Valdis Dombrovskis: trīsreiz pārdomā, ņemt kredītu vai nē

Ar Eiropas Komisijas viceprezidentu eiro un sociālā dialoga jautājumos Valdi Dombrovski tikāmies dažas dienas pēc tam, kad Latvija bija oficiāli atklājusi savu prezidentūras termiņu, ko diemžēl daļēji aizēnoja asiņainais terora akts Parīzē. Tātad – saruna par Eiropas Savienības ekonomisko veselību stagnācijas draudu priekšvakarā, to iemesliem un iespējām situāciju uzlabot; kā arī par to, kāds Latvijai reāls labums no prezidentūras.

– Nu jau kāds laiciņš ir pagājis, kopš savā pārziņā esat pārņēmis daļu no rūpēm par kopējo Eiropas saimniecību. No malas skatoties, nešķiet, ka patlaban situācija ir ļoti iepriecinoša: kaut kā nemana cerēto ekonomisko izaugsmi. Kas to bremzē? Kādi ir iemesli?

– Ja runājam par situāciju Eiropas Savienības (ES) ekonomikā, tad kopaina tiešām nav tik laba, kā gribētos. Arī Eiropas Komisija (EK) ir pārskatījusi ES izaugsmes prognozes uz leju. Redzam, ka saglabājas augsts bezdarba līmenis, ir bažas par ļoti zemu inflāciju vai pat deflāciju. Protams, ir arī pozitīvās ziņas. Redzam, ka finanšu krīze, kas bija visā ES, ir pārvarēta un šogad pirmo reizi kopš tās sākuma visās 28 dalībvalstīs tiek prognozēta pozitīva ekonomiskā izaugsme. Diemžēl tā nav vienmērīga. Dažās valstīs tā ir straujāka, citās lēnāka, bet tomēr visas piedzīvos ekonomisko izaugsmi. Tiek paredzēts, ka tā paātrināsies gan šogad, gan nākamgad. Prognoze par izaugsmi šogad ir 1,5 % un 2% 2016. gadā. Ja palūkojamies uz dalībvalstu finansiālo situāciju, tad, salīdzinot ar iepriekšējo laiku, tajā ir jūtams uzlabojums. Piemēram, eirozonas valstu vidējais budžeta deficīta līmenis samazināsies no 2,6% no IKP pagājušogad uz 2,4% šogad. Tas nenotiks, īstenojot papildu taupības pasākumus, bet gan pateicoties ekonomikas izaugsmei. Fiskālā pozīcija kopumā eirozonas dalībvalstīs ir paredzēta neitrāla. Tas nozīmē, ka nebūs papildus ne budžeta konsolidācijas, ne fiskālā stimula.

– Jūs teicāt – kopumā...

– Protams, šī situācija nav vienmērīga, un vēl aizvien ir valstis, kurās ir pārmērīgs budžeta deficīts. Tādēļ tām ir jāturpina veikt nepieciešamos pasākumus. Risks, ar kuru saskaras ES valstis, ir lēna ekonomiskā izaugsme, taču tas pašreiz lielā mērā ir novērsts. Tāpēc EK saskata savu uzdevumu izvairīties no šī stagnācijas scenārija, lai nodrošinātu straujāku ekonomisko izaugsmi un darba vietu radīšanu.

– Kāpēc pastāv šis stagnācijas risks? EK ir identificējusi iemeslus?

– Pirmais priekšnoteikums attīstībai, kā mēs zinām, ir finansiālā stabilitāte. Otrais – konkurētspējas problēmas gan ES kopumā, gan atsevišķās dalībvalstīs. Trešais ir nepietiekamais investīciju apjoms, kas atpaliek no ilgtermiņa tendencēm, kuras bija pirms krīzes, kad investīciju apjoms ekonomikā pārsniedza 20–21% no IKP. Eiropas Komisija šo jautājumu risināšanu ir noteikusi par prioritātēm. Tātad, pirmkārt, ilgtermiņa ieguldījumu veicināšanu, tai skaitā ar 315 miljardu eiro investīciju plānu. Otrs ir strukturālās reformas, lai stiprinātu konkurētspēju ES un tās dalībvalstīs.

– Kāpēc abi jēdzieni tiek uzsvērti atsevišķi? Vai tad šie nav sinonīmi?

– ES pamatā ir runa par iekšējā tirgus stiprināšanu. It īpaši tādās jomās kā pakalpojumi, enerģija, kā vienotais digitālais tirgus. Kas attiecas uz dalībvalstīm, tajās var būt dažādas reformas atkarībā no konkrētās situācijas. Tajās galvenokārt runa ir par darbaspēka tirgus elastību un slēgto profesiju atvēršanu. Tiek domātas tās profesijas, kuras ar administratīviem paņēmieniem tikušas norobežotas no konkurences pašā dalībvalstī. Tas saistās ar neefektīvu sistēmu, kas rada augstus pakalpojumu tarifus. Vēl viena problēma, kas parādās arī Latvijā – nodokļu sloga pārnešana no darbaspēka uz citām nodokļu bāzēm, kuras mazāk ietekmē izaugsmi. Un trešā prioritāte, tātad, fiskālā disciplīna. Labā ziņa, ka lielāko daļu darba šajā jomā ES jau ir padarījusi – eirozonā budžeta deficīts ir samazināts no 2,6 % 2014. gadā līdz 2,4 % šogad.

– Ir valstis, kuras neievēro Stabilitātes un izaugsmes paktu, t.i., noteikumus, kas ir vienotas monetārās savienības pamatā. Ar tām notiek auklēšanās, kas nebija raksturīga toreiz, kad Latvijas ekonomiku bez žēlastības dragāja 2008.–2009. gada krīze. Vai šī pielaidība turpināsies? Piemēram, ar Grieķiju. Tur pavisam tuvu ir vēlēšanas, kas ļoti reāli var beigties ar kreiso populistu nākšanu pie varas. Kas notiks tad? Atkal tiks pumpēta nauda Grieķijas ekonomikā, lai noturētu savienībā?

– Par pielaidību Grieķijas gadījumā īsti nevar būt runa. Grieķija ir veikusi lielāku konsolidācijas pasākumu apjomu, nekā savulaik veica Latvija. Protams, tas prasīja ilgāku laika periodu, ko pavadīja lieli sociālie satricinājumi ar dažāda veida nemieriem. Patlaban Grieķijas ekonomika atrodas tādā kā pagrieziena punktā, jo atgriezusies pie izaugsmes. Tur sāk samazināties bezdarbs un budžetā ir t.s. primārais pārpalikums. Tas nozīmē, ka pirms valsts parāda apkalpošanas izdevumiem budžetā ir pārpalikums. Mēģinājumi atlikt reformas ne pie kā laba nenoved. Ja Grieķija atkal atkrīt atpakaļ finanšu nestabilitātē, tā būs ļoti nopietna problēma, kas radīs krīzi uz vairākiem gadiem. Domāju, to saprot arī cilvēki pašā Grieķijā.

– Kā EK prezidenta Žana Kloda Junkera plāns stimulēs ekonomiku?

– Investīciju veicināšana ir viena no prioritātēm. Skatoties, kāpēc investīciju apjoms ekonomikā ir nepietiekams, redzams, ka problēma nav līdzekļu trūkums finanšu sistēmā. Līdzekļu ir pietiekami, jo procentu likmes ir rekordzemā līmenī. Eiropas Centrālā banka piedāvā komercbankām dažādas aizņemšanās iespējas, kur ar ļoti zemām likmēm var saņemt ilgtermiņa aizdevumus, kurus tālāk varētu novirzīt tautsaimniecības kreditēšanai. Diemžēl tas nenotiek vai notiek daudz mazākā mērā, nekā būtu vajadzīgs.

– Kas ir bremzējošais faktors?

– Banku sektora un arī uzņēmēju vēlme neuzņemties riskus. Līdz ar to bankas īsteno ļoti ierobežojošu kreditēšanas politiku. Arī uzņēmēji trīsreiz pārdomā, ņemt kredītu vai nē. Ar šo pasākumu paketi tiek plānots nodrošināt zināmu risku absorbcijas kapacitāti, palīdzot šādā veidā īstenot projektus, kuri citādi netiktu realizēti tieši ļoti lielās nevēlēšanās dēļ uzņemties riskus. Otra būtiskā doma: investīciju plāns dod iespēju tieši privātajam sektoram īstenot daudz lielākas investīcijas. Publiskie līdzekļi, kuri tiek ieguldīti šajā plānā, ir 21 miljards eiro.

– Kāpēc handikaps tiek dots privātajam, nevis publiskajam sektoram? Paskaidrojiet būtību.

– Tāpēc, ka publiskā sektora līdzekļi ir ierobežoti gan ES, gan dalībvalstu budžetos. Līdz ar to nevaram pateikt, ka tagad paņemsim 315 miljardus valsts budžetu līdzekļus un investēsim. Iespējas ir ierobežotas, un budžeta deficīts un parādi daudzās valstīs ir samērā augsti. Savukārt finanšu sektorā problēma nav līdzekļu trūkums, bet gan nevēlēšanās tos novirzīt tautsaimniecības kreditēšanai. Ar šīs paketes palīdzību tiek dota iespēja īstenot privātā sektora investīcijas. Mērķi lielākoties ir infrastruktūras projekti – starptautiskie un dalībvalstu ietvaros. Latvija iesniegusi, piemēram, tādus projektus kā Rail Baltica, Inčukalna pazemes gāzes krātuves modernizācija un Rīgas lidostas paplašināšana. 75 miljardus eiro no šīs paketes ir paredzēts novirzīt mazo un vidējo uzņēmumu finansēšanai.

– Ko no tā visa gūs Latvija – uzņēmēji un sabiedrība kopumā?

– Netiek plānots šos līdzekļus iezīmēt konkrētām valstīm. Ir pieejams investīciju fonds, un dalībvalstis var pieteikt savus projektus. Latvija ir pieteikusi 58 projektus par kopējo sumu 2,5 miljardi eiro. Tālāk jau šie projekti tiks profesionāli vērtēti. Līdzekļus piešķirs tiem, kuri atbildīs noteiktajiem kritērijiem. Pirmkārt, tiem, kuriem ir pievienotā vērtība ES vai dalībvalsts ietvaros. Otrkārt, finansiāli dzīvotspējīgajiem. Netiek apmaksāti projekti, kuri tiktu īstenoti tāpat, bez šī fonda atbalsta.

– Dzirdēti pārmetumi, ka Latvija neprot sagatavot veiksmīgus projektus un līdz ar to nesaņem fondu naudu. Tā ir?

– Es nevarētu tam piekrist, jo Latvija ir to valstu grupā, kura pietiekami sekmīgi apgūst ES fondu līdzekļus. Daudzas valstis ar to tiek galā krietni sliktāk. Jāpiebilst, ka tieši Latvijai kā prezidējošajai valstij būs jāvada sarunas par šī fonda iedzīvināšanu praksē paredzētajā termiņā, t.i., līdz 2015. gada jūnijam.

– Tie, kuri atbildēs par šī uzdevuma veikšanu, ir pietiekami profesionāli? Nebūs tā, ka izgāzīsimies ar blīkšķi?

– Gatavošanās prezidentūrai ir notikusi ļoti rūpīgi. Tie, kuri par to atbild, ir profesionāli, izgājuši īpašu apmācību.

– Kādi būs jūsu pienākumi?

– Eiro un sociālais dialogs ir viens no būtiskajiem uzdevumiem. Proti, nodrošināt ciešāku koordināciju ekonomikas un finanšu jautājumos no vienas puses, bet no otras – sociālajās un nodarbinātības problēmās.

Jaunajā EK struktūrā viceprezidentiem ir koordinējošā loma, lai nodrošinātu sadarbību un pēc iespējas agrīnāk novērstu pretrunas. Iepriekšējā komisijā katrs strādāja savā jomā un nereti veidojās dažādas pretrunas starp iniciatīvām, kuras nāca no dažādu nozaru komisāriem. Jau pirmajos mēnešos darbs ir bijis ļoti intensīvs. Ir sagatavots kopējās izaugsmes ziņojums un noteiktas ekonomiskās politikas prioritātes. Sagatavoti arī viedokļi par eirozonas dalībvalstu budžetiem. Tādējādi esam uzsākuši ikgadējo Eiropas semestra ciklu, kas ir dalībvalstu fiskālās un makroekonomiskās politikas pārraudzība. Protams, mana pieredze, risinot krīzes problēmas Latvijā kā finanšu ministram, šajā darbā ļoti palīdz.

– Pagājušajā nedēļā notika traģēdija Francijā – asiņainākais terora akts šajā valstī, kāds nebija piedzīvots 10 gadu laikā. Kurš būs pirmais, kas uzdrošināsies pateikt, ka beidzot ir jāpārskata imigrācijas politika?

– Tas ir uzbrukums ne tikai konkrētiem cilvēkiem, bet arī vārda brīvībai. Secinājumi šobrīd tiek izdarīti tieši drošības jomā. Terorismam nepastāv valstu robežas. Līdz ar to te ir nepieciešama ciešāka sadarbība ES līmenī, lai šos potenciālos terorisma draudus laikus identificētu un novērstu.

– Drošības jautājumi ir tikai cīņa ar sekām. Cēlonis ir pārspīlētais politkorektums un tolerance. Kāds gan labums no šiem iebraucējiem, kuri nedod nekādu pienesumu patvērumvalstu ekonomikai? Lielākā daļa taču dzīvo uz sociālo pabalstu rēķina.

– Situācija ne tuvu nav tik vienkārša. Lielāka problēma par t.s. politkorektumu ir jautājums par šo cilvēku integrāciju konkrētajās valstīs, kuri jūtas izstumti no sabiedrības.

– Paklausieties, bet tā taču ir bijusi tikai viņu pašu izvēle – atstāt savu pierasto kultūrvidi. Šiem iebraucējiem ir gluži cita mentalitāte, un viņi nemaz nevēlas integrēties, bet veido paši savas nošķirtas kopienas.

– Integrācija ir pirmā problēma. Par ekonomisko pienesumu runājot – ir tieši pretēji, ekonomiskais pienesums ir. To apstiprina dažādi pētījumi. Latvijā mēs redzam tieši pretējo efektu. Cilvēki aizbrauc, un sāk trūkt darbaspēka.

– Ko reāli Latvija iegūs pēc šī pusgada? Nosauciet ne tikai teorētiskus, bet arī praktiskus ieguvumus. Cilvēki grib zināt, par ko tiek tērēta budžeta nauda. Turklāt liela.

– Līdzekļi, kuri tikuši ieguldīti prezidentūrā, salīdzinot ar daudzām citām, ir relatīvi nelieli. Ja runājam par ieguvumiem, tad svarīgākais ir atpazīstamība un iespēja noteikt darba kārtību jautājumos, kas ir aktuāli Eiropai un mums pašiem. Savukārt no praktiskā viedokļa lūkojoties, ir vairāki simti labi sagatavotu cilvēku. Tas ir nopietns pienesums valsts administratīvās kapacitātes stiprināšanai – valsts pārvaldei un, iespējams, vēlāk arī privātajam sektoram. Šiem cilvēkiem tā būs ļoti nopietna, unikāla pieredze, kas ļaus sekmīgāk strādāt ar ES institūcijām. Viņiem būs dziļāka izpratne par to, kā tās funkcionē.

– Ir panākta vienošanās par palīdzību Ukrainai. Vai šī nauda praktiski neaizies šā kara uzturēšanai? Vai vispirms nevajadzētu visiem iespējamajiem līdzekļiem šo karadarbību apturēt?

– Protams, karadarbības apturēšana ir prioritāte. Lai to izdarītu, ir jāpanāk noteiktas vienošanās un visām iesaistītajām pusēm jābūt konstruktīvām. Mēs redzam, cik destruktīva ir Krievijas nostāja, varam runāt par tās agresiju. Tāpēc notiek ļoti intensīvs diplomātiskais darbs, lai situāciju normalizētu.

– Cik ilgi Ukraina var karot un cik ilgi Eiropa var palīdzēt situācijā, kad runa ir par valsts izdzīvošanu, nevis attīstību? Tas ir kā liet ūdeni caurā mucā.

– Tieši tāpēc, ka tas ir valsts izdzīvošanas jautājums, mums ir jāpalīdz. Aprēķini par to, cik naudas Ukrainai vajag, ir ļoti aptuveni. Pagājušā gada nogalē veiktie Starptautiskā Valūtas fonda aprēķini liecināja par 15 miljardu ASV dolāru nepieciešamību. Pamatā tie ir paredzēti Ukrainas budžeta finansēšanai.

– Ir iespējams izsekot, kur šī nauda paliek?

– Vispirms jau tiek sekots, kā tiek izmantoti budžeta līdzekļi. Gan aizdevumi, gan granti nāk ar dažādiem nosacījumiem. Arī valsts pārvaldības jomā. Skaidrs, ka valstī ir korupcija un absolūti destabilizēta situācija Austrumukrainā.

– Sankcijas pret Krieviju. Izskanējušas prognozes, ka tās tikšot atslābinātas.

– Pavasarī tiek plānots atgriezties pie sankciju pārskatīšanas. Taču tā var būt jebkurā virzienā, tikpat labi sankciju pastiprināšana – skatoties, kā attīstīsies situācija un kāda būs Krievijas rīcība. Tātad – sankcijas atkarīgas no pašas Krievijas un uzlabojumiem attiecībā uz Austrumukrainu.

– Svarīgākais pasākums Latvijas prezidentūras laikā būs Austrumu partnerības samits maijā. Ko jūs uzsvērtu, runājot par šo notikumu?

– Austrumu partnerības samits dod iespēju aktualizēt Austrumukrainas tēmu, panākt rezultatīvu politisko dialogu, kā arī Latvijai papildus tam dod iespēju skaidrot arī savu vēsturi pasaulei, jo situācija Austrumukrainā cieši saistīta ar drošības izaicinājumiem arī Baltijas jūras reģionā.