Spridzāns: apvienošanās deva iespēju apgūt ES finansējumu

Daiga Stokenberga schedule21.jan 2015

Intervija ar Dobeles novada domes priekšsēdētāju Andreju Spridzānu.

– Ir pagājuši pieci gadi, kopš beigusies teritoriālā reforma un izveidoti novadi. Daudzi uzskatīja, ka reforma nedos gaidīto rezultātu. Kāds ir jūsu viedoklis?

– Tiešām ir pagājis jau pietiekami ilgs laiks, lai varētu objektīvi spriest par ieguvumiem, ko devusi teritoriālā reforma. Manuprāt, vissvarīgākais ir tas, ka, apvienojoties pašvaldībām un izveidojot vienotu budžetu, ir iespējas optimāli izmantot pieejamo finansējumu ES fondu projektu līdzfinansējumam plašākā teritorijā, novirzot to aktuālākajiem projektiem gan pilsētas, gan lauku attīstībai.

Jāatceras, ka teritoriālās reformas pabeigšana, kā arī iepriekšējā ES finanšu plānošanas perioda sākums sakrita ar globālo ekonomisko krīzi – treknie gadi bija beigušies. Valsts, līdz ar to arī pašvaldības, nonāca kritiskā situācijā – bija jādomā ne tikai, kā izdzīvot, bet arī par to, lai nepalaistu garām pieejamo ES fondu finansējumu, kam jebkurā gadījumā bija nepieciešams pašvaldības līdzfinansējums. Tieši novadu izveidošana un kopējais budžets bija viens no stūrakmeņiem, kas deva iespēju izmantot ES fondu līdzekļus un tādējādi, no vienas puses, noturēt ekonomiskās aktivitātes, it īpaši būvniecības nozares uzņēmumos, kas pēc nekustamā īpašuma buma cieta visvairāk, vienlaikus radot jaunus, uz attīstību vērstus infrastruktūras objektus.

– Cik veiksmīgs ir bijis ES finansējuma piesaistes process?

– Manuprāt, Dobeles novads ar šo uzdevumu ir ticis galā ļoti labi – kopumā novada attīstībā ir ieguldīti nepilni 20 miljoni eiro. No tiem 6,2 miljoni ir pašvaldības un 12,9 miljoni eiro ES fondu finansējums. Visvairāk naudas – 7,7 miljoni – ieguldīts ielu un ceļu rekonstrukcijā; gandrīz 6 miljoni izglītības iestāžu infrastruktūrā, tostarp ēku renovācijā; turpat 5 miljoni novirzīti citu novada infrastruktūras objektu sakārtošanai.

– Ir sācies jaunais ES finanšu plānošanas periods – cik dāsns tas solās būt, un kādi ir galvenie mērķi, ko vēlaties sasniegt?

– Lai arī jaunais plānošanas periods teorētiski ir sācies, vēl arvien nav pilnīgi skaidrs, kam, kādiem mērķiem un kad būs atvērtas ES fondu programmas. Ir zināms, ka galvenais akcents 2014.–2020. gada plānošanas periodā tiek likts uz mazo un vidējo uzņēmumu, it īpaši ražošanas un apstrādes jomā, attīstību. Tāpat prognozējam, ka nauda būs pieejama teritoriju revitalizācijai, tostarp ceļu un ielu uzlabošanai lauku teritorijās, kas veicinātu mazo un vidējo uzņēmumu attīstību ārpus lielajiem ekonomikas centriem. Viena no ES programmu nostādnēm paredz atbalstu internacionālās sadarbības veidošanai.

Pagaidām par to maz tiek runāts, bet tendences rāda ne visai iepriecinošu ainu – šis un nākamais gads nesola strauju ekonomikas izaugsmi nedz Latvijā, nedz Es kopumā, bet gan gluži pretēji – dažādu pasaules ekonomikas un politisko procesu rezultātā daudzās nozarēs var iestāties stagnācija vai pat būtisks kritums. Tāpēc ir ļoti svarīgi piesaistīt pēc iespējas lielākus finanšu resursus no ES fondiem, jo tas būtu pienesums Latvijas, tostarp arī Dobeles novada, ekonomikā.

– Jūs tikko pieminējāt internacionālo sadarbību. Kāpēc tas jums šķiet tik svarīgi?

– Tam ir vairāki iemesli – Zemgalei ir salīdzinoši gara robeža ar Lietuvu, un ir pienācis laiks uz pierobežas zonu skatīties nevis kā uz bezperspektīvu un neattīstītu, kā tas ir bijis gadiem ilgi, bet gan kā uz vietu, kas paver lieliskas iespējas. Piemēram – līdz ar iedzīvotāju skaita samazinājumu un arvien krītošo darbspējīgo cilvēku skaitu Latvijā ierobežota ir arī ražošanas un apstrādes rūpniecības attīstība. Tas, ka Latvija, ja tā vēlas ekonomisko attīstību, nevarēs izvairīties no darbaspēka piesaistes no citām valstīm, ir pilnīgi skaidrs. Jautājums ir cits – no kuras valsts? Manuprāt, lietuvieši mums ir mentāli tuvāki – kāpēc lai mēs nepacenstos izmantot viņu brīvo darbaspēku?! Turklāt vēsturē jau ir bijuši periodi, kad lietuvieši un poļi meklēja darbu Latvijas laukos.

– Vai arī Dobeles novads izjūt Krievijas un Ukrainas kara rezultātā ieviesto sankciju sekas?

– Tiešā veidā pie mums neviens nenāk un nesūdzas, bet sankciju multiplais efekts noteikti ir jūtams, jo Dobeles novadā un apkārtnē ir labi attīstīta piena ražošana, dārzeņu audzēšana un citu pārtikas preču ražošana. Līdz ar ierobežoto eksportu uz Krieviju ir kritušās cenas, kas nenoliedzami atstāj iespaidu gan uz nodarbināto cilvēku pirktspēju, gan darba vietu skaitu. Uzņēmēji aktīvi meklē citus noieta tirgus, un liela daļa noteikti arī atradīs, bet pagaidām ir tā, kā ir. Cerams, ka situācija noregulēsies arī politikas jomā un beigsies gan reālais karš Ukrainā, gan aukstais karš starp Krieviju, ASV un ES.

– Atgriezīsimies pie Dobeles novada – kā dzīvojat, un kādas ir pēdējo gadu tendences?

– Vispirms gribu pateikt, ka pirms novada izveidošanas Dobeles pilsētā ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju bija tik augsti, ka Dobele bija iekļauta to pašvaldību sarakstā, kas daļu ieņēmumu iemaksāja pašvaldību izlīdzināšanas fondā. Nenoliedzami, liels nopelns iedzīvotāju pārticībā ir mūsu lielie ražošanas uzņēmumi ar adekvātām algām saviem darbiniekiem. Izveidojot novadu, praktiski dubultojās iedzīvotāju skaits, bet darba vietu skaits un ieņēmumi proporcionāli nepieauga. Līdz ar to Dobeles novads no donora kļuva par dotāciju saņēmēju. Mēs nebūt ar to nelepojamies un neesam no tiem, kas visu laiku gaida, lai kāds kaut ko iedotu. Pēdējo gadu tendences liecina, ka ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju novadā kopumā pieaug un drīz mēs tiksim ārā no saraksta, kas ir dotāciju saņēmēji no pašvaldību izlīdzināšanas fonda. Es neuzskatu, ka valsts pašreiz piekopj pareizu politiku attiecībā uz finansējuma piešķiršanu īpaši atbalstāmajiem reģioniem, negaidot, lai šī nauda dotu atdevi. Nauda ir jāiegulda mērķtiecīgi – ja tiek uzbūvēts ceļš, tad pa to ir jābrauc, tam ir jābūt pietiekami intensīvi noslogotam. Tas attiecas arī uz citiem ieguldījumu veidiem – mums ir daudz piemēru, ka īpaši atbalstāmajās teritorijās ir uzbūvēti lieliski ceļi, izremontēti kultūras nami un renovētas skolas, bet nav cilvēku, kas tās izmantotu. Nauda ir jāiegulda tikai tad, ja redzams, ka šim ieguldījumam būs pozitīvi ieguvumi.

– Vai palielinās ieņēmumi budžetā no iedzīvotāju ienākuma nodokļa, kas ir pašvaldībai piekritīgs nodoklis un līdz ar to arī labklājības pieauguma indikators konkrētajā teritorijā?

– Kā jau jūs teicāt, viens no labklājības indikatoriem ir iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Kopš 2009. gada ieņēmumi budžetā no iedzīvotāju ienākuma nodokļa pieauguši par 26%. Tam ir divi skaidrojumi – palielinājies darba vietu skaits, un šobrīd bezdarbs Dobeles novadā ir vienāds ar vidējo valstī – 8,5%, kā arī palielinājušies ienākumi strādājošajiem. Otrs pašvaldībai piekritīgais nozīmīgākais ieņēmumu veids ir nekustamā īpašuma nodoklis. Līdz ar nekustamā īpašuma tirgus aktivitātes pieaugumu un cenu kāpumu, it īpaši lauksaimniecībā izmantojamo zemju tirgū, ieņēmumi budžetā kopš 2009. gada ir pieauguši. Sava loma ir arī valsts likumdošanā veiktajām izmaiņām īpašuma kadastrālās vērtības noteikšanā.

Par pozitīvām tendencēm liecina arī garantētā iztikas minimuma pabalsta (GMI) saņēmēju skaita samazināšanās. 2010. gadā Dobeles novadā to saņēma 1547 cilvēki, bet 2014. gadā tas pienācās vairs tikai 560 personām.

– Tad jau sociālajam budžetam naudas vajag mazāk?

– Likumsakarīgi, ka, samazinoties to cilvēku lokam, kam pienākas GMI un cita veida pabalsti, gandrīz uz pusi ir samazinājies šim mērķim no sociālā budžeta novirzītās naudas daudzums. Faktiski tas ir ietaupījums, ko varam izmantot citu sociālo jautājumu risināšanai, attīstot jau esošos un iedibinot jaunus sociālos pakalpojumus. Piemēram, 2013. gadā Dobeles sociālais dienests sāka sniegt asistenta pakalpojumus cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Pirmajā gadā šo pakalpojumu saņēma 34 personas, bet 2014. gadā tas bija pieejams jau 84 cilvēkiem. Praktiski visos Dobeles sociālā dienesta darbības virzienos redzamas uz klienta vajadzību kvalitatīvu nodrošināšanu vērstas tendences. Tostarp samazinās krīzes centra izmantotāju skaits, vienlaikus pieaug to cilvēku loks, kas izmanto dienesta psihologa un citu dienesta speciālistu konsultācijas.

Gribu piebilst, ka no valsts puses tiek reglamentēti un ieteikti procesi, kas pēc būtības neuzlabo sociālā darba rezultātus, bet sadārdzina tos gan. Šajā gadījumā es runāju par prasību katrā pagastā nodrošināt sociālo darbinieku atsevišķi bērnu un pieaugušo jautājumu risināšanai. Manuprāt, tas nedos rezultātu, jo lauku teritorijās ar zemu iedzīvotāju blīvumu un saskaņā ar vēsturiskajām sadzīves tradīcijām sociālā darbinieka uzdevums ir palīdzēt sakārtot jautājumus ģimenei kopumā, atsevišķi neizdalot bērnu un pieaugušo vajadzības. Tas ir kārtējais pierādījums, ka valsts kopumā pārāk maz domā par to, ko mēs reāli varam atļauties. Ir jāapzinās, ka mēs esam nabadzīga valsts, tāpēc nevaram atļauties to, ko var darīt bagātās Eiropas valstis.

– No mediju uzmanības nepazūd izglītības tēma – ir divas lietas, par ko runā: skolotāju algas un mazo skolu slēgšana.

– Būtībā tas ir viens un tas pats jautājums, jo par skolu slēgšanu visvairāk ņurd skolotāji, kas baidās zaudēt darbu un līdz ar to arī ienākumus. Finansējuma sistēmā, kur nauda seko skolēnam, skolotājam nav iespēju nopelnīt pietiekami lielu algu, ja 9. klasē ir divi audzēkņi un citās klašu grupās arī tikai pa pāris skolēniem. Situāciju sarežģī arī striktie noteikumi un šaurā specializācija attiecībā uz mācību priekšmetu pasniegšanu.

Vienreiz kādā sanāksmē izglītības ministrijā pat aizrādīju, ka visu laiku tiek diskutēts par skolotājiem, aizmirstot par bērniem. Viņi vispār netiek pieminēti, kad jautājums ir par skolotājiem un skolu optimizāciju. Mana pārliecība ir tā, ka skolas uzturēšana ar nelielu bērnu skaitu ir attaisnojama tikai pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem. Tas ir ne tikai ekonomikas jautājums, bet pirmām kārtām bērna izaugsmes jautājums – mazā skolā ar dažiem desmitiem bērnu viņam nav iespēju sacensties, veidot savu nākotni reālā dzīves modelī, kur viņš nonāks pēc skolas beigšanas. Mēs nedrīkstam šiem bērniem nolaupīt nākotni. Es pat šoreiz nerunāju par interešu izglītību, kas lielās skolās nenoliedzami ir daudzpusīgāka un pieejamāka.

– Ko teiksiet sava novada ļaudīm tagad, kad tikko ir sācies jaunais gads?

– Es parasti vēlu veiksmi, veselību, izturību un arī mīlestību, kas ir ļoti būtiska dzīves sastāvdaļa. Taču šoreiz gribu teikt vēl ko – es ļoti ceru, ka nebūs kara un pasaulē valdīs miers!

***

KOPĒJIE IEGULDĪJUMI

ES fondi, valsts budžeta dotācijas un pašvaldības līdzekļi

Novada infrastruktūras sakārtošana

4 956 072,52

Izglītības iestāžu infrastruktūra

5 982 297,14

Sociālā joma

305 392,15

Novada pašvaldības kapacitātes stiprināšana/paaugstināšana

153 649,17

Ielas un ceļi