Intervija ar vēstures zinātņu doktoru, Okupācijas muzeja direktora un VDK dokumentu izpētes komisijas priekšsēdētāja vietnieku Ritvaru Jansonu – par 1991. gada barikāžu un citu vēstures notikumu pētniecību, par valdības neieinteresētību šajā pētniecībā un vēstures teikām, kas jāsaglabā.
– Ja pareizi saprotu, nav valstiska pasūtījuma pētīt jaunāko laiku vēsturi: Atmodas periodu, 1991. gada janvāra barikādes, augusta puču. Ko darīt? Iztikt tikai ar dalībnieku atmiņām? Šis laikposms taču jāiemūžina.
– Līdz šim ļoti labi izdevies pētīt ar Zinātņu akadēmijas un juridisko zinātņu doktora Tālava Jundža iniciatīvu tieši nevardarbīgās pretošanās formas barikāžu laikā. Bija konkrēts projekts, finansējums un ļoti labs rezultāts. Taču barikāžu laiks nav tikai nevardarbīgās pretošanās forma. Lai fundamentāli izpētītu barikāžu notikumus, jāpēta arī viss, kas notika pirms barikādēm – kāpēc tāda situācija radās 1991. gada janvārī un tieši Baltijā, un kāpēc bija nodoms šeit ieviest prezidenta pārvaldi. Tas nozīmētu – visa Augstākās Padomes (AP) un Ministru Padomes (MP) darbība tiek apturēta, un ukazus dod tieši Gorbačovs. Es, protams, neloloju ilūzijas, ka mēs tiksim klāt Krievijas Federācijas prezidenta arhīvam. Tur ir visi dokumenti, kas mūs varētu interesēt. Un tomēr ir lietas, kuras varētu pētīt arī šeit, uz vietas, piemēram, Latvijas institūciju darbību. Jā, ir dalībnieku atmiņas: bijām tādā un tādā postenī, nāca OMON vienība un tā tālāk. Bet būtu jāizpēta MP un AP nostāja, kā radās barikāžu ideja, kāda bija Latvijas institūciju saikne ar Maskavu barikāžu laikā. Visus šos jautājumus var pētīt ar tām dokumentālajām iespējām, kādas mums ir. Dokumentus var dabūt gan Iekšlietu ministrijā, gan Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, ir arī VDK ziņojumu kopsavilkumi par 1991. gada janvāri – čeka tolaik strādāja saistībā ar Latvijas varas struktūrām. VDK priekšsēdētājs Edmunds Johansons tobrīd bija faktiski ministra līmenī, viņa kantoris deva valdībai pārskatus par to, kas notiek Latvijā. Tas ir absolūti neizpētīts materiāls. Jāpēta materiāli arī par Iekšlietu ministriju, ir arī par Padomju Savienības vadībai pakļauto OMON vienību. Bijušais Rīgas milicijas pārvaldes priekšnieks Viktors Bugajs 2011. gadā barikāžu konferencē pieskārās šim jautājumam. Noteikti ir palikuši dokumenti par saraksti ar Maskavu, kuros nojaušama Jeļcina attieksme, Krievijas reaģēšana uz OMON uzbrukumu Iekšlietu ministrijai, Lietuvas asiņainie notikumi, kur armijas specvienības tiešā veidā vērsās pret civiliedzīvotājiem. Viss šis vēstures posms jāskatās globālā mērogā, lai saprastu politiskās cēloņsakarības.
– Atceros, ka valdība mudināja ātrāk novākt barikādes. Taču mudināšana notika ļoti klusi.
– Kinooperators Raits Valters kādā savā rakstā jautāja: kāpēc Ministru Padome forsēja barikāžu noņemšanu – laikā, kad tas nebija loģiski. Vēl pat nebija noticis 21. janvāra uzbrukums Iekšlietu ministrijai, bet bija jau projekts, ka barikādes jānojauc. Viens no argumentiem bija tas, ka uz barikādēm ir arī tādi cilvēki, kas to uztver kā plezīru. Bija izdomāts, ka barikādes nojauc, bet kārtību uztur ar milicijas spēkiem un citām spēka struktūrām. Atceros, televīzijā 21. janvārī pārraidīja Ivara Godmaņa uzrunu raidījumā Labvakar, ka tuvākajās dienās barikādes tiks noņemtas, jo situācija esot daudz mierīgāka. Un tad pēkšņi Inkēns pārtrauc uzrunu, sacīdams, ka nekas vairs nav mierīgi: tiek pārraidīti kadri, ka sākusies apšaude pie Iekšlietu ministrijas. Vēsturē nav daudz tādu momentu, kad tik traģiski redzama šī konfrontējošā situācija. Nav jau galvenais tagad kādu nosodīt vai izmeklēt, kas darīts nepareizi, jautājums ir par ko citu – par izpēti. Kāpēc OMON vienība uzsāka šo operāciju? Varbūt tā tika provocēta? Daži Krievijas kanāli apgalvo, ka pie Iekšlietu ministrijas bijusi PSRS VDK specvienība, kas no Transporta prokuratūras jumta (vēlāk tur bija ASV vēstniecība) šāvusi gan uz OMON vienību, gan uz Iekšlietu ministrijas miličiem. Tad rodas jautājumi: kā uzvedās Maskava attiecībā pret MP, pret AP, pret OMON specvienību, kas patiesībā bija sīks instruments, sīki izpildītāji Maskavas rokās. To pētot, vajadzētu novērtēt, ka barikādes deva starptautisku rezonansi, tāpēc pietrūka iespēju brutālā veidā vērsties pret tautu un ieviest prezidenta pārvaldi. Iespējams arī, ka Maskavai bija citi apsvērumi tomēr neieviest prezidenta pārvaldi. Vēsturnieki šodien nevar dot simtprocentīgu atbildi, ka tas nenotika tāpēc, ka cilvēki varonīgi stāvēja uz barikādēm, vai tāpēc, ka Maskava vienkārši izdomāja citu scenāriju.
Pilnu interviju lasiet šīsdienas NRA.