Aizsardzības ministrijas pasūtinātā sabiedriskās domas aptaujā 60% pilsoņu vīriešu apgalvo, ka militāru draudu gadījumā būtu gatavi ar ieročiem rokās aizstāvēt Latviju. Tajā pašā laikā citā pētījumā 67% respondentu neatbalsta ieceri par ieroču turēšanu mājās. Bet vairāk nekā 44% iedzīvotāju, tuvojoties karam, pat apsvērtu iespēju pamest valsti (18,2% to darītu noteikti). Šīs pretrunīgās aptaujas, kas veiktas pēc Ukrainas kara sākuma, rāda, ka cilvēkiem nav skaidrs, ko patiesībā nozīmē karš un kādus pienākumus tas uzliek.
Patriotismam ar kaujā nepieciešamo drosmi un spēju šaut uz dzīvu cilvēku ir mazs sakars, un to apliecina iesaukšanas rādītāji Ukrainā.
Pērnā gada maijajūlija iesaukumā Kijevas iesaukšanas komisijas pavēstes tika izsūtītas kopumā 61 157 personām. Kara komisariātā ieradās vien 14 054 personas. 5276 personām iesaukums dažādu iemeslu dēļ atlikts. Šie skaitļi figurē kara komisāra Vladimira Kidoņa atskaitē Kijevas administrācijai, un arī masu medijos viņš ir izteicies, ka izvairīšanās no mobilizēšanas ir liela problēma.
Karavīri mieram un karam
Pašlaik Ukrainā sākas ceturtais iesaukšanas vilnis, divos piegājienos – pavasarī un rudenī – plānots mobilizēt 50 000 cilvēku, lai tos, kas gadu jau karojuši un palikuši dzīvi, varētu atlaist mājās.
Taču saņemties un atnākt līdz kara komisariātam spēj tikai ceturtā daļa iesaucamo. Un arī visa šī daļa vēl nav uzskatāma par cīnīties spējīgu publiku. Latvijas un arī ārzemju armijās pieprasītais militārās tuvcīņas pasniedzējs Egils Helmanis stāsta, ka pašlaik tādi pētījumi vairs nav publiski pieejami, taču padomju laikos izmantoja aprēķinu, ka pilnīgi droši paļauties iespējams tikai uz desmito daļu mobilizēto personu. 30% karavīru kļūst kaujas nespējīgi pirms kaujas. Otri 30% kaujas laikā – piemēram, ieraugot, kā biedram līdzās pēkšņi tiek izšķaidītas smadzenes. Vēl 30% nonāk šoka stāvoklī jau pēc cīņas, un viņus ir problemātiski sapurināt nākamajai kaujai. Tātad tikai 10% ir tādi karavīri, kuru patriotisms iet roku rokā ar nesalaužamu karavīru garu un drosmi.
To savulaik pirmās brīvvalsts laikā atzina arī Latvijas armijas komandieris ģenerālis Pēteris Radziņš. Neformālajā militārajā blogā Vara bungas ievietota sadaļa Audzināšana no ģenerāļa P. Radziņa grāmatas Karaspēka apmācība un audzināšana pie saīsinātā obligatoriskā dienesta laika. Lūk, citāts: «Karavīru specialitāte izšķīrās no citām caur to, ka karavīrs nevar būt bez kareiviskām jūtām: kara dienestā iestājās jauni cilvēki, kuriem vēl nav dzīves pamatu problēmas noskaidrotas, tie, kuriem nav pamatā kareiviska sirds, nekad nebūs īsti karavīri, ja arī būs iestājušies karadienestā no kāda nebūt praktiska aprēķina. (..) To, ko kara laikā īsts karavīrs izjūt vienā dienā, atrodoties zem viesuļu uguns, to miera laikā var panākt tikai daudzos gados; pie kam, kā pirmā, tā otrā gadījumā cīņa iet uz vienu un to pašu mērķi un konsekvencēm – vai ir, vai nē īsts karavīrs.» Miera laika karavīri labi izskatās, daiļi nes formu, zina no galvas reglamentus, taču tas vēl nenozīmē, ka viņi ir spējīgi karot.
Vajag motivāciju un prasmes
Saskaņā ar centrālās statistikas pārvaldes datiem Latvijā vecumā no 18 līdz 55 gadiem ir 374,9 tūkstoši pilsoņu – vīriešu. Sekojot kompānijas SKDS aptaujas rezultātiem, ieročus rokās gatavi ņemt 58,7%, kas ir aptuveni 220 tūkstoši pilsoņu. Savukārt, piemērojot padomju laiku kaujas spēju aprēķinu par 10% universālo kareivju, iznāk, ka no visa lielā Latvijas aizstāvētāju pulka patiesi uzticami un labi cīnītāji būtu 22 tūkstoši karavīru. (Tas ir ievērojami lielāks skaits, nekā pašlaik dien profesionālajā dienestā un Zemessardzē kopā: 5000+8000 uz papīra.) Pārējie varbūt ir gatavi nomirt, bet nevis cīnīties par dzimteni. Vismaz viņiem būtu krietni jāpamācās. Kā atzīst Vara bungas galvenais autors – rezerves kapteinis Mārtiņš Vērdiņš, ir divas lietas, kas nepieciešamas, lai no rokās paņemta ieroča būtu jēga: «Pirmkārt, tās ir zināšanas, prasmes un iemaņas. Otrkārt, augsta motivācija un vēlme cīnīties.» Ukrainas skarbā pieredze rāda, ka problēmas kaujas laukā sākās uzreiz pēc tam, kad aptrūkās brīvprātīgu profesionālu karavīru. Tad sāka ņemt rezervistus, arī vienkārši motivētus pilsoņus, un sākās zaudējumi, jo pietrūka prasmju.
Mobilizē pa jaunam
Pie līdzīgiem secinājumiem nonākusi Ukrainas Bruņoto spēku vadība, jo ceturtais daļējās mobilizācijas iesaukums būs no iepriekšējiem atšķirīgs. Par valstī plānotajām izmaiņām karaklausības kārtībā nule vēstīja karadarbības zonai tuvā Harkovas apgabala komisāra vietnieks Jurijs Kalguškins. Pirms došanās uz karaspēka daļām iesauktie mēnesi pusotru tiks apmācīti, nevis uzreiz iemesti cīņas ellē. Tiks ieviesta detalizētāka medicīniskā pārbaude, lai objektīvi izvērtētu iesaukto fizisko spēju robežas, un arī profesionāli psiholoģiskā atlase notiks rūpīgāk. Jaunos karavīrus testēšot gan uz suicīda iespējamību, gan savietojamību kolektīvā. Īpaši tiek gaidīti brīvprātīgie, taču viņu vidū būtisks uzdevums esot izķert Ukrainai nelojālus cilvēkus, kas mēģina iefiltrēties Bruņotajos spēkos.
Mainoties drošības situācijai Eiropā, arī Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos turpinās pārmaiņas. Ceturtdien, uzstājoties Saeimas sēdē ārpolitikas debatēs, aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis nāca klajā ar aicinājumu deputātiem piekrist profesionālā dienesta karavīru skaita palielināšanai par diviem tūkstošiem un šajā gadījumā to nevērtēt kā valsts birokrātiskā aparāta palielināšanu.
Profesionālis, kas valsts sardzē stājas brīvprātīgi, ir tas uzticamākais sargs.