Valdis Dombrovskis: uzņēmēji trīsreiz pārdomā, ņemt kredītu vai nē

Ar Eiropas Komisijas viceprezidentu eiro un sociālā dialoga jautājumos Valdi Dombrovski tikāmies dažas dienas pēc tam, kad Latvija bija oficiāli atklājusi savu prezidentūras termiņu, ko diemžēl daļēji aizēnoja asiņainais terora akts Parīzē. Tātad – saruna par Eiropas Savienības ekonomisko veselību stagnācijas draudu priekšvakarā, to iemesliem un iespējām situāciju uzlabot; kā arī par to, kāds Latvijai reāls labums no prezidentūras.

– Nu jau kāds laiciņš ir pagājis, kopš savā pārziņā esat pārņēmis daļu no rūpēm par kopējo Eiropas saimniecību. No malas skatoties, nešķiet, ka patlaban situācija ir ļoti iepriecinoša: kaut kā nemana cerēto ekonomisko izaugsmi. Kas to bremzē? Kādi ir iemesli?

– Ja runājam par situāciju Eiropas Savienības (ES) ekonomikā, tad kopaina tiešām nav tik laba, kā gribētos. Arī Eiropas Komisija (EK) ir pārskatījusi ES izaugsmes prognozes uz leju. Redzam, ka saglabājas augsts bezdarba līmenis, ir bažas par ļoti zemu inflāciju vai pat deflāciju. Protams, ir arī pozitīvās ziņas. Redzam, ka finanšu krīze, kas bija visā ES, ir pārvarēta un šogad pirmo reizi kopš tās sākuma visās 28 dalībvalstīs tiek prognozēta pozitīva ekonomiskā izaugsme. Diemžēl tā nav vienmērīga. Dažās valstīs tā ir straujāka, citās lēnāka, bet tomēr visas piedzīvos ekonomisko izaugsmi. Tiek paredzēts, ka tā paātrināsies gan šogad, gan nākamgad. Prognoze par izaugsmi šogad ir 1,5 % un 2% 2016. gadā. Ja palūkojamies uz dalībvalstu finansiālo situāciju, tad, salīdzinot ar iepriekšējo laiku, tajā ir jūtams uzlabojums. Piemēram, eirozonas valstu vidējais budžeta deficīta līmenis samazināsies no 2,6% no IKP pagājušogad uz 2,4% šogad. Tas nenotiks, īstenojot papildu taupības pasākumus, bet gan pateicoties ekonomikas izaugsmei. Fiskālā pozīcija kopumā eirozonas dalībvalstīs ir paredzēta neitrāla. Tas nozīmē, ka nebūs papildus ne budžeta konsolidācijas, ne fiskālā stimula.

– Jūs teicāt – kopumā...

– Protams, šī situācija nav vienmērīga, un vēl aizvien ir valstis, kurās ir pārmērīgs budžeta deficīts. Tādēļ tām ir jāturpina veikt nepieciešamos pasākumus. Risks, ar kuru saskaras ES valstis, ir lēna ekonomiskā izaugsme, taču tas pašreiz lielā mērā ir novērsts. Tāpēc EK saskata savu uzdevumu izvairīties no šī stagnācijas scenārija, lai nodrošinātu straujāku ekonomisko izaugsmi un darba vietu radīšanu.

– Kāpēc pastāv šis stagnācijas risks? EK ir identificējusi iemeslus?

– Pirmais priekšnoteikums attīstībai, kā mēs zinām, ir finansiālā stabilitāte. Otrais – konkurētspējas problēmas gan ES kopumā, gan atsevišķās dalībvalstīs. Trešais ir nepietiekamais investīciju apjoms, kas atpaliek no ilgtermiņa tendencēm, kuras bija pirms krīzes, kad investīciju apjoms ekonomikā pārsniedza 20–21% no IKP. Eiropas Komisija šo jautājumu risināšanu ir noteikusi par prioritātēm. Tātad, pirmkārt, ilgtermiņa ieguldījumu veicināšanu, tai skaitā ar 315 miljardu eiro investīciju plānu. Otrs ir strukturālās reformas, lai stiprinātu konkurētspēju ES un tās dalībvalstīs.

– Kāpēc abi jēdzieni tiek uzsvērti atsevišķi? Vai tad šie nav sinonīmi?

– ES pamatā ir runa par iekšējā tirgus stiprināšanu. It īpaši tādās jomās kā pakalpojumi, enerģija, kā vienotais digitālais tirgus. Kas attiecas uz dalībvalstīm, tajās var būt dažādas reformas atkarībā no konkrētās situācijas. Tajās galvenokārt runa ir par darbaspēka tirgus elastību un slēgto profesiju atvēršanu. Tiek domātas tās profesijas, kuras ar administratīviem paņēmieniem tikušas norobežotas no konkurences pašā dalībvalstī. Tas saistās ar neefektīvu sistēmu, kas rada augstus pakalpojumu tarifus. Vēl viena problēma, kas parādās arī Latvijā – nodokļu sloga pārnešana no darbaspēka uz citām nodokļu bāzēm, kuras mazāk ietekmē izaugsmi. Un trešā prioritāte, tātad, fiskālā disciplīna. Labā ziņa, ka lielāko daļu darba šajā jomā ES jau ir padarījusi – eirozonā budžeta deficīts ir samazināts no 2,6 % 2014. gadā līdz 2,4 % šogad.

– Ir valstis, kuras neievēro Stabilitātes un izaugsmes paktu, t.i., noteikumus, kas ir vienotas monetārās savienības pamatā. Ar tām notiek auklēšanās, kas nebija raksturīga toreiz, kad Latvijas ekonomiku bez žēlastības dragāja 2008.–2009. gada krīze. Vai šī pielaidība turpināsies? Piemēram, ar Grieķiju. Tur pavisam tuvu ir vēlēšanas, kas ļoti reāli var beigties ar kreiso populistu nākšanu pie varas. Kas notiks tad? Atkal tiks pumpēta nauda Grieķijas ekonomikā, lai noturētu savienībā?

– Par pielaidību Grieķijas gadījumā īsti nevar būt runa. Grieķija ir veikusi lielāku konsolidācijas pasākumu apjomu, nekā savulaik veica Latvija. Protams, tas prasīja ilgāku laika periodu, ko pavadīja lieli sociālie satricinājumi ar dažāda veida nemieriem. Patlaban Grieķijas ekonomika atrodas tādā kā pagrieziena punktā, jo atgriezusies pie izaugsmes. Tur sāk samazināties bezdarbs un budžetā ir t.s. primārais pārpalikums. Tas nozīmē, ka pirms valsts parāda apkalpošanas izdevumiem budžetā ir pārpalikums. Mēģinājumi atlikt reformas ne pie kā laba nenoved. Ja Grieķija atkal atkrīt atpakaļ finanšu nestabilitātē, tā būs ļoti nopietna problēma, kas radīs krīzi uz vairākiem gadiem. Domāju, to saprot arī cilvēki pašā Grieķijā.

– Kā EK prezidenta Žana Kloda Junkera plāns stimulēs ekonomiku?

– Investīciju veicināšana ir viena no prioritātēm. Skatoties, kāpēc investīciju apjoms ekonomikā ir nepietiekams, redzams, ka problēma nav līdzekļu trūkums finanšu sistēmā. Līdzekļu ir pietiekami, jo procentu likmes ir rekordzemā līmenī. Eiropas Centrālā banka piedāvā komercbankām dažādas aizņemšanās iespējas, kur ar ļoti zemām likmēm var saņemt ilgtermiņa aizdevumus, kurus tālāk varētu novirzīt tautsaimniecības kreditēšanai. Diemžēl tas nenotiek vai notiek daudz mazākā mērā, nekā būtu vajadzīgs.

– Kas ir bremzējošais faktors?

– Banku sektora un arī uzņēmēju vēlme neuzņemties riskus. Līdz ar to bankas īsteno ļoti ierobežojošu kreditēšanas politiku. Arī uzņēmēji trīsreiz pārdomā, ņemt kredītu vai nē. Ar šo pasākumu paketi tiek plānots nodrošināt zināmu risku absorbcijas kapacitāti, palīdzot šādā veidā īstenot projektus, kuri citādi netiktu realizēti tieši ļoti lielās nevēlēšanās dēļ uzņemties riskus. Otra būtiskā doma: investīciju plāns dod iespēju tieši privātajam sektoram īstenot daudz lielākas investīcijas. Publiskie līdzekļi, kuri tiek ieguldīti šajā plānā, ir 21 miljards eiro.

– Kāpēc handikaps tiek dots privātajam, nevis publiskajam sektoram? Paskaidrojiet būtību.

– Tāpēc, ka publiskā sektora līdzekļi ir ierobežoti gan ES, gan dalībvalstu budžetos. Līdz ar to nevaram pateikt, ka tagad paņemsim 315 miljardus valsts budžetu līdzekļus un investēsim. Iespējas ir ierobežotas, un budžeta deficīts un parādi daudzās valstīs ir samērā augsti. Savukārt finanšu sektorā problēma nav līdzekļu trūkums, bet gan nevēlēšanās tos novirzīt tautsaimniecības kreditēšanai. Ar šīs paketes palīdzību tiek dota iespēja īstenot privātā sektora investīcijas. Mērķi lielākoties ir infrastruktūras projekti – starptautiskie un dalībvalstu ietvaros. Latvija iesniegusi, piemēram, tādus projektus kā Rail Baltica, Inčukalna pazemes gāzes krātuves modernizācija un Rīgas lidostas paplašināšana. 75 miljardus eiro no šīs paketes ir paredzēts novirzīt mazo un vidējo uzņēmumu finansēšanai.

– Ko no tā visa gūs Latvija – uzņēmēji un sabiedrība kopumā?

– Netiek plānots šos līdzekļus iezīmēt konkrētām valstīm. Ir pieejams investīciju fonds, un dalībvalstis var pieteikt savus projektus. Latvija ir pieteikusi 58 projektus par kopējo sumu 2,5 miljardi eiro. Tālāk jau šie projekti tiks profesionāli vērtēti. Līdzekļus piešķirs tiem, kuri atbildīs noteiktajiem kritērijiem. Pirmkārt, tiem, kuriem ir pievienotā vērtība ES vai dalībvalsts ietvaros. Otrkārt, finansiāli dzīvotspējīgajiem. Netiek apmaksāti projekti, kuri tiktu īstenoti tāpat, bez šī fonda atbalsta.

Pilnu interviju lasiet šīsdienas NRA