Jelgavniekam Mārtiņam Ziebergam vēl jāizmeklē 400 lietu. Lai gan trīs ar pusi gadu laikā atradis 600 cilvēku, viņš nav nedz izmeklētājs, nedz privātdetektīvs. Viņš ir cilvēks, kurš nepastarpināti piedalās nepazīstamu ļaužu dzīvē – gan priekos, gan bēdās. Pensionārs Mārtiņš Ziebergs ir raidījuma Gaidi mani (Жди меня) brīvprātīgais palīgs. Viņu pat kriminālromāni nav interesējuši, kur nu vēl izmeklētāja darbs. Bijis laukstrādnieks, traktorists, strādājis lopkopībā un kokapstrādes cehā.
«Pasakiet, ko mājās, četrās sienās, var darīt pensionārs?» Mārtiņš spītīgi iejautājas. Pirms dažiem gadiem internetā aizpildījis anketu un pieteicies meklēt cilvēkus.
Sākumā darbojies tikai Jelgavā, nu jau visā Latvijā un saņem pieteikumus no Itālijas, Īrijas, Francijas, Anglijas, pašlaik gaida ziņas no Krievijas, no Tjumeņas apgabala, no Arhangeļskas. «Parasta lieta. Jāpalīdz atrast. Citi saka, ka nav ko darīt. Es nespēju visu padarīt. Pieceļos, pārbaudu e-pastu, odnoklasņikus, draugus. Visur nāk vēstules: palīdzi, palīdzi, palīdzi,» stāsta brīvprātīgā darba entuziasts.
Sāpīgas lietas
Kopumā Latvijā meklēšanā esot 3000 lietu. Mārtiņam Latvijā esot vēl divi kolēģi – Daugavpilī un Balvu pusē. Kad izdodas atrast pazudušo, viņš priecājas, ja neizdodas palīdzēt – sāp sirds. Šogad janvārī Mārtiņš sameklējis desmit cilvēkus.
Viņš īpaši gribot palīdzēt tiem, kuri kā bērni pabijuši Salaspils nometnē. Tādu pieteikumu ir apmēram 15, un jau piedzīvots pozitīvs rezultāts. Divām savulaik Salaspilī ieslodzītajām, no Baltkrievijas atvestajām un Latvijā adoptētajām meitenēm atradis radiniekus. Izrādījies, ka vienai no viņām, liepājniecei, tuvinieks dzīvojot Ādažos.
Mārtiņa mapēs noslēpts guļ ne viens vien sāpīgs dosjē – aptuveni 50 bērnu meklē savus tētukus un mammītes, bet viņi savas atvases ne pārāk grib redzēt un satikt. «Tur daudzi mani labāk redz ejam nekā nākam. Ja vecāki atsakās tikties, tad uz raidījumu tā arī aizrakstu.»
Viņš šķetina kādu lietu Latgalē. Māsa cer atrast māsu vai brāli. Kad mamma dzemdējusi bērniņu, viņai pateikts – miris. Kaut arī sieviete dzirdējusi bērna raudas. Tēvam, kurš meklējis taisnību, piedraudēts. Māsa, dzenot pēdas savam asinsradiniekam, pieļauj, ka zīdainis uzreiz atdots citai ģimenei. Pagaidām tik vien izdevies noskaidrot, ka tajā pašā apdzīvotajā vietā ir bijis vēl viens analogs gadījums.
Asaru plūdi ir neizbēgami
Mārtiņš Ziebergs atceras pirmo veiksmīgi atrisināto pazušanas stāstu. Palīdzējis mātei atrast meitu. Vecāki izšķīrās, mātei bija jāizbrauc no Latvijas, meita palika pie tēva. Nākamreiz abas satikās Maskavā, raidījuma filmēšanā.
Un kāds ir visaizkustinošākais stāsts? «Visi,» atbild Mārtiņš. Pirmajā 2015. gada dienā viņš saraudinājis «kādu meiteni». Pēc 25 gadiem viņa uzzināja Ukrainā dzīvojoša brāļa adresi. Sievietei asaras lija aumaļām, viņa nevarēja parunāt. «Brīžiem jābūt kā psihologam. Nomierinu, aprunājos,» Mārtiņam acīm redzami patīk tas, ko viņš dara. Daudzi viņam zvana kā ātrajai palīdzībai – visdažādākajās diennakts stundās, jo nevar nociesties, neizstāstījuši, kāda bijusi pirmā saruna vai tikšanās ar sen vai nekad neredzēto tuvo cilvēku.
Raidījuma detektīvam atmiņā ir vēl kāds gadījums. Māsa un brālis bijuši šķirti vairāk nekā 40 gadu, jo brālis adoptēts. «Es viņai zvanu un jautāju: draudziņ, ko tu dari? Esot pie rakstāmgalda. Saku: atsēdies, man vēl šo to vajag uzzināt par tavu brāli. Viņa apsēžas. Tikai tad atklāju: draudziņ, tavu brālīti esmu atradis. Kāds prieka kliedziens tas bija!»
Skatoties raidījumu Gaidi mani, svešu cilvēku laimei, priekam un sāpēm gribot negribot līdzpārdzīvo arī raidījuma skatītāji. Mārtiņš Ziebergs noteic, ka ne vienmēr tas, ka kādu uzaicina uz studiju Maskavā, nozīmē – meklētais ir atrasts. Pat ja cilvēki nojauš, ka piedzīvos ilgi gaidīto tikšanos, emocijas ir tik spēcīgas, ka nav valdāmas. Raud visi.
«Meklēju pirmo mīlestību»
Mārtiņš zina, ka sirdij nepavēlēsi. Daudzi ar viņa starpniecību meklē savu jaunības mīlestību. Lūk, Pjotra stāsts. Tas nekas, ka Pjotram kamiešos jau 70 gadu. Viņš meklē savu Māru, kuru nespēj izdzēst no atmiņas. Pagājušā gadsimta 60. gados Pjotrs dienēja Rīgā. Pārpratuma dēļ abi nesatikās tur, kur bija domāts, un viss. Pēc tam – katram sava dzīve dažādās valstīs. Tagad viņš vienkārši grib zināt, kāda tā bijusi «šai lieliskajai sievietei».
Savu lielisko vīrieti meklē māte un meita. Abas – vienu. Meita meklē tēvu, viņas mamma – savu pirmo mīlestību. Puisis Latvijā draudzējās ar meiteni, aizgāja armijā, iepazinās ar virsnieka meitu un tā arī neuzzināja, ka Latvijā atstājis ne tikai meiteni, bet arī meitu. «Tagad jāmeklē tēvs un pirmā mīlestība,» omulīgi konstatē modernais detektīvs.
Nezina un neprot
Ir vieglāk saprast, ka cilvēki pazaudē sakarus, mainoties valstu robežām vai tiekot izšķirtiem nejaušības, bet citkārt apzinātas rīcības dēļ. Kā tā sieviete, kuras vīrs meitiņu aizveda uz Krieviju, lai it kā parādītu radiniekiem, bet pēc tam slēpās 35 gadus. Mārtiņš meiteni atrada sociālajos tīklos. Bet šķiet neticami, ka ļoti daudzi cilvēki viens otru pazaudē tepat, Latvijā.
«Nu, kā? Cilvēki nomaina dzīvesvietu, mainās telefonu numuri, pasta indeksi, cilvēks pat nezina, ka arī ielas nosaukums ir nomainīts. Es zvanu uz pagastiem, lieku sludinājumus rajonu avīzēs. Daudzi nemāk vai nezina, ko darīt, kā sākt meklēt. Daudziem vajadzīgs padoms. Ja piezvana un prasa – pastāsti, kas jādara, tālāk mēs paši, tad es izstāstu,» sveci zem pūra neslēpj detektīvs.
Arī Mārtiņa Zieberga sieva meklē savu tēvu. «Diemžēl vēl nevaram atrast,» viņš noteic.
TEVI MEKLĒ UN GAIDA!
Radinieki meklē kādreizējos Salaspils koncentrācijas nometnē ieslodzītos bērnus, kas varētu dzīvot Latvijā.
Amjaļčonoku (Амяльчёнок) Fraņu Fjodora meitu, dz. 1939. g., kopā ar viņas māti 1942. gadā vācieši aizdzina no Baltkrievijas, Vitebskas apgabala Gromovkas sādžas, uz Salaspils koncentrācijas nometni. Meitenītei tolaik bija apmēram trīs gadi, viņa valkājusi mammas adītu sarkanu cepurīti. Meiteni adoptējusi un uzaudzinājusi latviešu ģimene. Savu meitiņu Fraņas mamma meklēja visu mūžu. 2002. gadā viņa nomira. Viņas mazmeita Gaļina Borisova grib atrast savu radinieci un viņas ģimeni.
Savu māsu Kaskeviču (vārds nezināms) meklē Aleksandrs Kaskevičs. Viņu tēvs Vladimirs dzimis 1912. gadā un dzīvoja Krivoseļcu ciemā Vitebskas apgabalā. 1939. gadā ģimenē piedzima meitiņa. Otrā pasaules kara laikā tēvs aizgāja karot, viņa sievu nošāva, bet meiteni aizveda uz Salaspils nometni. Tēvs apprecējās otru reizi, Aleksandrs ir viņa dēls no otrās laulības un ļoti cer atrast savu māsiņu. Iespējams, savu uzvārdu viņa neatcerējās, jo izvešanas laikā bija mazs bērns.
Ja ir informācija, kas saistīta ar šiem cilvēkiem, tad lūgums zvanīt Mārtiņam Ziebergam pa tālruni 29923833 vai rakstīt uz e-pastu martins.ziebergs@inbox.lv.
FOTO
GANDARĪJUMS. Jelgavnieks Mārtiņš Ziebergs audzis bērnunamā, tāpēc spēj saprast citu cilvēku vēlmi atrast tuviniekus. Par savu darbu, meklējot cilvēkus, viņš atalgojumu nesaņem. Visi izdevumi – vēstuļu sūtīšana un telefonsarunu apmaksa – ir jāapmaksā no pensionāra budžeta. «Mana alga ir gandarījums,» viņš atbild uz neizteiktu jautājumu
