17. janvāra jubilārs: Dins Sumerags
«Daudzo darbu jundā dzimšanas dienas svinēšana paliks otrajā plānā. Es sestdien būšu Mālpils kultūras centrā, kur vadīšu muzikālu pasākumu,» saka pazīstamais foniatrs, mūziķis un mucinieks Dins Sumerags. Viņam sestdien paliks pusapaļie 45!
Dina Sumeraga ikdienas darbs ir ārstēt balsi, un daudziem mūziķiem labi pazīstamais dakteris to dara P. Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, kur viņš ir LOR klīnikas vadītājs. Viņš ir uzņēmies arī LOR asociācijas prezidenta pienākumus, un tas nozīmē, ka šai dzīves posmā darba pienākumu patiesi ir ļoti daudz. Tāpēc dzimšanas diena paliks otrajā plānā un tiks nosvinēta šaurā ģimenes lokā – kopā ar sievu Guntu, kura arī ir ausu, kakla un deguna ārste, un abu meitām Evelīnu (12) un Gundegu (7).
«Bet kādreiz dzimšanas dienas ir svinētas ļoti plaši un skaļi. Atceros vienu tādu – tad vēl mācījos Mūzikas akadēmijā. Saaicināju visus draugus, ar ko kopā mācījos – tur bija gan Kristīne Zadovska, gan Edijs Everss, gan Romāns Poļisadovs, gan vairāki citi, un svinēšana izvērtās par dzīvo koncertu līdz rītam,» stāsta sestdienas gaviļnieks, piebilstot, ka varbūt 47. dzimšanas dienu nosvinēs skaļāk.
Dins Sumerags, kuru daudzi pazīst arī kā lielisku mucinieku, turklāt jau piektajā paaudzē, saka, ka apmēram gadu šai sirdslietai laika praktiski nav nemaz. «Man bija doma uzrakstīt grāmatu par mucu pagatavošanu, kas balstīta mūsu vēsturiskajās tradīcijās, kā arī noorganizēt amatnieku mācekļu skolu, kur mucu gatavošanas amatu mācīt jaunajiem. Es tomēr esmu Latvijā vecākās mucinieku dzimtas pārstāvis, apguvis dažādus knifus un izzinājis seno laiku mucu gatavošanas noslēpumus, tāpēc to uzskatu par savu pienākumu – šīs zināšanas dot tālāk jaunajiem, lai mucinieku tradīcijas Latvijā turpinātos. Tāda doma joprojām ir, bet, kopš esmu ievēlēts LOR asociācijas prezidenta amatā, šos divus gadus esmu nolēmis atdot saviem kolēģiem,» stāsta pieredzējušais otorinolaringologs. Viņš gan apgalvo, ka pēc dabas ir diezgan kustīgs un birokrātiskie darbi nav viņa stihija, tomēr, ja šāda kolēģu uzticība ir izrādīta, tā ir jāattaisno.
«Bet pēc tam es atkal atgriezīšos pie saviem hobijiem,» viņš apsola, par ko, iespējams, tagad priecājas visi tie, kuri viņam ik nedēļu zvana ar lūgumu pagatavot kārtīgu vīna mucu. «Diemžēl visiem nākas atteikt,» viņš neslēpj un saka, ka tieši vīna mucu ražošanā vislabāk atklājas mucinieka amata kvalitāte. «Ja alus muca tiek izvaskota un tādā veidā visas sīkās poras, kas ir kokā, ar vasku var aiztaisīt ciet, tad vīna mucas taisa no tīra ozola, nekāds vasks netiek liets – tas ir tikai koks, un tas jāuztaisa tā, lai vīns netek cauri. Un tas nu ir jāzina, kā to dara,» apgalvo prasmīgais mucinieku amata meistars.
Kad taujāju, vai viņam biežāk zvana, lai pasūtītu vīna mucu, vai tomēr lai lūgtu palīdzību kā dakterim, Dins Sumerags nosmej, ka pacienti zvana biežāk. «Sešus gadus esmu nostrādājis par foniatru Operā, sēdēju aiz skatuves un ārstēju dziedātājus. Arī tagad pie manis man nāk gan kolēģi, gan jaunie dziedātāji, gan Rīgas Doma kora skolas audzēkņi ar balss lūzumiem un dažādām citām problēmām,» stāsta dakteris, kuram ir arī augstākā muzikālā izglītība. «Mana specialitāte – foniatrija – ir pa vidu starp vokālo mākslu un medicīnu, un man ir jāzina, vai problēma ir tāpēc, ka dziedātājs dzied nepareizi, vai tā ir kāda medicīniska rakstura problēma. Tādēļ esmu priecīgs, ka ar savām zināšanām varu palīdzēt.»
Dins Sumerags atklāj, ka arī dziedāšana joprojām ir viņa sirdslieta un tai nu viņš laiku atrod. «Man ir savs ansamblis Cooper's Band, kas tulkojumā no angļu valodas nozīme «mucinieku ansamblis», un kopā ar mani muzicē vieni no Latvijā labākajiem mūziķiem – Artūrs Kutepovs (ritma ģitāra), Jurģis Zariņš (basģitāra) un Jānis Pitens (bungas),» dakteris priecīgi stāsta un atklāj, ka katra mēneša pēdējā svētdienā grupa spēlē balles VEF Kultūras pilī.
«Visi šie trīs amati man palīdz būt harmonijā: ārsta pienākumi aktivizē eksakto domāšanu, mucinieka amats kalpo kā trenažieru zāle jeb fizkultūra, bez kuras nevar, turklāt tas dod arī milzīgu emocionālo lādiņu – ka protu ne tikai runāt, bet arī savām rokām kaut ko izveidot, savukārt dziedāšana mani uzlādē pēc nogurdinošās darba nedēļas. Man tā ir bijis, ka nedēļas beigās esmu tik ļoti psiholoģiski izlādējies, jo ik dienas jāuzklausa pacientu sūdzības un katram jādod pretī kas pozitīvs, ka pilnīgi prasās atkal kāpt uz skatuves, kur, kā zināms, notiek enerģijas apmaiņa. Jā, tur es atkal uzlādējos, un, uzsākot jaunu darba nedēļu, man atkal ir ko dot slimniekiem.»