Tā dēvētais Ventspils amatpersonu kriminālprocess ir sekas politiķu un uzņēmēju savstarpējiem civiltiesiskiem strīdiem, kas radās privatizācijas procesā. Daudzas augstākās valsts amatpersonas šos strīdus vēlējās risināt ar prokuroru palīdzību, un viņu vēlmēm divtūkstošo gadu sākumā Ģenerālprokuratūras vadība nespēja pretoties. Tagad ģenerālprokurora goda lieta būtu iesniegt tiesai rakstu par atteikšanos no šīm apsūdzībām – intervijā Neatkarīgajai pauda bijušais Ģenerālprokuratūras prokurors Guntis Akmeņkalns.
– Kāda ir pierādījumu pārbaudes jēga kriminālprocesā?
– Tiesas sēdē vēlreiz jāpārbauda liecinieku sniegtās liecības un krimināllietai pievienotie dokumenti, lai nerastos kļūdas lēmumu pieņemšanā. Pierādījumu pārbaude ir ļoti svarīga, un tās svarīgums jāsaprot tiesnešiem, kuri šo lietu skata, jo tieši viņu priekšā jau šie pierādījumi tiek pārbaudīti, un viņiem, pamatojoties uz šiem pierādījumiem, būs jāpieņem lēmums.
– Ja pamanīta kļūda rakstveida pierādījumos, kurā tiesvedības stadijā tā tiesai jāceļ gaismā?
– Rakstveida pierādījumu pārbaudes gaitā abas puses pauž savu viedokli par pierādījumu. Ja kāda puse nepiekrīt pierādījumam, tad tiesas sēdē par to tiek runāts un tiesnešiem tiek norādīts, ka pierādījums nekalpo kā pierādījums vai arī tas ir iegūts nelikumīgi, vai arī pierāda pilnīgi pretējo. Kriminālprocesa pamatā jau ir pierādījumi un to pārbaude. Vai nu ir pierādījumi, kuri ļauj atzīt personu par vainīgu, vai arī to nav. Ekonomiska rakstura kriminālprocesos lielāka nozīme ir rakstveida pierādījumiem.
– Mēs sekojam tā dēvētajam Lemberga kriminālprocesam un redzam, ka tur pierādījumu pārbaude tiek ļoti ierobežota. Kā jūs vērtējat t.s. Lemberga lietu?
– Būdams jurists, ar profesionālu interesi sekoju līdzi šim procesam, balstoties uz informāciju, ko sniedz mediji. Tagad jau pat aklajiem kļūst skaidrs, ka šis kriminālprocess beigsies ne ar ko. Šo procesu beigu beigās piemeklēs tāds pats liktenis, kāds piemeklēja tā saucamo Grinbergu lietu.
Arī šajā krimināllietā prokurori nav nodalījuši, kad Aivars Lembergs darbojies kā amatpersona, kad kā Ventspils domes priekšsēdētājs, kad kā Ventspils domes deputāts, kad kā uzņēmējs un kad viņš ir darbojies kā privātpersona. Ceru, ka tiesa to izdarīs. Ja šīs lietas tiek skaidri nošķirtas, tad top skaidra kopējā aina. Apsūdzības problēma ir tāda, ka viņiem viss ir samests vienā katlā. Šis juceklis bija redzams arī t.s. Grinbergu lietā. Kad tiesa visu salika pa plauktiņiem, izrādījās, ka no amata noziegumiem nekas pāri nav palicis un arī no citiem noziegumiem nekas pāri nepalika – apsūdzētais tika pilnībā attaisnots.
Otrkārt, visas apsūdzībā pieminētās apsūdzēto darbības ir jāvērtē atbilstoši tā laika spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem. Notikumi, par kuriem ir runa t.s. Lemberga krimināllietā, risinājās laikā, kad nedz amatpersonām, nedz privātpersonām nebija liegts veikt uzņēmējdarbību ārzonās. Nevienam nekur nebija jāuzrāda, ir vai nav viņš patiesā labuma guvējs. Tikai tagad likumā Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā parādās prasība amatpersonām deklarēties kā patiesā labuma guvējiem.
– No šā gada 1. janvāra.
– Jā. Es ceru, ka ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, redzot, kā norisinās šīs krimināllietas iztiesāšana, un zinot šīs krimināllietas aizkulises, tostarp, kā sākās šīs krimināllietas izmeklēšana, kā tā turpinājās, pats iestāsies šajā kriminālprocesā un iesniegs tiesā rakstu par atteikšanos no apsūdzībām.
– Vai tad ģenerālprokuroram ir tādas tiesības?
– Jā. Viņam tikai jāiestājas kriminālprocesā, un tad viņš var atteikties no apsūdzības.
– Ko nozīmē – «iestāties procesā»?
– Šobrīd apsūdzību uztur četri prokurori. Viņi var turpināt uzturēt apsūdzību un var atteikties no apsūdzības uzturēšanas. Ja pašreizējie apsūdzības uzturētāji atteiktos no apsūdzības, tad tiesai būtu jāizsludina pārtraukums, jāraksta vēstule ģenerālprokuroram, ka prokurori šajā lietā ir atteikušies no apsūdzības, un jāgaida, ko atbildēs ģenerālprokurors. Tādi gadījumi mēdz būt.
Lai šo procedūru saīsinātu, vienkāršāk ģenerālprokuroram iesaistīties kriminālprocesā kā prokuroram, aizstāt pašreizējos valsts apsūdzības uzturētājus un iesniegt tiesā rakstu, ka viņš atsakās no apsūdzības. Šis būtu taisnīgākais un godīgākais risinājums šim kriminālprocesam, precīzāk, kauna procesam. Šī lieta, domāju, nevainagosies ar apsūdzības panākumiem un mūs gaida kārtējais kauna traips visai tiesībsargājošajai sistēmai.
– Diezin vai visi aplaudētu šādam lēmumam.
– Iespējams, ka visi neaplaudētu, bet ir vēl viens apstāklis, kādēļ jāatsakās no šīs apsūdzības. Kriminālprocesa likums skaidri nosaka, ka krimināltiesiskās attiecības jānoregulē saprātīgos termiņos. Tas nozīmē, ka nevar cilvēkus vienā instancē tiesāt sešus gadus. Tie, kuri seko šim procesam, zina, ka ne jau apsūdzēto vainas dēļ tas ir izstiepies tik garš. Tas ir noticis tiesas un prokuroru vainas dēļ. Tiesa 2009. gadā sāka lietu skatīt, tad pēc kāda laika likumdošanas izmaiņu dēļ šo lietu nācās sākt skatīt no jauna, jo nomainījās tiesas sastāvs. Savukārt prokurori par lieciniekiem pieaicinājuši ļoti daudzas tādas personas, kuras par faktiem neko nevar liecināt. Mēnešiem tiek pratināti cilvēki, kuri par lietas apstākļiem neko nevar pateikt, jo neko nezina. Labākajā gadījumā var pateikt tikai to, kā viņi vērtē apsūdzēto personu. Bet viņu simpātijas vai antipātijas pret Lembergu nav arguments, lai izšķirtu personas vainu. Plus neiztulkotie lietas materiāli, papīru kalni, kuri vispār uz lietu neattiecas, bet ir jāvērtē utt.
Un arī pēc būtības. Es, piemēram, apsūdzēto personu darbībās kriminālsodāmus nodarījumus nesaskatu. Labākajā gadījumā te var runāt par cilviltiesisko atbildību.
– Jūsu bijušie kolēģi gan ir pretējās domās un joprojām kareivīgi uztur apsūdzību.
– Nezinu, ko domā prokurori, kuri sešus gadus ērti sēž šajā procesā. Tā vien šķiet, ka dažs no prokuroriem jau ir ar personisku naidu pret apsūdzētajiem, kas nu neiet nekādos rāmjos. Ne vienmēr cilvēks, kaut viņš prokurors, spēj atzīt savas kļūdas. Šis varētu būt tas gadījums, kad prokurori saka: «Mēs paliekam pie sava, lai lemj tiesa!» Tā taču ir vieglāk nekā rūpīgi ieklausīties visā, ko saka otra puse, būt objektīviem un kritiskiem pret sevi. Ja tiesa apsūdzētos attaisnos, tad prokurori, kā tas nereti notiek, varēs teikt, ka tiesa kaut ko nav līdz galam sapratusi. Es domāju, ka Kalnmeiers ir informēts par norisēm kriminālprocesā, ka viņš labāk nekā es zina visas šīs izmeklēšanas aizkulisēs, tostarp, kādi politiķi un valsts amatpersonas dīdījās un dīdās ap šo kriminālprocesu un būs tie īstenie patiesā labuma guvēji, ja apsūdzība uzvarēs. Ceru, ka ģenerālprokuroram pietiks mugurkaula, lai izdarītu visu, ko no viņa prasa likums un arī godaprāts. Ja ģenerālprokuroram nav kādas blakus intereses šo procesu turpināt, viņš rīkotos saprātīgi, ja atteiktos no apsūdzības. Šis kriminālprocess ir tik netīrs, neveiksmīgs, ka vienīgais labākais veids, kā to izbeigt, ir atteikties no apsūdzībām – tas būs ētiski, likumīgi un pareizi, tas pakalpotu visai Latvijai.
– Kad Jānis Maizītis pieteicās kandidēt uz trešo termiņu ģenerālprokurora amatā, arī jūs izvirzījāt savu kandidatūru. Kādēļ?
– Tobrīd izrādījās, ka Latvijā nav neviena jurista, kurš gribētu kandidēt uz ģenerālprokurora amatu. Tikai Maizītis, un arī tikai tāpēc, ka pats pieteicās uz trešo termiņu (smejas).
– Vai jūs arī šoreiz pieteiksieties kandidēt?
– Ja situācija izvērtīsies tikpat komiska, kā tas bija, kad piekandidējās tikai Maizītis, man nekas cits neatliks, kā, glābjot demokrātiju, vēlreiz pieteikt arī savu kandidatūru. Likums man, kas desmit gadus nostrādājis Ģenerālprokuratūrā, to atļauj, es varu kandidēt. Vairāki pretendenti, pretendentu vērtēšana, ja tā notiek publiski, dod sabiedrībai ieskatu par kandidātiem, problēmām, padarīto, nepadarīto utt. Viens kandidāts – tas ir skumji.
– Sabiedrība prokurorus praktiski nepazīst. Varbūt varat minēt kādu savu bijušo kolēģi, kurš būtu cienīgs kandidēt?
– Pārāk ilgu laiku esmu bijis prom no Ģenerālprokuratūras, tāpēc nevienu konkrēti nesaukšu. Esmu dzirdējis gan baumu, ka uz šo amatu gana nopietni cierē neviens cits kā prokurors Juris Juriss.
– Jūsu bijušais priekšnieks ir Jānis Maizītis. Varbūt viņš pēc laika varētu atgriezties ģenerālprokurora amatā?
– Kur ir Jānis Maizītis, tur uzrodas problēmas. Iepriekš tās bija politiski motivētās krimināllietas. Tagad viņa vadītais Satversmes aizsardzības birojs rada problēmas ar pielaidēm valsts noslēpumam, turklāt tādām personām, kuras ilgus gadus strādājušas ar valsts noslēpumu saturošu informāciju. Un tu, cilvēks, nezini, ko domāt. Tas, ka ministriem nedod pielaides valsts noslēpumam, ir kaut kas prātam neaptverams. Lai SAB nedotu pielaidi parlamenta apstiprinātai amatpersonai, jābūt kaut kam patiesi kriminālam. Ar Baibu Broku vairākus gadu esmu kopā strādājis un nekādi nespēju iedomāties viņas iespējamos nodarījumus, kuri varētu viņai liegt pielaidi valsts noslēpumam, ja parlamenta vairākums viņu apstiprinājis ministra amatā. Ja turpināsies pielaižu nepiešķiršana Nacionālās apvienības ministriem, tad gribot negribot būs jāsāk domāt, ka ar SAB rokām notiek apzināta viena politiskā spēka iznīcināšana. Politikas kuluāros baumo, ka pie vainas pielaižu nedošanai esot Solvita Āboltiņa. Es tam neticu, domāju, ka viņa šo procesu nav ietekmējusi un neietekmē. Zinu gan ko citu, un tā nav bauma. Proti, ka pērnā gada nogalē Cēsīs autoservisa teritorijā Jānis Maizītis tikās ar vienu citu Saeimas deputātu no Vienotības.
– Kādas epizodes atminaties saistībā ar Ventspils amatpersonu jeb tagad tā dēvēto Lemberga krimināllietu?
– Divtūkstošo gadu sākumā šo krimināllietu uzsākt nevarēja, jo nebija nekādu pierādījumu, taču spiediens no augstākās politikās vadības, lai tiktu ierosināta krimināllieta pret Lembergu, bija milzīgs. Tie bija tā laika vadošie politiskie spēlētāji – premjers Andris Šķēle, ekonomikas ministrs Ainārs Šlesers, Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs Arnolds Laksa, laikraksts Diena. Viņi visi mēģināja kļūt par lielākiem prokuroriem, nekā tolaik bija paši prokurori. Caur presi notika nemitīgs spiediens ierosināt krimināllietu, un prokurori, kuri ar šo lietu strādāja, jutās kā stūrī iedzīti: krimināllietu ierosināt nevar, jo nav materiālu, kas apstiprina kriminālus nodarījums, bet spiediens no augstiem plauktiem ir milzīgs. Kā izeju rada tiesiskās palīdzības lūgumu rakstīšanu uz ārzemēm. Taču ārzemnieki sāka vaicāt, kas par krimināllietu ierosināta un kāds statuss piemērots personai, saistībā ar kuru saņemts tiesiskās palīdzības lūgums? Izrādījās, ka statusa nav un pašas krimināllietas arī nav.
Aivars Lembergs kā politiķis, kā pašvaldības vadītājs, kā uzņēmējs valdošajai elitei tolaik bija kā skabarga pakaļā. Tā bija liela Ģenerālprokuratūras kļūda, ka jau pašā sākumā nepielika šai lietai punktu, ar ģenerālprokurora parakstu atsakot krimināllietas ierosināšanu, izskaidrojot pusēm: «Cienītie miljonāri, citādi apdalītie, ar Lembergu neapmierinātie, lūdzu, dodieties uz tiesu un risiniet savus strīdus civiltiesiskā kārtībā, un aizstāviet katrs pats savas aizskartās civiltiesiskās intereses – prokuratūra jūsu strīdos neiesaistīsies.» Tiem, kuri šobrīd atzīti par cietušajiem kriminālprocesā, nebija nekādu šķēršļu vērsties ar prasību civiltiesā vai starptautiskās šķīrējtiesās. Šobrīd prokurori ir dziļi ieslīguši miljonāru savstarpējo biznesa strīdu džungļos. Prokuroru uzdevums nav šķetināt mīklas, cik kurš miljonārs kuram ir parādā, un dalīt, kam kas pienākas.
– Bet jāsaprot jau arī miljonāri. Piemēram, miljonārs Ainārs Gulbis prasa kompensēt 7 miljardus eiro. Ja ar šādu prasību viņš vērstos civiltiesā, viņam būtu jāmaksā milzīga valsts nodeva.
– Ja viņš nespēj nodevu samaksāt, viņam ir tiesības lūgt tiesu atbrīvot no nodevas nomaksas. Bet tai taču nav jābūt prokuroru sāpei: «Tu, uzņēmēj, pats šīs attiecības veidoji, un, ja jau tu tādas tās esi izveidojis, tad kādēļ palīdzību meklē pie prokuroriem? Tev nevajadzēja līst lietās, kurās tu neko nesaproti, vai arī visi tevis uzrādītie zaudējumi nav faktiskie zaudējumi, bet gan tikai un vienīgi tavas fantāzijas, jaukie sapņi.»
– Prakse liecina, ka bijušajiem kolēģiem, savstarpēji kooperējoties, savs labums atlec visiem – bijušā prokurora Valentīna Kokaļa juridiskās palīdzības sniedzējs ir cits eksprokurors Edvīns Piliksers. Vai tad tas neizskatās cilvēcīgi?
– Tā sanāk, prokurors prokuroram draugs, par eksprokuroriem nerunājot! (Smejas.) Protams, nauda nesmird, un tās arvien ir par maz, un, ja ir kas maksā – super! Bet tas nav normāli.
– Kāpēc?
– Tas nav ētiski.
– Kas tur neētisks?
– Tas nav ētiski, jo tu esi strādājis par prokuroru, tevi aizvada pensijā un tu uzreiz pārej pie vienas no kriminālprocesā iesaistītām pusēm un atrodies tās maizē. Darīt var, bet nesmuki. Uzzinot, ka Edvīns Piliksers kļuvis par Kokaļa advokātu, izjutu sarūgtinājumu. Pirms tam par šo prokuroru kā cilvēku biju krietni labākās domās. Varbūt viņš šai kriminālprocesā pieaicināts tādēļ, lai tur kļūtu par piekto prokuroru, jo četri jau tur darbojas? Ja tas ir tā – tad šis process kļūst vēl nožēlojamāks.
Visi pret Lembergu vērstie kriminālprocesi saistīti ar politiskām interesēm, ar konkrētu politiķu interesēm. Privatizācijas gaisotnē cīņa par ietekmi un varu izvērtās ļoti netīra, un, ja jau mēs tagad vēlamies būt tik šķīsti, tad cietumos jāsaliek ārprātīgs skaits cilvēku. Tad pēkšņi izrādīsies, ka nepietiek cietumu, un steidzami būs jāuzbūvē daudzi jauni. Tādējādi šajā Lemberga lietā nav ne kripatiņas ētikas. Ja arī šī lieta kādā instancē vainagosies ar apsūdzības uzvaru, tad tas būs augstākā mērā netaisnīgi. Aivars Lembergs daudzas labas lietas Latvijas labā izdarījis, kaut vai ar savu nostāju pret Latvenergo privatizāciju. Pateicoties viņa aktīvai rīcībai, privatizācijas skurbulī ļoti daudzas lietas tika saglābtas.
– Vai loģiski, ka aizliedz pārbaudīt kriminālprocesā glabāšanā nodoto mantu?
– Pilnīgs vājprāts. Prokurori nodod daudzu miljonu vērtības kaut kādam ārvalstniekam, privātai personai, velns zina kam, bez konkursa, bez nekā! Neiedomājami! Kāpēc man neuzticēja glabāt, pārvaldīt šo mantu? Es arī būtu ticis galā, pie viena kļuvis par miljonāru! Šīs vērtības bija jānodod glabāšanā, pārvaldīšanai kādai valsts institūcijai. Un nevienam citam.
– Publiski izskanējusi versija, ka, piešķirot mantas glabātāja tiesības Šveices advokātam Rudolfam Meroni, ir nopirktas apsūdzošās liecības pret Lembergu. Vai tā var būt, un vai tā ir pieņemta prakse pirkt liecības?
– Es nejustos izbrīnīts, ja tas tā arī būtu. Pie šādiem apstākļiem tiesai Meroni liecības ir jāatmet. Saņemot šādu dāvinājumu no prokuroriem pārvaldīt arestēto mantu, Meroni automātiski atkrīt kā liecinieks, jo viņš ir ieinteresētā persona. Turklāt pēc likuma prasībām visas šaubas jātulko par labu apsūdzētajiem.