Diskusija: Ja nav skatītāju, nav medija
Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Latvijas televīzijas (LTV) valdes priekšsēdētājs Ivars Belte un LTV informatīvi dokumentālo, ziņu un sporta raidījumu saturu redaktore Rita Ruduša.
– Ar ko jūs, Beltes kungs, pamatojat savu sacīto, ka LTV ir moderns medijs, kurš atspoguļo sabiedrības intereses. Pagaidām LTV, manuprāt, atspoguļo publisko meinstrīmu (izvairoties ar to konfrontēt), bet tas nez vai ir tas pats, kas sabiedrības intereses.
Ivars Belte (I. B.): – Īsti nezinu, kāds ir konkrētais šī citāta avots. Atceros, ka to minēju savā vīzijā par LTV attīstību, pretendējot uz savu pašreizējo amatu. Negribu komentēt jūsu viedokli, katram ir tiesības uz savējo. Taču es savā darbā pamatā ņemu vērā divas lietas – TNS datus, kas atklāj, vai par saturu ir interese, kā arī ieklausos nozares profesionāļos. Mēs tiekamies ar augstākā līmeņa nozares profesionāļiem un labprāt uzklausām viņu viedokli. Tostarp arī kritiku un konstruktīvus ieteikumus.
Rita Ruduša (R. R.): – Lai varētu jēgpilni atbildēt uz šo jautājumu, būtu jāzina, ko jūs saprotat ar publisko meinstrīmu. Ja tiek apšaubīts tas, ka LTV pilda vienu no savām funkcijām – būt par sargsuni –, tad tam es kategoriski nepiekrītu. Mēs analizējam lēmumu pieņemšanas procesus, likumdošanu, pētām amatpersonu rīcību gan ikdienas ziņu un informatīvajos raidījumos, gan divos spēcīgos pētnieciskajos formātos – Aizliegtais paņēmiens un De facto –, gan arī īpašos projektos, tādos kā Zolitūde māca un Legālā nāve.
– Pirms gada mēs ar jums, Rudušas kundze, runājām par to, ka 2014. gadā LTV plānos saturu saskaņā ar kvalitatīvi jauniem principiem. Rezumējot 2014. gadu kā pārmaiņu gadu, sakiet, cik lielā mērā tas, ko jūs gribējāt, ir izdevies?
R. R.: – Par aptuveni 30 procentiem pieaudzis oriģinālraidījumu apjoms. Viens no sabiedriskā medija unikālajiem pienesumiem nācijas kultūras veidošanā ir bērnu raidījumi, kas domāti tieši Latvijā dzīvojošajiem bērniem, nevis iepirkti no ārpuses. Šajā jomā
2014. gadā panākts daudz: ir attīstīti projekti, kas veicina izziņu – Gudrs, vēl gudrāks, Zili brīnumi, ēterā bijis atraktīvs vispusīgu bērna attīstību veicinošs projekts Dardarija, arī vizuāli krāšņā un saturiski blīvā Brīnumskapja skola.
2014. gads bija ārkārtīgi blīvs gads kultūrā, jo daudzi kultūras galvaspilsētas notikumi sasniedza sabiedrību tieši caur LTV. Piemēram, akcija Gaismas ceļš – grāmatu draugu ķēde. LTV producēja arī visaugstākās raudzes koncertu Born in Riga, kas tika pārraidīts 12 Eiropas valstīs un guva atzinību starptautiskos televīzijas forumos. Attīstījām arī regulāros raidījumus – citu vidū jaunu seju un identitāti ieguvis raidījums 100 g kultūras. Nacionālie dārgumi. LTV Ziņu dienesta darbā 2014. gads arī bija intensīvs – žurnālistu klātbūtne Ukrainā, Zolitūdes traģēdijas iemeslu izpēte, pētnieciskā sērija Legālā nāve par spaisu. Šis projekts guva lielu rezonansi un veicināja izmaiņas likumdošanā.
Panāktas milzu pārmaiņas krievu valodas saturā. Panākts arī lēciens iekšēji producēto dokumentālo filmu žanrā. Piemēram, tapusi Baltijas vēsturē pirmā trīs valstu kopražojuma dokumentālā filma Baltijas brīvības ceļš, pērn tapušas arī vairākas LTV dokumentālās filmas par Latvijas sporta varoņiem – Dukuru mezgls un citas. Visbeidzot, sadarbībā ar neatkarīgajiem producentiem izveidoti vairāki jauni un auditorijas novērtēti – to pierāda dati – informatīvi izklaidējoši formāti. Mēs esam kļuvuši arī par daudz pieaugušāku satura pasūtītāju, kurš no ārpuses pasūtītajos projektos piedalās ar līdzfinansējumu, ejot prom no prakses, kad sponsoru pilnībā finansēti raidījumi tika atnesti uz LTV un ievietoti ēterā. Ja līdzfinansējam, tātad uzņemamies lielāku atbildību par saturu.
– Vai «nišas raidījumu» aizvietošana bijusi principa lieta? To, ko jūs saucat par «integrējošo pieeju», es pagaidām uztveru kā postmodernu dažādu tēmu fragmentāciju, kurā itin bieži pazūd šo tēmu jēgas centri.
R. R.: – Ja ar «principu» jūs saprotat konsekvenci un skaidru kanālu pozicionējumu, tad atbilde ir – jā. Aiziešana no nišas raidījumiem LTV1 bija lēmums, kura mērķis bija panākt kanāla atbilstību sabiedriskās televīzijas galvenā (žargonvārdā – major) kanāla identitātei. Visos pieaugušos sabiedriskajos medijos ir viens galvenais kanāls, kurš orientēts uz visplašāko auditoriju. Specializēti kanāli – jaunieši, sports, kultūra un tamlīdzīgi – ir otrie un trešie, un ceturtie, bet pirmajam ir jāaptver maksimāli plašs skatītāju loks.
– Manuprāt, vārds «analītika» Latvijas medijos tiek pievilkts aiz matiem. Arī LTV to lieto, bet faktiski, tāpat kā citi, iztiek ar «apskatu saukšanu par analīzi, atsevišķu skandālu saukšanu par pētījumiem» (J. Domburs, Ir, 4.10.2013.). Analītiskai izstrādei žurnālistiem nedod ne pietiekamu laiku, ne resursus.
R. R.: – Apgalvojums «faktiski, tāpat kā citi, iztiek…» prasās pēc precizējuma. Kas ir «citi»? Kas ir «pietiekami resursi», un kurš tos nedod? Bet, ja runājam par pētniecības un analītikas satura politiku, tad, manuprāt, vispirmām kārtām medijam ir jādefinē pētniecība kā prioritāte. Jāapzinās, ka tas ir darbietilpīgs un dārgs process. Jānodrošina žurnālistiem tādi apstākļi, lai viņi var «rakt» – jābūt vadības atbalstam. Nemaz nerunājot par to, ka ir arī jāatrod tādi žurnālisti, kas to spēj un grib darīt, jo pētniecība ir specifisks uzdevums, kas prasa pacietību, uzstājību, un noteikti arī darbu, kas neietilpst astoņu stundu rāmjos. Mums ir pamats lepoties ar saviem pētniekiem gan iknedēļas formātos, gan ārpus tiem. Domāju, ka Zolitūdes traģēdijas gadadienai par godu tapusī dokumentālā filma Zolitūde. Kurš vainīgs? ir žurnālistiskās izcilības paraugs pētniecības žanrā.
– «Mums jāsaprot konteksti, jāveicina procesu izpratne, kritiskā domāšana, lietas jārāda tā, lai cilvēki saprot, kā tās uz viņiem attiecas…» (R. Ruduša). Tas varētu būt sabiedriskā medija uzdevums. Sevi vērtējot, cik tālu esat no tā, lai varētu teikt, ka ne atsevišķiem raidījumiem, bet LTV tas sanāk?
R. R.: – Šāds jautājums paver plašas iespējas nekonstruktīvam verbālajam pingpongam, jo empīriski izmērīt kritiskās domāšanas līmeni ir grūti. Turklāt kritiskās domāšanas veicināšana nav kritērijs, kas ir attiecināms uz pilnīgi katru raidījumu. Piemēram, raidījumam Supernova ir citi uzdevumi. Bet ir svarīgi, lai tajā saturā, kas vērsts uz domāšanu un plašāku kontekstu analīzi, mēs šo uzdevumu paturētu prātā. Mēs tātad nevaram mērīt kritisko domāšanu, bet varam mērīt analītiskumu un autoru kompetenci, un to arī darām. Varam veikt sabiedriskā labuma testu, ko arī darām. Tādējādi mēs gūstam priekšstatu par to, kā un cik labi mēs palīdzam skatītājam saskatīt kopsakarības un pieņemt informētus lēmumus.
– Tomēr man liekas, ka pagaidām jūsu galvenais kritērijs tie paši reitingi vien ir. Un es atkal pilnīgi piekrītu Jānim Domburam, ka «patiesi sabiedrisks kvalitatīvs medijs ir «maizes un izpriecu» alternatīva». Manuprāt, LTV alternatīva vēl nav ne tuvu. Kāpēc?
I. B.: – Šad tad, pat no ļoti augsta ranga mediju profesionāļiem, ir dzirdēts viedoklis, ka sabiedriskajiem medijiem jāspēj saražot super augstas kvalitātes un super augsta līmeņa saturu, jo, ja kāds to nesaprotot un nespējot tam izsekot, tad tā esot skatītāja, nevis medija problēma. Es uzskatu, ka skatītājs ir svarīgs, skatītāja balsojums par pārraidi ar pulti ir ļoti būtisks un palīdz mums attīstīties. Skatītājs nav muļķis. Taču reitings nav vienīgais mūsu lēmumu pieņemšanas kritērijs. Savukārt jautājums par reitingiem aizvien tiek izmantots pret LTV – vai nu mēs skrienam pēc reitingiem un tāpēc neesam labi, vai arī neesam uzvarējuši reitingu karā ar komerctelevīzijām, un atkal neesam labi. Kā jau es teicu – reitingi nav absolūts kritērijs, bet ir būtiski stāvokļa diagnostikai – tāpat kā izmērīt temperatūru.
R. R.: – Jā, reitings ir viens no rādītājiem. Bet sabiedriskajam medijam tas nav un nevar būt pašmērķis. Attīstot tādu produktu kā, piemēram, Eiropas kino vakari, mēs zinām, ka tam nebūs ļoti augsts reitings, bet mums kā sabiedriskajam medijam šāds saturs ir ļoti svarīgs. Taču ēterā būs arī Šlāgeraptauja, kas ir plašas auditorijas iecienīta.
– Jūs, Rudušas kundze, pirms gada NRA teicāt, ka ar diviem kanāliem īpaši izvērsties nevarat. Vajadzētu vismaz četrus. Bet, manuprāt, jau divos patiesi radošu kadru deficīts LTV ir visai jūtams.
R. R.: – Vārdu savienojums «visai jūtams» ir tik nekonkrēts, ka formulēt jēgpilnu atbildi nav viegli. Jāsaprot, ar kādu mērauklu tiek mērīts radošu personību trūkums vai pietiekamība. LTV pusotra gada laikā ir piesaistījusi virkni jaunu, spilgtu ētera personību – Inga Spriņģe, Guntis Bojārs, Renārs Zeltiņš, Valters Frīdenbergs un Kaspars Ozoliņš – papildus jau esošajām un auditorijas iecienītajām, tādām kā Jānis Geste, Gundars Rēders, Kārlis Streips, Dāvids Ernštreits un citi. Liels potenciāls piemīt neatkarīgajiem producentiem – var paskaitīt, piemēram, cik ētera sejas ir izaugušas tikai no raidījuma TE! vien. Patlaban mēs spējam paņemt tikai nelielu daļu no idejām, kuras atnes neatkarīgie producenti, un tikai daļu no to «radošajiem kadriem».
– Nesen mēs tikāmies četru tradicionālo Latvijas konfesiju vadītāju un pārstāvju sabiedrībā. Runāts tika par raidījuma Vertikāle, kurš LTV neko nemaksā, palikšanu ēterā. Jūsu un klātesošo konfesiju pārstāvju domas bija diametrāli pretējas. Kāpēc?
I. B.: – Jūsu dalība šajā sarunā nebija iepriekš pieteikta, līdz ar to joprojām nav skaidrs, kāda bija jūsu loma šajā pasākumā. Citiem mediju pārstāvjiem, žurnālistiem dalība tajā nebija piedāvāta. To pat varētu uzskatīt par kādu interešu lobēšanu, kas nav profesionāla žurnālista uzdevums, vai arī mēģinājumu izdarīt spiedienu uz sabiedrisko mediju.
R. R.: – Manuprāt, ir neētiski publiskajā telpā apspriest LTV notikušas sanāksmes detaļas, kas nebija publiska diskusija. Ja jūsu jautājums būtu par LTV stratēģiju reliģijas atspoguļošanā, es atbildētu, bet tikšanos nekomentēšu.
– Ja LTV rīcībā esošie resursi, skatoties uz Eiropu, ir samērojami ar Albānijas resursiem, tad acīmredzot ir jāizceļ prioritātes. Kas ir LTV prioritātes?
I. B.: – Jā, Latvijas sabiedrisko mediju finansējums salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm gan pret IKP, gan uz vienu iedzīvotāju ir pašā tabulas lejasgalā. Vidēji Eiropā sabiedrisko mediju finansējums ir 0,2% no IKP. Latvijā tas ir nepilns 0,1%, tie ir EBU (European Broadcasting Union ) dati. Runājot par prioritātēm, neredzu, ka sabiedriskie mediji būtu prioritāte valstij.
R. R.: – Ja runa ir par LTV saturiskajām prioritātēm, ar tām var iepazīties LTV plānošanas dokumentā – Sabiedriskais pasūtījums 2015, kas publicēts NEPLP mājaslapā. Prioritātes daļēji nosaka kalendārs, daļēji – mūsu stratēģiskie lēmumi. Piemēram, šogad pastiprinātu uzmanību pievērsīsim vēsturei, jo apzināmies, ka līdz šim tās atspoguļojums bijis nepietiekams gan apjoma, gan daudzveidības ziņā.
– Vai jūs joprojām uzskatāt, ka pastāv pret LTV vērsts «masivizēts spiediens»? Kas to inspirē, un kam to vajag?
I. B.: – Pēdējos divdesmit gadus LTV ir spārdīta kā veca futbola bumba. Darbinieki ir saukti par pēdējiem lūzeriem, apgalvots, ka vadībā ir bijuši pēdējie idioti. Mani pašu, stājoties amatā, nosauca par «pēdējo kretīnu». Šis fons diemžēl tiek uzturēts vēl joprojām. Kritiku uztveram nopietni, bet pret nepamatotiem aizskārumiem vēršamies nekavējoties.
Šobrīd redzu un sajūtu būtisku komercmediju lobiju darbību, kas vērsta uz to, lai LTV izslēgtu no reklāmas tirgus, negarantējot ilgtermiņā šīs ieņēmumu daļas aizvietošanu no budžeta, kā arī sabiedriskā pasūtījuma pārdali. Tāpat tiek darīts viss, lai sabiedriskais medijs nenodarbotos ar nacionāla mēroga un lielo sporta pasākumu atspoguļojumu. Tāpat arī tiek kultivēts priekšstats par to, ka sabiedriskajam medijam nav svarīgs skatītājs. Tam esot svarīga misija un vīzija, un vērtības. Mūsu misijā ir trīs svarīgi elementi – informēt, izglītot un izklaidēt. Ja nav skatītāju, nav medija.
– Runā par Krievijas propagandas efektivitāti Latvijā. Kā to var mazināt sabiedrisks medijs?
I. B.: – Ir svarīgi pret propagandu nelietot kontrpropagandu. Mēs uzskatām, ka ir jāstiprina Latvijas vietējā informatīvā telpa ar kvalitatīvām ziņām un citiem raidījumiem gan latviešu, gan krievu valodā. Ir jārada spēcīgs zīmols krieviski runājošajiem Latvijā, kuram viņi uzticas un ar kuru spēj identificēties.
R. R.: – Jā, ļoti svarīga ir identifikācija. Piederības izjūta, jo ar krieviski runājošo auditoriju – tiem, kas dzīvo, pelna, maksā nodokļus, mīl un audzina bērnus tieši šeit, viņu dzimtajā valodā runājuši tikai ļoti nedaudzi. Sabiedriskā medija uzdevums ir šo piederību veicināt, veidot vienojošu naratīvu.
– Jūs rakstījāt (Ir, 12.09.2013.), ka «Latvijā nav struktūrvienības, kas atbild par mediju politikas plānošanu un mediju regulējuma iniciatīvām». Kam šāda struktūrvienība, ja ir likumi, ja ir stratēģija, sabiedriskais pasūtījums, NEPLP?
R. R.: – Jūsu minētajā rakstā es tieši paudu skepsi par jaunas struktūrvienības nepieciešamību. Katrā ziņā to nedrīkst darīt steigā, lai nesanāktu vietēja parauga Roskomnadzor. Bet tas, ka skaidrai mediju politikai ir jābūt un tai jāveltī zināma intelektuālā enerģija, nav noliedzams. Manuprāt, Mediju politikas izstrādes ekspertu darba grupa Mārtiņa Kaprāna vadībā ir solis pareizajā virzienā. Grupā ir vairāki kompetenti cilvēki.
– Elektronisko plašsaziņas līdzekļu nacionālās attīstības stratēģija (2012.–2017.) viennozīmīgi paredz LTV un LR apvienošanu vienā sabiedriskā medijā. Vai tā nav tikai mehāniska māžošanās, kas iekļaujas attieksmē: lielāks – labāks, efektīvāks, profesionālāks un radošāks?
I. B.: – Visas pasaules tendences mediju jomā rāda, ka notiek pat milzīgu Eiropas un pasaules līmeņa mediju apvienošanās. Tam ir ekonomisks pamatojums. Tas ļauj ietaupīt finanses, tās novirzot satura pilnveidošanai. LTV un LR apvienošanas gadījumā būtu iespēja ekonomēt, būtu iespēja racionālāk izmantot materiāli tehnisko bāzi, kā arī cilvēkresursus. Šī nepavisam nav māžošanās un nebūt ne mehāniska.
R. R.: – Nav runas tikai par līdzekļu taupīšanu, bet arī par mediju vides konverģenci. Ja jūs papētīsiet BBC ziņu žurnālista kalendāru, tad redzēsiet, ka viens cilvēks būs vienā dienā saražojis saturu gan radio, gan televīzijai, gan arī internetam. Žurnālista spējas kļūst daudzveidīgākas, viņš ir vieglāk un elastīgāk izmantojams. Un arī saturs iegūst – strādājot trīs platformu režīmā, var mērķtiecīgāk plānot – vienā platformā tu ieliec āķi lūpā, otrā izvērs plašāk, trešajā piedāvā saistīto saturu un tamlīdzīgi.
– Ko jūs lūgtu zelta zivtiņai?
I. B.: – Ja tas man obligāti nav jāfiksē amatpersonas deklarācijā, atļaujiet, lai tas paliek starp mani un zivtiņu, zelta.
R. R.: – Vairāk laika grāmatām – gan lasīšanai, gan rakstīšanai.