Izvarošana ir tēma, par kuru nevēlas runāt ne upuri, ne sabiedrība. Tomēr šādi noziegumi notiek, un, kas vēl ļaunāk, tie bieži paliek neatklāti. Tā kā cietušajām sievietēm šī tēma saistīta ar pazemojuma un kauna jūtām, tad daudzi no upuriem labāk izvēlās nesūdzēties policijā.
Jana un Svetlana (vārdi ir mainīti) abas ir piedzīvojušas to, par ko daudzas citas izvēlas nerunāt. Un tomēr meitenes piekrita par šo sāpīgo tēmu izrunāties ar portālu nra.lv.
Kad tas notika, Jana bija ļoti jauna. Viņa beidzot bija sarunājusi darba interviju Rīgā un pieņēma lēmumu doties uz galvaspilsētu ar auto stopiem. To, ka briest nepatikšanas, viņa saprata tad, kad vīrietis, kurš viņu veda, iegriezās kādā meža ceļā. Sākumā viņa lūdzās, tomēr viņš palika nelokāms. Tad vienīgais, ko viņa izmocīja, bija lūgums, lai viņš vismaz lieto prezervatīvu. Viņa neaizmirsa un visticamāk arī nekad neaizmirsīs to, kā varmāka, braucot prom, un atstājot viņu vienu pašu meža vidū, pa automašīnas logu izsvieda piecu latu naudas zīmi „autobusam”.
Uz policiju Jana toreiz nedevās. Nevienam neizstāstījusi par piedzīvoto, viņa noslēdzās sevī, sāka nēsāt vīrišķīgu apģērbu, daudz lasīt. Tagad, pēc vairāk nekā pieciem gadiem, kas pagājuši kopš notikuma, viņa ar grūtībām spēj par to runāt.
Jana aizvien kaut kur dziļi sirdī notikušajā vaino sevi. „Kādēļ man vajadzēja stopēt?,” viņa retoriski vaicā. Izrādās, tas, ka upuri notikušajā vaino sevi, ir bieža parādība. „Cilvēks kaut kā mēģina skaidrot un analizēt to, kas ar viņu noticis. Šādās situācijās varmāka vienmēr uzveļ atbildību cietušajam, turklāt vēsturiski sabiedrībā pastāv daudz mītu un stereotipu par vardarbību, kuros arī nereti tiek vainoti cietušie,” šo parādību skaidro Latvijas Universitātes (LU) asociētā profesore un psihoterapeite Ieva Bite.
Kauns un bailes
Bieži par iemeslu tam, kādēļ upuri nevēršas policijā, ir kauns no savas rīcības un bailes no neizpratnes ar ko nāksies saskarties policijas iecirknī.
Svetlanu draugi reiz dēvēja par „ballīšu” meiteni. Viņai patika brīvdienu vakarus pavadīt Vecrīgas klubos, īsā kleitā un ar alkoholiska dzēriena glāzi rokās. Viens no šādiem vakariem beidzās viesnīcas restorānā, draudzenes un divu padzīvojušu, turīgu ārzemnieku sabiedrībā.
Brīdis no sēdēšanas restorānā un brīdis, kad vecais vīrs rausās viņai virsū, pienāca vienā mirklī. Tagad, atskatoties atpakaļ uz notikušo, Svetlana neizslēdz iespēju, ka bijusi sazāļota.
Protams, arī viņa nedevās uz policiju. „Ko es būtu viņiem iecirknī teikusi?” viņa jautā „To, ka piedzēros un braucu ar kaut kādiem ārzemniekiem uz viesnīcu? Viņi labākajā gadījumā par mani pasmietos,” uzskata Svetlana. Jana turpretim uz policiju nedevās, jo nespēja pieņemt domu, ka viņai būs par notikušo jārunā. „Man tobrīd likās, ka es no kauna nomiršu. Turklāt, es ļoti ilgi nespēju vienkārši pieņemt to, kas noticis. Centos to visu aizmirst,” uzsver Jana.
Nekādi nevar aizmirst
Abas meitenes sākumā mēģināja tikt pāri pārdzīvotajam, cenšoties par to nedomāt. Svetlana centās aizmirsties darbā, tomēr pēc kārtējās bezmiega nakts, kur viņai virsū mācās atmiņu tēli no pagātnes, viņa salūza un izlēma griezties pēc palīdzības pie terapeita. Psihoterapeits viņai esot spējis palīdzēt. „Mediķis man lika saprast, ka notikušais nav mana vaina, viņš ļāva spēt sev piedot,” saka Svetlana.
Tikmēr Jana joprojām cenšas notikušo izslēgt no apziņas. Joprojām atmiņas par notikušo viņai sagādā grūtības, un, lai gan jau vairākus gadus sieviete ir laimīgi precējusies, viņa ar šausmām skatās uz stopētājām ceļa malā un nespēj kontaktēties ar mazpazīstamiem vīriešiem, kas pēc kādiem vizuāliem parametriem atbilst viņas izvarotājam.
„Protams, ir cilvēki, kuri, saņemot atbalstu no saviem tuviniekiem, var tikt galā ar šāda veida pieredzēm arī bez ilgstošām sekām, tomēr ļoti bieži tiek piedzīvots pēctraumas stresa sindroms. Tas var izpausties kā ilgstoši bieži atmiņu uzplaiksnījumi par notikušo, trauksmainība, bailes iet uz ielas, palikt vienam, bailes no vīriešiem, grūtības kontaktēties ar citiem cilvēkiem. Rezultātā pēc ilgāka laika cilvēkam var būt grūtības pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā. Trauksme, atmiņas par piedzīvoto - tās ir pēctraumas sindromam raksturīgas pazīmes. Ir nepieciešams ar kādu izrunāties. Ir svarīgi vērsties pie speciālista vai vismaz pie saviem tuviniekiem pēc atbalsta,” stāsta I. Bite.
Policijā negriežas
„Es vēl aizvien nevērstos policijā,” stingri apgalvo Svetlana. Kā vienu no iemesliem viņa min to, ka nevēlētos piedzīvot pazemojošās pārbaudes. Valsts policijas (VP) sabiedrisko attiecību daļas vadītāja vietnieks Toms Sadovskis gan uzsver - nekā pazemojoša pārbaudēs neesot. „Protams, lai rīkotos, mums ir nepieciešams speciālista slēdziens. Neiedziļinoties detaļās varu teikt, ka pārbaudē nav nekā briesmīga, tas principā ir tāds pats ginekologa apmeklējums kā jebkurš cits. Tāpat arī vēlos atzīmēt, ka nepieciešamības gadījumā mēs pieaicinām arī psihoterapeitu,” atklāj T. Sadovskis.
Arī I. Bite skaidro, ka upuri bieži baidās subjektīvu iemeslu dēļ. „Manā praksē bijuši gadījumi, kad upuri sūdzas par neizpratni un neiejūtību no policistu puses Tomēr šeit es gribu atzīmēt, ka cēlonis var būt meklējams arī tajā, ka upuris ir ļoti jūtīgs un pats sevi vaino šajā jautājumā. Tāpat arī var būt, ka cietušais nespēj policijai visu detalizēti izstāstīt, jo stresa dēļ ir aizmirsis kādas detaļas. Policijas darbiniekiem to ir ļoti svarīgi izprast, lai nevainotu cietušo,” pauž I. Bite. Tomēr, policijā vērsties ne tikai vajag, bet tas pat ir nepieciešams. „Lai arī cik grūti tas nebūtu, ir svarīgi griezties policijā pēc iespējas ātrāk, jo galu galā, ja varmāka to darījis vienreiz, viņš to var darīt atkal,” uzsver I. Bite.