds ir mūsu darbības mērķis. Lai jebkurš, kam nepieciešams, varētu šos pētījumus izmantot veidā, kādā uzskata par lietderīgu.
– Kādās valodās tie ir?
– Centra darbības valoda ir angļu.
– Tātad jebkurš nevar izmantot.
– Kāpēc? Es domāju, ka visi runā angliski.
– Es domāju, ka visi nerunā. Bet, lūdzu, pastāstiet, ko īsti jūs esat izpētījuši un secinājuši.
– Pētījumi ir publiski pieejami, un katrs var izdarīt savus secinājumus. Tātad, ko mēs darījām. Aizsardzības ministra uzdevumā, vēl kā nacionālā iestāde sākām pētīt Krievijas informācijas kampaņu pret Ukrainu laikā pēc Viļņas samita līdz Krimas aneksijai. Un pēc tam arī krīzi Austrumukrainā. Analizējām Krievijas trīs galvenos televīzijas kanālus, kas pie mums ir redzami, un arī skatījāmies, kas notiek sociālajos medijos. Pētījām Twitter, lai saprastu, kā sociālie mediji izmantoti šīs informācijas kampaņas kontekstā. Kādi tad ir galvenie secinājumi? Krievija pret Ukrainu izmantoja dažādas informatīvas metodes, lai pastiprinātu savu rīcību Krimā, konkrēti – īsi pirms aneksijas, lai panāktu šo te aneksiju.
– Respektīvi – viņi noskaņoja vietējos Krimas iedzīvotājus sev par labu?
– Viņi izmantoja dažādas informatīvas metodes, lai ietekmētu Krimas iedzīvotāju uzskatus. Piemēram, tika atslēgti visi Ukrainas kanāli, kas bija pieejami Krimā, un to vietā raidīti Krievijas kanāli. Dažādas ietekmes metodes tiek izmantotas: interpretēta vēsture, spēlēts uz spēcīgām iedzīvotāju jūtām attiecībā par piedzīvoto Otrā pasaules kara laikā. Tiek izmantoti klaji meli, dezinformācija. Tas viss ir uzrakstīts ziņojumā vispārinātā formā.
– Varat pateikt, kas ir galvenie Krievijas meli?
– Ir daudzi pierādījumi par to, ka Krievijas regulārās armijas daļas piedalās konfliktā Ukrainā. Tas nav noslēpums, tas ir pierādīts vairākkārtīgi, tajā skaitā, izmantojot pašu Krievijas karavīru vēstījumus sociālajiem medijiem. Ģeolokalizācijas parametri rāda, ka viņi ir Ukrainas teritorijā. Tas, ka Krievija noliedz, ka tās militārpersonas atrodas Ukrainas teritorijā, tie ir meli.
Protams, ka jebkurai valstij, tajā skaitā Krievijai, ir tiesības uz viedokli un šā viedokļa paušanu. Kā jebkuram.
– Viedoklis nav meli. Acīmredzot tā ir problēma – ja to traktē kā viedokli.
– Nu, protams, ja melus traktē kā viedokli, tā ir problēma. Bet es atceros, kad es biju maziņš, man mamma vienmēr teica – meliem īsas kājas. Dzīve ir pierādījusi, ka tā tas ir.
– Stratēģiskās komunikācijas sastāvdaļa ir informācijas operācijas. Kas tās tādas ir, un vai Latvija tās spēj vadīt?
– Jā, NATO ir strikti definēts, kādā gadījumā var tikt pielietotas informācijas un psiholoģiskās operācijas un kas dod atļauju. Es varu apgalvot, ka NATO miera apstākļos ne informācijas, ne psiholoģiskās operācijas nepielieto un militāro operāciju apstākļos atļauju lietot šādas operācijas dod Ziemeļatlantijas padome.
– Kas ir šīs operācijas, kas to laikā notiek?
– Nu, teiksim, tās ir operācijas, kuru mērķis ir iespaidot cilvēku rīcību.
– Nu Krievija, var pieņemt, šobrīd īsteno šādas operācijas?
– To jūs teicāt.
– Tas piemērs, ko minējāt, par Ukrainas kanālu nogriešanu Krimā. Tā ir operācija?
– Nu jūs esat nonācis pie secinājuma, kas ir informācijas operācija.
– Cik mums šobrīd vajadzētu satraukties par situāciju Latgalē?
– Nedomāju, ka mums vajadzētu koncentrēties specifiski uz Latgali. Drīzāk jādomā par riska grupām, kuras būtu potenciāli visvairāk pakļautas informatīvajam iespaidam, un droši vien, ka tādās grupās varētu būt cilvēki, kas ir sociāli neapmierināti ar kaut ko. Kas varētu tikt iespaidoti kādas propagandas kampaņas ietvarā. Tie var būt gan krieviski, gan latviski runājošie. Tie var būt jebkuri. Vai viņi dzīvo Ventspilī, Rēzeknē vai Daugavpilī. Ja viņi ar kaut ko nav apmierināti, viņi ir potenciāli vieglāk ievainojami.
– Tomēr etniskais dalījums pastāv. Tikko tika noplūdināts slepens valdības pētījums. Izrādās, katrs piektais krievvalodīgais atbalsta Latvijas pievienošanos Krievijai. Puse noskaņota pret NATO un ASV. Tie cipari ir graujoši. Ar kādām metodēm viņus ir iespējams padarīt lojālus?
– Es domāju, ka metode pilnīgi viennozīmīgi ir dzīves labklājības līmeņa celšana. Jebkurš cilvēks grib dzīvot interesantu, saturīgu, labklājīgu dzīvi. Otra lieta – ir pierādīts, ka cilvēka nodoms ne vienmēr rezultējas viņa rīcībā.
– Tādā ziņā, ka socioloģiju nevar viens pret vienu uz dzīvi pārnest?
– Socioloģiju nevar. Jebkurš sabiedriskās domas pētījums pirms vēlēšanām ir klasisks piemērs, ka izteiktais nodoms ne vienmēr rezultējas konkrētā rīcībā. Tātad ir jākoncentrējas uz mūsu dzīves līmeņa celšanu, lai katram būtu interesants darbs, lai viņš varētu izpausties. Tad tā varbūtība, ka cilvēki būs neapmierināti un rīkosies, stipri samazināsies.
– Tādā gadījumā mēs paši nevaram pielietot melus un pievilkt patiesību aiz ausīm.
– Nē, mēs nedrīkstam. Nekad. Tas ir ceļš uz pašnāvību. Vienīgais, ko mēs varam darīt, ir balstīties uz savām vērtībām un proponēt savas vērtības. Es atkārtošos – meliem īsas kājas.
– Putins to nesaprot jeb to, ko dara, pats uzskata par patiesību?
– To es nezinu, to jūs viņam pajautājiet.
– Pie izdevības noteikti pajautāšu. Bet nu tāds praktiskākas dabas jautājums. Jūsu centrs pretendē uz darbošanos visā NATO. Kādi ir jūsu plāni, ko tieši grasāties izpētīt un pastāstīt?
– Mums ir darba plāns un konkrēti uzdevumi, kas veicami 2015. gadā. Starp šiem uzdevumiem ir: izpētīt Islāma valsts komunikācijas metodes. Kā viņi piesaista Rietumu kaujiniekus savās rindās. Izanalizēt ISAF operāciju Afganistānā no stratēģisko komunikāciju redzes viedokļa un dot kādus secinājumus.
– Pēc tās bija diezgan daudz pārmetumu.
– Tur bija, jā. Tā ir arī joma, kas potenciāli svarīga nākotnē, ja būs kāda cita operācija – vai nu militāra, vai miera uzturēšanas operācija. Mūsu darba plānā ir pētījums, kādā veidā sociālie mediji var tikt izmantoti kā ierocis. Veidosim arī tiešraides apmācības kursu par stratēģiskajām komunikācijām. Ja sanāks gana labs, to varēs izmantot militārās skolās, tajā skaitā arī Baltijas aizsardzības koledžā. Kopumā mums ir 41 konkrēts uzdevums, kas veicams 2015. gadā. Krievija ir tikai viens no tiem.
– Šausmīgi daudz uzdevumu. Tad jautājums ir par resursiem. Kas ir cilvēki, kas pie jums strādā, un droši vien šie pieci kabineti Aizsardzības ministrijā arī ir tikai tāds pagaidu variants?
– Mazliet vairāk nekā pieci. Droši vien kādi 15 varētu būt kopumā.
Tātad šobrīd pie mums bez Latvijas komandas strādā virsnieki no Igaunijas, Polijas, Lielbritānijas un pavisam drīz būs no Itālijas. Mēs sagaidām vēl papildspēkus no Lietuvas un no Vācijas. Kad visi kolēģi atbrauks, mēs būsim kādi 20, kas strādās pie šo te uzdevumu veikšanas. Dažādu veidu militārie un civilie speciālisti. Latvija nodrošinās divas trešdaļas no darbiniekiem, kas strādās centrā.
– Un budžets?
– Valsts līdz 2016. gadam ieskaitot ir solījusi trīs miljonus eiro centra darbības nodrošināšanai.
– Neskaitot jauno māju Kalnciema ielā?
– Nē, nē, tas ir ieskaitot. Tur šobrīd notiek remontdarbi. Protams, pēc tam, kad māja tiks izremontēta un iekārtota atbilstoši visiem drošības standartiem, Latvijas izdevumi samazināsies.
– Tomēr, kāpēc tieši Latvijā? Jo esam idejas autori, jebšu mums ir tādas ekselentas prasmes?
– Tā ir kombinācija no abiem apsvērumiem. Domāju, komunikācija nav raķešzinātne. Mums ir pietiekami daudz cilvēku gan ar akadēmisko, gan praktisko pieredzi. Savulaik Latvijas amatpersonas domāja, kādu pienesumu Latvija varētu dot NATO spēju stiprināšanā. Stratēģiskās komunikācijas joma tika izvēlēta kā viena no tām, kas atbilst mūsu spējām un iespējām. Centrs ir izveidots un funkcionē kā NATO militāra organizācija no pagājušā gada 1. oktobra. Tātad četrus mēnešus mēs esam pilntiesīga NATO militāra organizācija saskaņā ar Parīzes 1952. gada protokolu*.
Par starptautisko militāro štābu, kas izveidoti saskaņā ar Ziemeļatlantijas līgumu, statusu.