Raimonds Pauls: "Manā vientulībā ir kāds labums" [pilns intervijas teksts]

Kad tuvojas Maestro dzimšanas diena, ikviena medija goda lieta ir mēģināt pārliecināt lasītājus par to, ka, lūk, tieši šis izdevums (vai raidījums) ir atklājis "nepazīstamo Paulu", atšķirot viņa dzīves "vēl nezināmās lappuses".

Ar pārliecību varu teikt, ka tas nav izdevies nevienam. Un nekad arī neizdosies. Varbūt tieši tāpēc Raimonds Pauls vienmēr ir tik interesants ikvienam "dvēseļu inženierim", kā dažkārt ironiski mēdz dēvēt žurnālistus. Jo neizpētīta zvaigzne vienmēr vilinošāka par simtreiz izstaigātu planetāriju.

Kaut arī Raimonds Pauls neatsaka intervijas – grūti pateikt, vai tas ir aiz cieņas pret žurnālistiem, vai arī viņš ir tik pieklājīgs, ka atteikums viņam šķiet kā apvainojums –, pietuvoties šā neparastā cilvēka būtībai ir gandrīz tas pats, kas censties noķert kāvu gaismojumus augustā: tu vari tos vērot un apbrīnot, sašust un dusmoties, ka neesi varējis tiem pieskarties. Bet tā nu ir – Pauls nemetas apskāvienos ikvienam pretimnācējam. Vienalga, vai tie ir mūziķi, politiķi vai viņa daiļrades cienītāji. Starp citu, viņš nepieprot arī ucināšanos tuvinieku vidū. "Nu, nebija ģimenē tā pieņemts – izrādīt mīlestību," viņš piebilst.

Tāpēc arī saruna pirms dzimšanas dienas mums sanākusi tāda pati – bez acīm redzamas ucināšanās, toties ar dziļi paslēptu mīlestību. To Pauls jau nu neies izrādīt. Ja nu vienīgi šo mīlestību kāds pratīs pamanīt viņa intonācijās vai žestos.

Trieciens kultūrai

– Skatījāties Jaungada raidījumus Latvijas telekanālos?

– Kārtīgi – ne. Es lēkāju no viena kanālu uz otru, gribēju arī krievus paskatīties, bet arī tur bija vienveidība – Jaungada raidījumi pārvērtušies par tādām Galkina un Baskova beneficēm. Protams, viņi ir lieliski, bet, ja runājam par muzikālo pusi, tur valda drausmīga vienveidība. Tieši tāpat kā mūsu televīzijā. Tomēr, ja man jāizvēlas, es izvēlēšos kādu Krievijas programmu, jo viņi prot par sevi gaumīgi pasmieties. Pie mums ir tā: visas televīzijas pilnas ar raidījumiem, kas sen sevi izsmēluši un kurus skatās maz cilvēku. Man pašam grūti runāt par Jaungada pārraidēm, jo pats esmu daudz tajās piedalījies, taču viens ir skaidrs: šiem svētkiem jāatrod līdzekļi, lai samaksātu māksliniekiem un uztaisītu interesantus raidījumus. Lai nav tā, kā teica viena tērpu māksliniece: es pagrabā atradīšu tērpus, ko jums iedot raidījumam. Protams, televīzijai nav naudas, bet tērpi maksā lielu naudu. Tāpēc telekanāli lāpās ar veciem raidījumiem vai to fragmentiem.

– Droši vien vaina jāmeklē krīzē.

– Tā krīze ir laba no tā aspekta, ka piespiež mūs domāt, kā rīkoties. Pietika sākt runāt par mūzikas un mākslas skolām, kuras vajag reorganizēt, lai sāktos parakstu vākšana un protesti pret šo skolu, pret latviešu kultūras iznīcināšanu. Bet, piedodiet, daudzās skolās ir zems pasniegšanas līmenis, tās savas kādreiz labās pozīcijas ir zaudējušas. Piemēram, Liepājas mūzikas skola – kādreiz tik slavena. Arī tur tagad ir problēmas. Izskatās, ka savulaik profesionālās mūzikas skolas pārvēršas par muzikālajiem kursiem un pulciņiem. Varbūt labāk uz kultūras namu iet mācīties spēlēt ģitārīti? Tādas lietas var iemācīties arī parastajā skolā kā interešu izglītību, tam mūzikas skolas nav vajadzīgas.

– Jā, mūzikas skolu izglītība acīmredzot nav vajadzīga arī televīzijas ģimeņu dziedāšanas svētkiem, kuros jūs bijāt žūrijas loceklis.

– Protams. Tur mūzikas mīļotāji – amatieri sanāca kopā, lai piedalītos sadziedāšanās svētkos: kā mēs mākam, tā mēs maunam.

– Jums pārmeta to, ka nevērtējāt šo konkursu profesionāli.

– Ko tad man vajadzēja – analizēt, ka tur tajā taktī si bemol bija par zemu? To jau Teterovskis darīja Koru karos. To, protams, var darīt, ja sēdi Latvijas labāko kamerkoru skatē un vērtē profesionālu sniegumu. Bet šeit... Mana pieeja bija cita, un es domāju, tā bija pareiza. Taču es esmu uztraukts par kultūras stāvokli kopumā. Piemēram, Daugavpils teātris. Bija runa par tā likvidēšanu. Sacēlās troksnis: tas būšot tāds trieciens pa Latgales kultūru! Mīļie draugi, bet tur taču bija 87 cilvēki, kas saņem algu! Tā ir valsts budžeta nauda. Bet kāda ir atdeve? Nekāda. Taču direktoram jādomā, ko darīt, lai uz izrādēm nāktu cilvēki. Es neesmu par to, lai Daugavpilī likvidētu teātri, bet – kāpēc Valmierā teātris strādā ar atdevi, savukārt Daugavpilī tā nenotiek?

Man šķiet, ka tagad ir tā: savā profesijā visvājākie ir tie lielākie bļāvēji un prasītāji. Un, piemēram, augstskolas? Kāpēc mazajā Latvijā to ir tik daudz? Kāda ir šo skolu diplomu vērtība?

– Vai tad nezināt? Pocelujevkas biznesa augstskolas diplomi kotējas tikpat augstu kā Hārvarda universitātes papīri.

– Kā tad. Un pamēģiniet likvidēt to Poce... kā tur... augstskolu: tas būs briesmīgs trieciens Latvijas izglītībai.

Kamēr sienam prievītes

– Parunāsim par mūziku. Amerikā, Teksasā, pavasarī notiks pasaules mūzikas konference South by Southwest, kurā Latviju pārstāvēšot Prāta vētra un Instrumenti. Jāprecizē – pārstāvēs Latviju vai sevi?

– Ar to pārstāvēšanu tā ir, kā ir. Tikko notika bērnu Jaunais vilnis. Un es dzirdu, ka Latviju ir pārstāvējusi kaut kāda meitene. Jocīgi. Vēl nesen bija runa par Ventspils zēnu Robertu Pētersonu, kam smuka balstiņa. Bet te – pa kaut kādiem slepeniem ceļiem kāds pārstāv Latviju! Kādā sakarā?

– Pilnīgi skaidrs ir tas, ka jūs to pārstāvat. Jums taču arī kaut kas tiek par piedalīšanos Jaunajā vilnī.

– Jā, honorārs par dažiem numuriem koncertā. Bet ko esmu īstenībā dabūjis? Torti sejā un latviešu gānīšanos. Man jājūtas tā, it kā es būtu dzimteni nodevis. Pērn viens Jūrmalas policists pēc kāda Jaunā viļņa koncerta man divas stundas rakstīja protokolu, ka esmu ar savu auto lampiņu apskādējis. Kamēr viņš sacerēja to protokolu, apkārt sastājās cilvēku pūlis, krievi sāka kliegt uz policistu, lai liek Paulu mierā. Krievi, nevis latvieši. Savukārt neviens no Jūrmalas vadības nav pateicis paldies par to, ka esmu atvedis Jauno vilni uz šo pilsētu, kas pēc tam visu gadu dzīvo no Jaunā viļņa ieskalotās naudas. Jūrmalai ir jāpelna nauda, nevis mēnešiem jāspriež, vai to vienu priedi nocirtīs vai ne. Tā ir: visu gadu neviens neko nerunā par to Jauno vilni, vienīgi lamājas, ka es esot ar krieviem sapinies, un mūsu mūzikas dižgari brīnās, kā es nedēļu varu klausīties, kā dzied krieviski. Es labāk klausīšos, kā dzied krieviski, nevis kā dzied angliski. Tā ir mana darīšana, kādā valodā es dziedāšu, runāšu vai klausīšos. Un tā uz Jaunā viļņa gatavošanas sākumu parādās kaut kādi menedžerīši un kruķītāji, kas man nemitīgi zvana un pieprasa atbalstīt to vai to... Vēlāk izrādās, ka atbalstāmie ir kaut kādu priekšnieku bērni. Krievijā notiek vēl trakāk – tur zvana par oligarhu bērniem. Un tur ir īsti oligarhi, ar miljardiem, nevis kaut kādi mūsējie oligarhi.

Varam spriedelēt, vai mums tas vilnis vajadzīgs vai ne. Tikai nevajag aizmirst, cik mēs esam maza valsts un kādas ir mūsu iespējas izvirzīties ārpusē. Mums ir jāmeklē jebkurš ceļš, protams, ievērojot mūsu nacionālās intereses. Un to, ko dod Krievijas televīzija, nevar pārvērtēt.

– Un tomēr. Latvijas vārdu pasaulē var skandināt ne tikai ar viltus meteorītu vai krīzes seku netalantīgas likvidēšanas palīdzību. Piemēram, Elīna Garanča vien ko ir vērts.

– Es ļoti mīlu un cienu Elīnu Garanču. Bet kāds viņai šodien vairs sakars ar Latviju? Viņa jau sen ir pasaulē, citā vidē! Nevienu neinteresē, vai tu esi melns, balts vai dzeltens, visus interesē tikai tas, vai tu proti dziedāt un spēlēt. Pasaulē nacionālais jautājums nekad netiek cilāts. Tas ir mazas tautas aizsardzības mehānisms – nacionālisms. Taču es nekad neesmu sevī apspēlējis teoriju "es esmu īstais latvietis" vai "latvieti, nepadodies!", jo latviskums nav jāpiesprauž kā broša, tam jābūt cilvēkā, viņa domāšanā un daiļradē. Mēs cenšamies saglabāt latviskumu, kaut arī... īstenībā to esam pazaudējuši. Mēs te sēžam un fonā dzirdam kaut kādu ārzemju mūziku, kaut gan labprātāk es klausītos latviešu dziesmas. Tos ārzemniekus es varu dzirdēt Marokā, Senegālā, Bostonā vai jebkur citur, bet latvisko mūziku – tikai te. Ko tad mēs te vārdos izspīlējam savu falšo patriotismu un sienam prievītes, klausīdamies ārzemju mūziku?

Gultā ar vecmāmiņu

– Balotēsieties Saeimas vēlēšanās?

– Kategoriski – nē. Savu āriju esmu nodziedājis. Tāpat kā pērn Eiroparlamentā ievēlēja raibo buķeti, par kuru nevar saprast, ko tā pārstāv, tāpat arī tagad Saeimā ievēlēs – tādu jau pavītušu buķeti. Nekas nemainīsies. Tiem, kas tagad vēl ir Saeimā, nevajadzētu vairs rādīties tās tuvumā. Nekad.

– Ar ko nodarbosieties, kad vairs nebūsiet Saeimā?

– Man būs tāda sabiedriski muzikāla darbība... Došos uz pasākumiem, kas vairāk domāti pensionāriem. Sēdēšu, piemēram, muzikālajās žūrijās. Ar politiku – nekāda sakara.

– Ko par to saka Lana?

– Viņa par politiku interesējas varbūt pat vairāk nekā es. Reiz sākām runāt par vadoņa tēmu, kas tagad tik populāra. Domāju, ka vadoni varbūt nevajag, bet līderis gan nepieciešams. Piemēram, Itālijā tāds ir Berluskoni. Viņš man patīk. Viņu tur uz rokām nēsā, protams, pa retam viņam iedod pa ģīmi, pieķer ar svešām sievietēm. Normāls vecis! Lai vai kāds, bet līderis. Ar īpatnībām, bet kuram tādu nav? Mums nav līdera – tāda, kurš būtu tik brīvs, drošs un pazīstams, ka varētu uzsist pa plecu tam pašam Berluskoni vai Putinam. Runājiet par Putinu, ko gribat, bet viņš ir līderis ar lielu autoritāti krievu vidū.

– Vai tad latviešiem nav kādas vērā ņemamas autoritātes?

– Ir. Jānis Stradiņš.

– Ne velti pieminēju Lanu. Man šķiet, ka viņa, kaut arī izskatās trausla, īstenībā ir stipra sieviete. Un būs tā, kā viņa pateiks. Arī par to Saeimu runājot. Pirmīt lasīju kādu interviju ar jums. Rakstītāja mēģināja no jums izdabūt kaut ko jaunu, nebijušu, kaut ko par Lanu. Neizdevās.

– Nu, ko jaunu viņi var dabūt no manis... Es arī sapratu, uz kuru pusi viņa velk. Varu tāpat vien arī parunāt, bet līdz galam tāpat neko nepateikšu. Ir taču lietas, par kurām es negribu runāt. Kas ir bijis, tas ir aizgājis, un šodien rakņāties pa manām senajām dienām... Jebkura cilvēka dzīvē var atrast kaut ko nepareizu un greizu. Arī manā. Un man, patiesību sakot, ir vienalga, ko žurnālisti par mani domā. Kaut arī sabiedrībā daudz apgrozos, esmu viens pats. Atskaitos tikai pats sev. Tā nav izlikšanās, tā ir patiesība. Domāju, manā vientulībā arī ir kāds labums.

– Jūs bieži esat teicis, ka jums nav draugu un vispār tuvu cilvēku. Tādu, kas jūsu dēļ būtu gatavi uz visu. Atļaušos apgalvot, ka jums nav taisnība. Ir daudz cilvēku, kuri jūs mīl un kuri ir patiesi jūsu draugi.

– Jā, varbūt arī ir... Bet daudz kas atkarīgs no mana rakstura, kas veidojies manā ģimenē. Ir tādas ģimenes, kurās pieņemts čupoties, bučoties un izrādīt mīlestību. Mums tā nebija un nav. Satiekos ar meitu, mums ir normālas attiecības, bet lai mēs rādītu viens otram savu mīlestību... Tā nav. Kaut kur lasīju par Viktora Igo testamentu, kurā viņš bija ierakstījis visas savas brūtes, bet par tām ikviens varēja uzzināt tikai pēc kādiem simts gadiem.

– Jūs arī taisāties rakstīt testamentu?

– Man tas saraksts būtu dikti īss. Uz vienas salvetītes varētu uzrakstīt.

– Jūs gan nevarētu sūdzēties par sieviešu uzmanības trūkumu. Jūs esat no tiem vīriešiem, kuri, kļūdami vecāki, paliek interesantāki.

– Jā, tā man stāsta. Tikai kāds no tā visa vairs labums?

– Vai bieži atceraties savu bērnību?

– Aizvien biežāk redzu sevi maziņu... Tādu četrgadīgu puiku pie klavierēm. Tā ir kaut kāda īpatna laimes izjūta. Varbūt tāpēc, ka man piederēja šī pilnība – atrasties un augt godīgu un labestīgu vecāku paspārnē, savukārt daudziem bērniem tādas nebija, viņi nevarēja nešaubīgi paļauties uz savu tēvu, māti, un tā man ļoti žēl. Manu vecāku dzīves piemērs man bija kā vadzvaigzne, lai kur es ietu un lai ko es darītu. Jā, bija visādi klupieni, bet tad, kad mēģināju celties kājās, tas man izdevās, jo zināju, kā manā vietā būtu darījis tēvs, kā būtu rīkojusies māte... Kad atbrauc mana meita Anete ar savām meitām, jūtu, ka mana pasaule turpinās, kaut arī, iespējams, apkārt viss šķobās un jūk. Meitas Anetes piedzimšana izmainīja mani pašu: es tiku vaļā no briesmīgās dzeršanas. Tikai es pats un mani tuvākie cilvēki zina, kāda cena bija tam dzīves posmam, tikai pēc tam sapratu, kāda jēga ir dzīvei, kas atvēlēta cilvēkam. Arī mana mūzika palika spēcīgāka, dziļāka. Esmu mēģinājis Aneti audzināt tāpat, kā to darīja mans tēvs un māte. Vienīgi... Viņi abi bija sirsnīgāki, es esmu daudz vēsāks.

– Jūs vienmēr esat atturējies stāstīt, kā iepazināties ar Lanu. Taču pati Lana pastāstīja, ka viņa nav gribējusi iet uz Paula koncertu un viņu uz turieni aizvedusi draudzene. Lana esot iegājusi zālē ar nokavēšanos, un sākumā viņa dzirdējusi tikai mūziku, ko spēlējis Raimonds, un viņa vispirms iemīlējusies šajās skaņās un tikai pēc tam Raimondā. Lana, sieviete, kas nākusi no citas zemes, no citas mentalitātes, citām tradīcijām, valodas un kultūras, ir tik toleranta, viņa saviem mazbērniem dziedāja latviešu dziesmas un stāstīja pasakas latviešu valodā... Viņa izdzīvoja visu Atmodas periodu, stāvēja zem Latvijas karogiem krastmalā. Toreiz viņa teica: "Beidzot meliem būs gals." Atceros, kādā radio intervijā žurnālists jums teica: "Kad iepazināties ar Lanu, viņa bija jauna un skaista sieviete..." Bet jūs turpinājāt: "Viņa arī tagad ir skaista sieviete." Ikdienā jūs to noteikti viņai nepateiksiet.

– Jā, tāds nu laikam es esmu. Atceros, kad pirmoreiz aizgājām pie Leo Kokles uz viņa bohēmisko darbnīcu, viens otrs gandrīz noģība no Lanas skaistuma. Bet ir viena baigi nopietnā lieta, svarīgāka par visu, arī par skaistumu. Esmu pateicis saviem tuviniekiem: ja es pats to nejūtu, ir jāapzinās viena robeža, kurai nedrīkst pārkāpt pāri. Ja pret tevi sāk izturēties apmēram tā – nu, viņš jau ir vecs stulbenis, viņš nesaprot, ko muld, ja tu fiziski knapi kusties, ja... Atceros uz skatuves kādu lielisku aktrisi, viņa bija jau ļoti veca, un es domāju – ka tik viņa nenokrīt... Tad varbūt labāk neiet uz to skatuvi? Ja es pats to nesapratīšu, lai man kāds cits to pasaka. Nomirt uz skatuves? Jā, reizēm pat ļoti skaisti. Katram ir savs mūža noslēpums, un tu nezini, ar ko un kad viss beigsies. Bet jālūko, lai viss beigtos ar cieņu.

– Jūs baidāties no sava mūža lielākā noslēpuma?

– Es cenšos par to nedomāt. Man ir tāds spogulis, kuram viena puse rāda visu palielinātu. Tas man bija nepieciešams rūpīgai bārdas noskūšanai. Bet tad vienu rītu paskatījos tajā spogulī... Man no tā skata palika nelabi, un es ātri pagriezu spoguli otrādi. Visa tā vecā āda, kārpas un pumpas, ārprāts... Bet ko darīt? Jāprot uz to visu paskatīties ar smaidu. Piemēram, es par sevi tā smējos, kad sapratu: nekad mūžā taču nebiju iedomājies, ka man nāksies gulēt vienā gultā ar vecmāmiņu!