Uzņēmēji, kas cieš no Eiropas un Krievijas ekonomisko sankciju kara un tā radītajām sekām, ir samierinājušies ar to, ka gan viņiem, gan Latvijai šajā situācijā teikšana ir maza, un cenšas pielāgoties jaunajiem tirgus noteikumiem. Tomēr no Eiropas Savienībā prezidējošās Latvijas valdības viņi sagaida lielāku aktivitāti tautsaimniecībai svarīgu jautājumu risināšanā, nevis sajūsmināšanos par eiroprezidentūras ballīti.
Par to, ka Krievijas rubļa kursa sarukšanas dēļ par apmēram 25% samazināsies uzņēmuma pagājušā gada tīrā peļņa, paziņojusi, piemēram, Rīgas elektromašīnbūves rūpnīca (RER). Arī Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīcas (DLRR) vadība neslēpj, ka pašreiz piepildās ļaunākās prognozes, jo sankciju dēļ Krievija baidās remontēt savas lokomotīves Latvijā, bet zemais rubļa kurss pret eiro, Latvijas pakalpojumus austrumu kaimiņiem padara nepieņemami dārgus.
Meklē noietu citur
Filozofiski uz globālajām politiskajām spēlītēm raugās šīs nozares pārstāvis, Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības uzņēmēju asociācijas vadītājs Vilnis Rantiņš. «Es, protams, esmu par mieru uz visas pasaules,» vērtējot Eiropas Savienības ārlietu ministru izvēli mieru Ukrainā panākt ar sankcijām pret Krieviju, saka nozares profesionālis.
Tomēr viņš neslēpj, ka savstarpējo sankciju un to radīto seku rezultātā nozarei kļūst aizvien smagāk. Kamēr rubļa kurss bija sarucis par desmit līdz piecpadsmit procentiem, uzņēmumi vēl bija spējīgi strādāt Krievijā, bet tagad tas kļūstot praktiski neiespējami. It sevišķi grūti ejot DLRR. Tādēļ V. Rantiņš aicina valdību veicināt, lai valsts akciju sabiedrība Latvijas dzelzceļš mainītu savu iepirkumu taktiku. «Gribētos, lai Latvijas dzelzceļš nepirktu no Krievijas vai Ukrainas, tad mums visiem būtu labāk, ja nauda, kuru viņi iztērē šajās valstīs, paliktu mums pašiem,» saka V. Rantiņš.
Kopumā nozarē gan neesot tik ļauni, kā varētu izskatīties, vērojot atsevišķus uzņēmumus. Arī grūtībās nonākušie pastiprināti strādā, lai atbrīvotos no šobrīd zaudējumus nesošā Krievijas tirgus.
Piemēram, RER vadība ļoti spēcīgi strādājot, lai kompensētu tirgus zudumu. «Šo to viņi jau ir atraduši, ļoti nopietni strādā arī pie jauniem izstrādājumiem. Viņi paši rēķina, ka šis gads, kamēr ieies jaunos tirgos, būs smags, bet nākamajā gadā jau atkal visam jābūt labi,» pēc tikšanās ar RER vadību stāsta V. Rantiņš.
Atlaiž darbiniekus
Rubļa kursa dēļ zaudējumus cieš arī zivrūpniecības uzņēmumi. Piemēram, Ventspils zivju konservu kombināts, līdz rubļa kurss būs stabilizējies, bija spiests uz laiku atlaist 400 darbiniekus.
«Ne mēs, ne Latvija šos jautājumus neietekmē. Tas ir lielāku spēlētāju līmenis. Nevajag pārvērtēt mūsu spējas. Bet vispārīgi runājot, nezinu, kur ar sankcijām pasaules vēsturē kaut kas ir panākts,» jautāts, vai uzņēmēju skatījumā sankcijas attaisno sevi, saka Latvijas zivrūpnieku asociācijas vadītājs Didzis Šmits.
Daudz vairāk viņu satrauc tas, kā Latvijas valdība izmantos gada pirmo pusi, vadot Eiropas Savienības prezidentūru. Šobrīd viņam šķietot, ka esam koncentrējušies uz nepareizu jautājumu risināšanu.
«Mums ir unikālā iespēja reizi 14 gados vadīt ES darbu, ja mēs šo iespēju neizmantojam, lai panāktu finansiālus atsvarus, kas mums šo sankciju sekas mazina…» retoriski prāto D. Šmits.
Prezidentūra nav ballīte
Viņš skaidro, ka nevajadzētu pat prasīt no Eiropas naudu, bet ļaut tos Latvijas zivsaimniecībām atvēlētos 140 miljonus ieguldīt uzņēmējdarbības attīstīšanā, kas šobrīd praktiski neesot iespējams. «Nav tā, ka vispār nevar, bet ir ļoti sarežģīti ieguldīt rūpniecības attīstīšanā. ES vajadzētu šos līdzekļus atļaut ieguldīt ekonomiski racionālāk. Un tā nebūtu naudas prasīšana,» risinājumu piedāvā uzņēmējs.
Taču nekas neliecina, ka Latvija varētu saņemties šādiem soļiem. Viņaprāt, valdība «prezidentūru uztver kā gadatirgu vai dziesmusvētkus, kur suvenīri jādala, jāievēro citu intereses».
Tikmēr politiķi uzskata, ka Latvijā sankciju ietekme uz valsts tautsaimniecību tiek pārspīlēta. Tā domā arī Saeimas Ārlietu komisijā strādājošais Atis Lejiņš. «Latvija vismazāk cieš. Sankcijas mūsu iekšzemes kopproduktu ietekmējušas tikai par 0,2%. Somija un Lietuva cieš daudz vairāk, bet mēs vienmēr izliekamies par lielākajiem upuriem. Nav tā, ka mēs briesmīgi ciešam un briesmīgi jāsavelk jostas,» uzskata ārpolitikas eksperts.