Arnis Kaktiņš: Jāļauj tautai mācīties no kļūdām
Saruna ar sabiedriskās domas pētījumu aģentūras SKDS direktoru Arni Kaktiņu par tautas spējām izdarīt racionālu izvēli vēlēšanās, par sabiedrības apziņas evolūciju un kļūdu nepieciešamību mācību procesā.
– Viens no biežāk lietotajiem argumentiem, kāpēc Saeimai drīkst uzticēt Valsts prezidenta vēlēšanas, bet tautai nedrīkst, ir tas, ka tauta neesot pietiekami saprātīga un ievēlēs vēl kādu pamuļķi, populistu, «nepareizi» orientētu vai kā citādi nepiemērotu. Jūs vēlētāju noskaņojumu esat pētījis ilgus gadus. Cik lielā mērā tauta kopumā ir spējīga izdarīt adekvātu un racionālu izvēli, ņemot vērā, ka prezidenta kandidātiem ilgstoši būs jāpozicionējas, jāpiedalās dažādās debatēs un kā personībām jāatklājas sabiedrībai no visām iespējamām pusēm?
– Sabiedrība ir ļoti spējīga. Protams, mēs esam ļoti dažādi un katram tā racionalitāte var stipri atšķirties, bet kopumā tā ir pietiekami racionāla.
– Izskan arguments – ievēlēs [Saeimas deputātu Artusu] Kaimiņu...
– Šajā argumentā var saskatīt kādu komisku šķautni, īpaši, ja to dzird no mūsu parlamentā ievēlētajiem priekšstāvjiem. Jāvērš uzmanība, ka viņus pašus ir ievēlējuši tie paši vēlētāji, kurus viņi uzskata par nepietiekami kompetentiem, lai vēlētu varu. Vai tas jāsaprot tā, ka šādā veidā šie cilvēki izpauž paškritiku pret sevi? Klau – ja jau tie vēlētāji ievēlē tādus kā mēs, tad tādiem jau nu gan nevar uzticēt vēlēt cilvēkus varā, jo viņi pilnīgi droši ievēlēs kaut ko pilnīgi nepiemērotu, jo viņi taču mūs ir ievēlējuši.
– Cits arguments – ar plašu reklāmas kampaņu, lielu naudu var ievēlēt «nepareizo». Cik lielā mērā atbilst patiesībai viedoklis, ka vēlēšanās visu izšķir nauda un par lielu naudu var jebkuru iedabūt vēlētā amatā?
– Kopš deviņdesmitajiem gadiem ir bijis ne viens vien spilgts gadījums, kad ir ticis uzskatāmi parādīts, ka nauda ir svarīga vēlēšanu kampaņas sastāvdaļa, bet ne galvenā un ne izšķirošā. Visi, kas to ir gribējuši redzēt, to ir redzējuši. Ja ir spēcīgi un pārliecinoši kandidāti, kuri ir pazīstami un ar labu slavu un labām idejām, tad pietiek ar visai ierobežotiem līdzekļiem. Un otrādi, ja ir vāji kandidāti ar sliktu reputāciju un apšaubāmām idejām, tad vēlēšanu kampaņās var sadedzināt milzīgas summas un, kā esam ne reizi vien redzējuši, pat nepārvarēt 5% barjeru. Līdz ar to mūsu pašu pieredze ir daudzkārt apliecinājusi, ka arguments – ar naudu var panākt visu un, kuram vairāk naudas, tas dabūs labāku rezultātu – ir pilnīgi aplams.
– Kādu latviešu sabiedrība redz mūsu politiķa ideālu? Atceros, ka 2009. gada martā, kad par premjeru kļuva Valdis Dombrovskis, viņa politiskie konkurenti diezgan nievīgi par viņu izteicās un prognozēja, ka, ekonomiskajai krīzei saasinoties, viņa reitings strauji kritīs un viņš jau nu noteikti nav tas cilvēks, kurš tādā brīdī var atrasties uz valsts komandtiltiņa. Šīs prognozes izrādījās kļūdainas, un Dombrovskis lielai sabiedrības daļai iemiesoja «ideāla» latviešu politiķa tēlu.
– Nedomāju, ka ir kāds absolūts un laikā nemainīgs politiķa ideāls, un, ja kādam izdotos precīzi šo formulu saprast un sevi tam pietuvināt, tad tas nozīmētu absolūtu varu līdz mūža beigām. Domāju, ka tas tā nav. Šis ideāls laika gaitā mainās un ir atkarīgs no dažādiem, tai skaitā ārējiem, faktoriem. Latvijas jaunākajā vēsturē ir bijuši periodi, kad pieprasīti bija spilgti, harismātiski līderi, kuri nekautrējās asi konfliktēt ar saviem oponentiem un guva lielu sabiedrības atbalstu. Atcerēsimies Tautas partijas panākumus vēlēšanās un Šķēles kungu, atcerēsimies Repšes kungu un Jaunā laika izveidošanos. Atgriežoties pie iepriekš runātā, nauda, kas tolaik bija Jaunā laika rīcībā, bija salīdzinoši neliela, toties bija spilgts līderis, kurš neizvairījās no konfliktiem. Viņi guva ievērojami lielākus panākumus nekā tie, kas tērēja daudz lielākas summas. Taču to līderu laiks pagāja, un tagad mēs redzam, ka esam periodā, kad pieprasīti ir mierīgāki, nosvērtāki, savā ziņā pelēcīgāki cilvēki – kā Dombrovskis un zināmā mērā arī Straujuma, kura arī patlaban tiek labi novērtēta. Vai tas nozīmē, ka šāds politiķa ideāls būs mūžīgi? Domāju, ka nē. Agrāk vai vēlāk atkal nāks atpakaļ vēlme pēc spilgtākām personībām.
– Ko sabiedrība labāk pieņem – politiķus, kuri nāk ar jaunām, oriģinālām idejām, vai tos, kuri cenšas uzminēt sabiedrības vēlmes un tām iztop?
– Gan viens, gan otrs. Ideālā variantā jāprot prasmīgi apvienot abas šīs lietas. No vienas puses, sabiedrība gaida un vēlas spilgtus piedāvājumus, kas dod cerību uz ātrām pārmaiņām, kur katram pašam nekas nebūtu jādara un jāmainās, bet politiķi kaut ko pārveidos un rezultātā makā iekritīs divreiz vairāk naudas. No otras puses, ja šīs reformas tiek iedzīvotājiem pasniegtas kā tādas, kuras viņiem liks kaut ko darīt un mainīties, tad nav teikts, ka viņi tās atbalstīs. Viņiem labāk patiktu lietas, kuras viņus glauda pa spalvai un kādiem citiem liek kaut ko darīt. No vienas puses – spilgts piedāvājums, bet no otras, lai man nekas nemainītos negatīvā ziņā. Lai man tikai dotu, bet nevienā brīdī no manis neko neņemtu un neprasītu dot vairāk.
– Vai Latvijas sabiedrībai kopumā ir kādas būtiskas atšķirības vērtību sistēmā, uztveres īpatnībās, salīdzinājumā ar mūsu kaimiņiem un «vecās» Eiropas sabiedrībām?
– Noteikti šādas atšķirības ir, un, lai izvērsti atbildētu uz šo jautājumu, man būtu nopietni jāgatavojas, lai varētu argumentēt ar konkrētiem skaitļiem. Tā vispārīgi runājot, pirmais, kas jāuzsver, runājot par vērtībām, ir tas, ka mums pašiem patīk pārspīlēt atšķirības starp latviski un krieviski runājošajiem, bet, skatoties uz aptauju rezultātiem, redzam, ka ir ļoti maz aspektu, kur var uztaustīt būtiskas atšķirības starp šīm sabiedrības grupām. Daudzu dažādu pētījumu datus skatoties, man radies priekšstats, ka daudzos jautājumos, savā pasaules redzējumā, vērtību orientācijā latviskā sabiedrības daļa ir tuvāka Putina Krievijai nekā Rietumeiropai. Ja šādi pasaka, tad nereti tas izsauc sašutuma vētru: kā tā drīkst, tā tas nav utt. Taču bezkaislīgi pētījumu rezultāti to parāda. Negribu teikt, ka esam identiski ar Krieviju, atšķirības ir, bet pamatvilcienos esam dziļi konservatīva sabiedrība un liberāli domājošu cilvēku ir ļoti maz. Kā liecina Populares pētījumi, liela daļa no tiem, kuri domā, ka ir liberāļi, īstenībā tādi nemaz nav. Viņiem ir iepaticies sevi dēvēt par liberāļiem, ar to viņi lepojās, bet, ja papētām dziļāk, tad izrādās, ka tas saturs neatbilst šai pašpiekarinātajai birkai. To dažkārt var vērot sociālajos tīklos, kur cilvēki, kuri uzdodas par liberāļiem, ar visu savu izpausmes veidu, kas atklāj domāšanas kategorijas, bieži vien pierāda, ka ar liberālismu viņiem nekā kopīga nav. Savukārt, ja skatāmies kreisās – labējās ass ietvaros, tad vidēji statistiski esam ļoti kreisi orientēti. Patiesi labēji orientētu cilvēku Latvijā ir ļoti maz.
– Cik liela pašvērtība ir Latvijas valstiskumam? Pirms gadiem desmit bija populārs tāds it kā nevainīgs, bet patiesībā dziļi pretvalstisks sauklis – es mīlu šo zemi, bet ienīstu šo valsti. It kā valsts pati par sevi nekāda lielā vērtība nebūtu. Arī Ukrainas notikumus daļēji izprovocēja turienes iedzīvotāju nelielā Ukrainas valstiskuma pašvērtība. Tiesa, tagad tā ir krietni augusi, bet pirms gada tā nebija tik liela. Kāda ir situācija Latvijā?
– Diemžēl ir virkne indikāciju, kas liecina, ka šajā jautājumā situācija nav tik spoža, kā gribētos. Tur ir problēmas, un nav jātaisa nekādi pētījumi, lai saprastu, ka sabiedrība ir stipri sašķelta pa dažādām šķēluma līnijām. Lielākā ir valodu jeb etniskā šķēluma līnija, un nevar teikt, ka krievvalodīgā sabiedrības daļa savā kopumā ir ļoti dziļi iesakņota Latvijas valstī. Tam ir vairāki iemesli un faktori, jo lietas jau nenotiek pašas no sevis. Ir jāveltī zināmas pūles, kuras acīmredzot nav bijušas. Kas attiecas uz latvisko sabiedrības daļu, tad šeit parādās emigrācijas fenomens, kurš vērojams jau padsmit gadus un nekur nepazūd. Ja cilvēkam Latvijas valsts ir liela vērtība, tad diez vai viņš brauks lasīt sēnes par augstāku samaksu kaut kur citā valstī, bet atradīs veidu, kādā veidā dzīvot pašam savā valstī un kādā veidā dot tai pienesumu. Tas ir ļoti svarīgi – dot pienesumu, nevis meklēt, kur siltāki ūdeņi un kur nodzīvot atlikušo mūžu. Tas liecina, ka situācija ir diezgan tālu no ideāla.
[Pilnu interviju lasiet šīsdienas NRA]