Izraudājušies par uzbrukumu preses brīvībai Francijā, Latvijas politiķi atvēzējušies aizvērt muti žurnālistiem pašu mājās. Pieņemot Tieslietu ministrijas ierosinātos grozījumus likumā Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem, lielākie ieguvēji būtu noziedznieki un nepatiesu apsūdzību fabricētāji.
Medijiem tiktu liegta iespēja informēt sabiedrību par krimināllietām līdz pat brīdim, kad šīs lietas vairs nebūtu iespējams pārsūdzēt. Tad tikai post factum – pēc visām trim tiesu instancēm un galīgā nolēmuma stāšanās spēkā – varētu secināt, ka piespriestais sods ir netaisnīgs. Vai arī ka izmeklēšana veikta nekvalitatīvi. Turklāt būtu pagājuši daudzi gadi, un konkrētā lieta no sabiedrības interešu viedokļa jau būtu neglābjami zaudēta.
Persona N, notikums X
Jaunu ierobežojumu dēļ būtiskas problēmas var vienkārši pazust no mūsu dienaskārtības. Kaut kas līdzīgs jau ir noticis attiecībā uz lietām, kas skar nepilngadīgos. «Ar personu N, apdzīvotā vietā X noticis tas un tas... Par šādu tekstu un fotogrāfijām ar nogrieztām galvām nevienam nav intereses. To vienkārši nav jēgas publicēt,» atzīst Latvijas Preses izdevēju asociācijas vadītājs Guntars Līcis. Ievērojot nu jau vairāku gadu tradīciju, izdevēji pie izmaiņām preses likumā talkā nav aicināti. Tās tapušas kaut kādās mistiskās interešu grupās. «Protams, visi vienmēr ir neapmierināti ar žurnālistiem. Ko viņi visur jaucas un raksta. Vajadzētu aizvērt viņiem muti!» Tāds bijis Tieslietu ministrijas domu gājiens Guntara Līča skatījumā. Konceptuāli kaut kādam regulējumam attiecībā uz krimināllietu materiālu publiskošanu vajadzētu būt – kad, ko, cik daudz –, taču tam jātop ciešā sadarbībā ar pašu nozari.
Pat no likumprojekta anotācijas redzams, ka neviens ar žurnālistiku saistīts cilvēks pat tuvumā nav pielaists jauno aizliegumu tapināšanā. Likumprojekta darba grupā iekļauti pārstāvji no sabiedriskās politikas centra Providus, biedrības Skalbes un nodibinājuma Centrs Dardedze. Tad vēl Ģenerālprokuratūra, Iekšlietu minstrija, tiesas, vēl daži juristu kantori. Taču nevienas žurnālistu organizācijas, neviena laikraksta, pat neviena mediju eksperta.
Neatkarīgās galvenā redaktore Anita Daukšte uzsver, ka šādus lēmumus nedrīkst pieņemt bez mediju darbu izprotošu personu klātbūtnes: «Un es arī neredzu, ka prese līdz šim būtu ļaunprātīgi izmantojusi savas tiesības informēt par kriminālprocesiem. Visas preses darbības ir vērstas vienīgi uz pilnīgāku patiesības noskaidrošanu!»
Anotācijā samelots
To gan nevar teikt par politiķu veidotām komisijām, kas vārdos vēlas risināt mediju nozares problēmas, bet praksē liek mūsu darbam šķēršļus. Varbūt tāpēc, piemēram, iepriekšējā tieslietu ministra Jāņa Bordāna dibinātajā preses aplaimošanas komisijā tika iekļauts pat deputāts–modelis Jānis Junkurs, kas pats vaļsirdīgi atzinās savā nekompetencē mediju likumdošanā. Tagad pie apvāršņa nav ne Bordāna, ne Junkura, bet darba metodes tās pašas. Tikai ministrs cits. Likumprojekta anotācijā pēc būtības samelots, ka nozarei nav bijis viedokļa konkrētajā jautājumā. Tur rakstīts: «Pēc likumprojektu publikācijas Tieslietu ministrijas mājaslapā netika saņemts neviens viedoklis.» Taču patiesībā par tāda rūpīgi slēpta likumprojekta eksistenci līdz uzsaukšanai valsts sekretāru sanāksmē neviens pat iedomāties nevarēja. Savukārt faktu, ka viedoklis nozarei obligāti bija jāprasa, parāda neraksturīgi vienprātīgais sašutums, ko izpelnījusies ministrija. Piesauktas tiek dažādas lietas un dažādi kriminālprocesi, par kuriem sabiedrība daudz ko neuzzinātu, ja materiāli vairs nebūtu publiskojami. Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes priekšsēdētāja Anda Rožukalne min Gan Bei nodokļu optimizācijas shēmu, arī Zolitūdes traģēdiju. Formāli par pamatojumu izmaiņām minēta Eiropas Savienības direktīva, kas paģēr nodrošināt cietušo personu privātās dzīves neaizskaramību, un viens no mehānismiem esot ierobežojumi kriminālprocesa materiālu publiskošanai. A. Rožukalne aģentūrai LETA atzīst: «Izskatās, ka Latvija šo normu likumā padarījusi stingrāku, nekā tas ir noteikts pašā direktīvā.»
Lēnāk pār tiltu
Otras žurnālistu biedrības – Latvijas Žurnālistu savienības – līderis Juris Paiders secina: «Zem saprātīga priekšlikuma aizstāvēt cietušo intereses Providus kopā ar Tieslietu ministriju uztaisījuši normu bandītu, noziedznieku un nepatiesu apsūdzību cēlāju aizsardzībai.» Pie pašreizējās izmeklēšanas kvalitātes publicitāte reizēm ir vienīgais veids, kā panākt taisnīgu tiesu.
Tieslietu ministrijas iniciatīvai seko arī tiesībsargs Juris Jansons. Veidu, kā tā virzīta, viņš vērtē kritiski: «Tiesiskā un demokrātiskā valstī, izstrādājot tiesisko regulējumu, labā prakse ir pieaicināt arī tos pārstāvjus, uz kuriem attieksies šis tiesiskais regulējums.» Pēc būtības grozījumus likumā viņš atzīst par nepieciešamiem, jo tie precizē Krimināllikuma jau esošu normu un dod atsauci uz direktīvu. Taču tiesībsargs arī uzskata, ka nepieciešams precīzāk noteikt žurnālistu atbildību, ja viņi publisko aizliegtu informāciju par personu.
Pašreizējā situācijā, kad politiķi un ierēdņi mediju politiku vēlas sakārtot pa savam, vienīgais mierinājums žurnālistiem un izdevējiem ir laika rezerve. Ministrija nevar vārda brīvībai kaitējošo likumprojektu ātri, nevienam nezinot, izdzīt cauri valdībai un Saeimai. Ir gaidāmas smagas diskusijas.